Džons Mengls neatkāpās no Glenervena ne soli un kopā ar viņu pacieta visas nelāgā laika sodības. Šai dienā Glenervens īpaši neatlaidīgi raudzījās tālē, kur pie apvāršņa bija pavēries kāds gaišums. Džons pienāca viņam klāt.
— Vai jūsu augstība pūlas saredzēt zemi? — viņš vaicāja.
Glenervens noraidoši papurināja galvu.
— Un tomēr, — jaunais kapteinis atsāka, — jūs droši vien ar nepacietību gaidāt bridi, kad varēsit atstāt šo brigu. Jau pirms trīsdesmit sešām stundām mums vajadzēja ieraudzīt Oklendas ugunis.
Glenervens neatbildēja. Viņš joprojām tālskatī vēroja apvārsni tai pusē, no kurienes pūta vējš.
— Zeme jau nav tai pusē, — Džons Mengls ieminējās. — Skatieties vairāk pa labi, jūsu augstība.
— Kāpēc, Džon? — Glenervens sacīja. — Es nemeklēju zemi!
— Ko tad jūs meklējat, milord?
— Savu jahtu! «Dunkanu», — Glenervens attrauca. — Tam vajag būt šeit, šajos ūdeņos tas piekopj baismo pirāta amatu. Jahta noteikti ir šeit,
Džon, — šai kuģu ceļa starp Austrāliju un Jaunzēlandi. Man ir tāda nojauta, ka mēs to satiksim.
— Lai dievs mūs paglābj no šādas tikšanās, milord!
— Kāpēc, Džon?
— Jūsu augstība aizmirst, kādā stāvoklī mēs atrodamies. Ko gan mēs iesāktu uz šīs brigas, ja «Dunkans» dzītos mums pakaļ? Mēs nebūtu spējīgi pat aizbēgt.
— Aizbēgt?
— Jā, milord! Mēs veltīgi mēģinātu to izdarīt! Mūs saņemtu gūstā,, un mūsu dzīvības būtu atkarīgas no šo neliešu žēlastības, bet Bens Džoiss jau ir pierādījis, ka izdarīt noziegumu viņam neko nenozīmē. Mūsu dzīvības viņiem maksātu dārgi. Mēs cīnītos līdz pēdējam elpas vilcienam.. Bet kas notiktu pēc tam? Padomājiet, milord, par lēdiju Glenervenu, padomājiet par Mēriju Grantu!
— Nabaga sievietes! — Glenervens noteica. — Mana sirds ir bēdu salauzta, Džon, un brīžam mani māc izmisums. Man liekas — mūs gaida jaunas nelaimes, visi debesu spēki sazvērējušies pret mums. Man kļūst baigi.
— Jums, milord?
— Es baidos nevis par sevi, Džori, bet gan par tiem, kurus es mīlu un kurus mīli arī tu.
— Nomierinieties, milord, — jaunais kapteinis atbildēja. — Tagad vairs nav ko baiļoties. «Makarijs» brauc gausi, tomēr kuļas uz priekšu. Vils Hellijs ir stulbs radījums, taču tepat esmu arī es, un, ja mēs tuvosimies krastam, kas man liksies bīstams, es izvadīšu kuģi atpakaļ jūrā. Tātad šai ziņā briesmas mums tikpat kā nedraud. Bet, ja pēkšņi mēs atrastos blakus «Dunkanam», tad lai dievs mums ir žēlīgs! Jūsu augstībai jācenšas to ieraudzīt vienīgi tāpēc, lai izvairītos no šīs sastapšanās, lai aizbēgtu prom no pirātu kuģa.
Džonam Menglam bija taisnība. Sastapšanās ar «Dunkanu» vecajam «Makarijam» būtu liktenīga. Sais nomaļajos ūdeņos pirāti varēja darboties bez riska. Par laimi, šai dienā jahta neparādījās, tuvojās sestā nakts pēc izbraukšanas no Tufolda līča, un nekas neliecināja, ka Džona Mengla bažas varētu piepildīties.
Un tomēr šai naktij bija lemts būt briesmīgai. Pulksten septiņos vakarā pēkšņi iestājās melna tumsa. Debesis klāja draudīgi mākoņi. Jūrnieka instinkts izrāva no kojas pat dzēruma apreibināto Viļu Helliju. Viņš iznāca no kajītes, berzēdams acis un purinādams lielo, sarkanmataino galvu. Pēc tam viņš ievilka plaušās pamatīgu porciju gaisa, tāpat kā dažs labs cits
Glenervens neatstāja klāju.
atskurbšanas nolūkā būtu iztempis lielu glāzi ūdens, un uzmeta skatienu mastiem. Vējš pieņēmās spēkā un, pavērsies par četriem rumbiem uz rietumiem, dzina brigu uz Jaunzēlandes krastu.
Vils Hellijs, neganti lādēdamies, sasauca kopā savus ļaudis un lika viņiem satīt bramburas un uzvilkt naktsburu. Džons Mengls kapteiņa rīcību atzina par pareizu, taču neteica ne vārda. Viņš bija nolēmis neielaisties nekādās sarunās ar šo rupjo tēvaini. Tomēr nedz Glenervens, nedz Džons neatstāja klāju. Pēc divām stundām sāka pūst pamatīga brāzma. Vils Hellijs lika brasēt marsburas. Ar šo darbu pieciem vīriem būtu grūti tikt galā,, ja «Makarijam» nebūtu amerikāņu sistēmas dubultrājas. Vajadzēja tikai nolaist augšējo rāju, lai marsburu virsma samazinātos līdz minimumam.
Pagāja vēl divas stundas. Jūra kļuva aizvien bangaināka. Viļņi triecās tik neganti, it kā brigas ķīlis jau būtu uzgrūdies uz zemūdens klintīm. Patiesībā nekādu klinšu vēl nebija, taču smagā briga tikai ar grūtībām pacēlās viļņa mugurā un aizmugures bangas bieži vēlās pāri klājam. Kāds. viļņu vāls noskaloja laivu, kas karājās pie kreisā borta.