Džons Mengls kļuva nemierīgs. Jebkuram citam kuģim šie viļņi nebūtu nemaz tik bīstami, toties smagi piekrautais «Makarijs» varēja gluži viegli noiet dibenā, jo ikreiz, kad briga ierakās viļņos, pār klāju gāzās vesels lēvenis ūdens, kas, neatradis pietiekami daudz noteku, varēja kuģi pārplūdināt. Lai atvieglinātu ūdens noteci, būtu bijis saprātīgi bortu augšmalās izcirst robus, taču Vils Hellijs noraidīja šo priekšlikumu.
Starp citu, «Makarijam» draudēja daudz lielākas briesmas un izvairīties no tām vairs nebija laika.
Ap pusdivpadsmitiem Džons Mengls un Vilsons, kuri stāvēja uz klāja vēja pusē, pēkšņi saklausīja neparastu troksni. Viņos pamodās jūrnieka instinkts. Džons satvēra matrozi aiz rokas.
— Krasta bangas! — viņš sacīja.
— Jā, — Vilsons atsaucās. — Viļņi sašķīst pret sēkli.
— Tas nav tālāk par divām kabeļtauvām.
— Ne tālāk. Tur ir zeme!
Džons pārliecās pāri reliņiem, palūkojās tumšajos viļņos un iesaucās:
— Loti! Vilson, dod šurp loti!
«Makarija» saimnieks, stāvēdams kuģa priekšgalā, acīmredzot nemaz neapzinājās draudošās briesmas. Vilsons satvēra lotes auklu, kas gulējai satīta turpat uz baka, pakāpās fokmasta vantīs un izmeta svina gabalu. Aukla sāka tecēt viņam caur pirkstiem. Pie trešā mezgla lote apstājās.
— Trīs asis! — Vilsons iesaucās.
— Kaptein, — Džons sauca, skriedams pie Vila Hellija, — mēs tuvojamies rifiem!
Vai Džons Mengls pamanīja vai nepamanīja, kā Vils Hellijs parausta plecus, — tas nav svarīgi. Jaunais kapteinis tūdaļ metās pie stūres un pagrieza pinni, kamēr Vilsons, atstājis loti, sāka pievilkt lielo marsburu, lai pagrieztu kuģi pret vēju. No stūres atgrūsto matrozi pēkšņais uzbrukums bija pagalam apstulbinājis.
— Pa vējam! Atlaist vaļa! — jaunais kapteinis kliedza, puledamies izvairīties no zemūdens klintīm.
Apmēram pusminūti briga virzījās uz priekšu, gandrīz pieskardamās ar labo bortu rifiem. Lai cik tumša bija nakts, Džons apmēram četras asis no kuģa samanīja baltu putu joslu.
Šai brīdī Vils Hellijs, beidzot aptvēris draudošās briesmas, zaudēja galvu. Vēl lāgā neatskurbušie matroži nevarēja saprast, ko īsti kapteinis grib. Nesakarīgās un pretrunīgās pavēles liecināja, ka stulbajam dzērājam trūkst aukstasinības. Zemes tuvums viņu galīgi samulsināja, jo viņš bija uzskatījis, ka līdz krastam vēl kādas trīsdesmit četrdesmit jūdzes, bet tas bija jau tepat, apmēram astoņas jūdzes no kuģa. Straume bija novirzījusi kuģi no ierastā ceļa, un šis atklājums nožēlojamo kapteini pārsteidza pilnīgi nesagatavotu.
Džona Mengla ātri izdarītais manevrs bija aizvadījis «Makariju» prom no zemūdens klintīm. Taču Džons nezināja kuģa pozīciju. Varbūt tas atradās rifu gredzenā. Vējš nesa brigu uz austrumiem, un kuru katru mirkli tā varēja uzskriet uz citas zemūdens klints.
Drīz vien krasta bangu troksnis kļuva dzirdams pa labi. Atkal vajadzēja lavēt. Džons pagrieza stūres pinni uz leju un brasēja, cik bija iespējams. Brigas priekšgalā izauga aizvien jaunas zemūdens klintis. Par katru cenu vajadzēja iziet atklātā jūrā. Bet vai izdosies izdarīt vajadzīgo manevru ar tik neveiklu kuģi un tik mazu buru virsmu? Izredzes bija niecīgas, taču mēģināt vajadzēja.
— Pinni uz leju! Līdz galam! — Džons Mengls sauca Vilsonam.
«Makarijs» tuvojās jaunai rifu joslai. Bangas putodamas šķīda pret
neredzamām klintīm.
Tas bija mokošu gaidu pilns brīdis. Putām klātie viļņi mirdzēja fosfo- riskā gaismā. Jūra rēca, un šķita, ka zemūdens klintīm patiesi dotas antīkajā mitoloģijā attēloto dzīvo būtņu balsis. Vilsons un Milredijs uzgūla uz stūres ar visu augumu. Stūre padevās.
Pēkšņi kuģi satricināja grūdiens. «Makarijs» bija uzskrējis uz zemūdens klints. Bugsprita vaterštagi pārtrūka, un apdraudēts bija arī fok- masts. Vai izdosies pagriezt kuģi bez tālākām avārijām?
Nē, neizdevās, jo vējš pēkšņi pierima, un briga pilnīgi apstājās. Kāds milzu vilnis pacēla to uz savas muguras un trieca ar negantu spēku pret klintīm. Fokmasts nogāzās ar visu takelāžu. Briga divreiz atsitās pret klintīm un palika guļam, sasvērusies par trīsdesmit grādiem uz labajiem sāniem.
Iluminatoru stikli sašķīda drumslās. Pasažieri izsteidzās uz klāja. Taču tam pāri vēlās viļņi, tā ka palikt laukā bija bīstami. Džons Mengls, zinādams, ka kuģis pamatīgi iestrēdzis smiltīs, palūdza pasažierus atgriezties kabīnē.
— Sakiet patiesību, Džon, — Glenervens aukstasinīgi uzstāja.
— Patiesība ir tāda, milord, ka dibenā mēs nenoiesim, — Džons Mengls atbildēja. — Vai" bangas kuģi sadragās — tas ir cits jautājums, taču mūsu rīcībā pietiekami daudz laika, lai izlemtu, ko darīt.
— Tagad ir pusnakts?
— Jā, milord, jānogaida rīts.
— Vai nevar nolaist laivu?
— Šādās bangās un tādā tumsā tas nav iespējams. Turklāt mēs nezinām, kur var piestāt krastā.
— Labi, Džon, paliksim šeit līdz rītam.
Tikmēr Vils Hellijs gluži kā prātā jucis skraidelēja pa brigas klāju. Viņa matroži, mazliet atjēgušies, izsita degvīna mucai dibenu un stājās pie dzeršanas. Džons paredzēja, ka apdzērušies matroži drīz vien pastrādās šausmu darbus. Viņus savaldīt nespēs arī kapteinis. Sis nožēlojamais vīrs plēsa sev matus un lauzīja rokas. Viņš domāja vienīgi par savu kravu, kas nebija apdrošināta.
— Es esmu izputināts! Es esmu pagalam! — viņš klaigāja, skriedams no viena borta uz otru.
Džons Mengls pat nemēģināja viņu mierināt. Viņš ieteica saviem ceļabiedriem nešķirties no ieročiem un vajadzības gadījumā stāties pretī matrožiem, kas tempa brendiju un atbaidoši lādējās.