Tikmēr mežoņu bari bija ieņēmuši visas apkārtējās augstienes. Kapteinis Krozē, pavēlējis paņemt līdzi svarīgākos darbarīkus, pārējos ierakt zemē un šķūņus aizdedzināt, sāka atkāpties ar saviem sešdesmit vīriem.
Iezemieši viņiem sekoja, saukdami: Takuri mate Marion!x Maori cerēja, ka vēsts par komandiera nāvi matrožus iebiedēs. Dusmu pārņemtie jūr-
1 Takuri nonāvējis Marionu.
nieki tūdaļ gribēja mesties mežoņiem virsū. Kapteinim Krozē tikai ar grūtībām izdevās viņus atturēt. Tā viņi nogāja divus ljē. Nodaļa sasniedza krastu un iekāpa laivās kopā ar otrās nometnes ļaudīm. Apmēram tūkstotis mežoņu tikmēr nekustīgi sēdēja zemē. Taču, tiklīdz laivas izgāja jūrā, tām nopakaļ sāka lidot akmeņi. Tad četri matroži, labi šāvēji, atklāja uguni un noguldīja citu pēc cita visus virsaišus par lielu pārsteigumu iezemiešiem, kas vēl nepazina šaujamos ieročus.
Atgriezies uz «Maskarēna», kapteinis Krozē tūdaļ nosūtīja laivu uz Motuaro saliņu. Atsūtītā karavīru nodaļa palika tur pa nakti, bet slimnieki tika nogādāti atpakaļ uz kuģiem.
Nākamajā dienā kapteinis nosūtīja palīgā vēl vienu kareivju nodaļu. Vajadzēja attīrīt saliņu no mežoņiem un turpināt saldūdens krājumu sagādi. Motuaro ciematā bija kādi trīs simti iedzīvotāju. Franči tiem uzbruka. Sešus virsaišus viņi nošāva, pārējos mežoņus aiztrieca prom ar durkļiem, bet ciematu nodedzināja. Tomēr «Kastrijs» nevarēja iziet jūrā bez mastiem. Būdams spiests atteikties no jaunajiem ciedru mastiem, kapteinis Krozē deva rīkojumu izlabot vecos mastus. Saldūdens sagāde turpinājās.
Tā pagāja mēnesis. Mežoņi vairākas reizes mēģināja atgūt Motuaro saliņu, taču bez panākumiem. Tiklīdz viņu pirogas tuvojās kuģu stāvvietai, lielgabalu lodes tās sašķaidīja.
Beidzot visi darbi bija galā. Atlika vēl tikai uzzināt, vai kāds no sešpadsmit mežoņu upuriem nav palicis dzīvs, un pēc tam atriebt pārējos. Laiva ar virsniekiem un lielu kareivju nodaļu devās uz virsaiša Takuri ciematu. Jūrniekiem tuvojoties, nodevīgais un bailīgais virsaitis aizlaidās prom, ietinies kapteiņa Mariona mētelī. Visas ciemata būdas tika rūpīgi pārmeklētas. Virsaiša būdā jūrnieki atrada nesen izcepta cilvēka galvaskausu. Uz tā vēl bija redzamas cilvēkēdāja zobu pēdas. Turpat uz koka iesma bija uzdurts cilvēka kājas stilbs. Tika atrasts ari Mariona krekls ar asiņainu apkaklīti, jaunā Vodrikūra drēbes un revolveris, no laivas paņemtie ieroči un vesela kaudze skrandu. Blakusciematā jūrnieki uzgāja iztīrītas un izceptas cilvēka iekšas. Visi šie neapstrīdamie slepkavības un kanibālisma pierādījumi tika savākti un cilvēku pīšļi ar godu apbedīti. Pēc tam virsaiša Takuri un viņa sabiedrotā Pikiores ciematus atriebēji nodedzināja. 1772. gada 14. jūlijā abi kuģi atstāja baismos krastus.
So asiņaino traģēdiju nedrīkst aizmirst neviens ceļotājs, kas izkāpj Jaunzēlandes krastā. Vai! tam vieglprātīgajam kapteinim, kas neņems vērā šo mācību. Viltīgie jaunzēlandieši vēl šobaltdien kāri uz cilvēka gaļu. Par to pārliecinājās arī Kuks savā otrajā ceļojumā 1773. gadā.
Viens no viņa kuģiem — «Piedzīvojums», kuru komandēja kapteinis Firno, 17. decembrī nosūtīja uz krastu laivu pēc augu paraugiem. Laiva, kurā atradās mičmanis un deviņi matroži, neatgriezās. Kapteinis Firno norūpējies sūtīja leitnantu Bērneju uzmeklēt pazudušos jūrniekus. Nonācis vietā, kur laiva bija piestājusi krastā, Bērnejs, viņa paša vārdiem izsakoties, ieraudzījis «drausmīgu slaktiņa ainu, par ko nemaz nav iespējams runāt nenodrebot šausmās. Visapkārt smiltīs mētājās mūsu kuģa ļaužu galvas, plaušas, zarnas, un turpat vairāki suņi steidzīgi rija šīs cilvēku atliekas.»
Lai pabeigtu asiņaino hroniku, vēl jāpiemin kuģis «Brāļi», kam jaunzēlandieši uzbruka 1815. gadā, un «Boida» komanda, kuru 1820. gadā jaunzēlandieši apkāva kopā ar kapteini Tompsonu. Beidzot, 1829. gada 1. martā pie Valkitas iezemiešu virsaitis Enararo izlaupīja angļu brigu «Heivs», kas bija atbraukusi no Sidnejas. Turklāt kanibālu orda nogalināja vairākus matrožus, kuru līķus pēc tam izcepa un apēda.
Tāda bija Jaunzēlande, uz kuras krastiem brauca «Makarijs» ar savu stulbo komandu, ko izrīkoja pļēgurs.
IV nodaļa zemŪdens KLINTIS
Nogurdinošais ceļojums ieilga. 2. februāri, septītajā dienā pēc izbraukšanas, no «Makarija» klāja vēl nevarēja saskatīt Oklendas piekrasti. Lai gan visu laiku pūta izdevīgs dienvidrietumu vējš, pretstrāvu dēļ briga tik tikko virzījās uz priekšu. Jūra bija bangaina. Kuģa korpuss krakšķēdams ierakās viļņu vālos un tikai ar grūtībām cēlās augšā. Slikti nostiprinātie masti, kuģim zvalstoties, nodevīgi šūpojās.
Par laimi, Vils Hellijs, būdams gausas dabas, nelika uzvilkt visas buras, jo tādā gadījumā masti neglābjami nolūztu. Džons Mengls tomēr nezaudēja cerības, ka nožēlojamā čaumala sasniegs ostu bez īpašiem negadījumiem, taču viņam bija sāpīgi redzēt, ka viņa biedri uz brigas atrodas tik neērtos apstākļos.
Nedz lēdija Helēna, nedz Mērija Granta nesūdzējās, lai gan nebeidzamais lietus neļāva atstāt kabīni, kur trūka gaisa un kuģa šūpošanās bija īpaši jūtama. Tāpēc, par spīti nelāgajam laikam, abas sievietes bieži vien iznāca uz klāja, un tikai neizturamas vēja un lietus brāzmas piespieda viņas nokāpt atpakaļ šaurajā telpā, kas bija vairāk piemērota precēm nekā pasažieriem, kur nu vēl pasažierēm.
Draugi pūlējās izklaidēt dāmas. Paganels mēģināja īsināt laiku ar saviem stāstiem, taču viņam nebija gandrīz nekādu panākumu. Bēdīgā atgriešanās atstāja uz ceļiniekiem nospiedošu iespaidu. Agrāk viņi ar lielu interesi bija klausījušies ģeogrāfa plašos izklāstus par pampām un Austrāliju, turpretī tagad Paganela apceres par Jaunzēlandi atstāja viņus vienaldzīgus un vēsus. Viņi devās uz zemi ar drūmo pagātni bez kāda iedvesmojoša mērķa, nevis pēc brīvas gribas, bet liktenīgas nepieciešamības spiesti. No visiem «Makarija» pasažieriem vislielāko līdzcietību modināja lords Glenervens. Viņu reti varēja redzēt kabīnē. Viņš nespēja nosēdēt uz vietas. Būdams nervozs un viegli uzbudināms, viņš nevarēja samierināties ar ieslodzījumu četrās sienās. Augu dienu un bieži vien arī nakti viņš pavadīja uz klāja, nepievērsdams uzmanību lietus straumēm un viļņu šļakstiem. Brīžam viņš stāvēja, atspiedies pret reliņiem, brīžam atkal satraukti staigāja šurpu turpu pa klāju. Viņa skatiens visu laiku raudzījās dūmakainajā tālē. Tiklīdz debesis mazliet noskaidrojās, Glenervens neat- raudamies vērās tālskatī. Viņš itin kā vaicāja kaut ko mēmajiem viļņiem. Ar rokas mājienu viņš, liekas, gribēja pārraut miglas plīvuru, šos apvāršņa malā sabiezējušos tvaikus. Viņš nevarēja samierināties ar likteņa piemeklējumu, un viņa seja pauda dziļas sāpes. Glenervens bija enerģisks cilvēks un līdz šim bija juties laimīgs un spēka pilns, bet te pēkšņi laime un veiksme bija novērsusies no viņa.