— Lai tikai mēģina kāds no šiem neliešiem tuvoties mūsu kabīnei — es nošaušu viņu kā suni, — majors mierīgi paziņoja.
Matroži, droši vien sapratuši, ka pasažieri pratīs iedvest viņiem bijāšanu, drīz vien atteicās no laupīšanas un kaut kur nozuda.
Džons Mengls vairs nelikās zinis par šiem plenčiem. Viņš gaidīja ar nepacietību rītu.
Briga stāvēja gluži nekustīgi. Jūra pamazām nomierinājās. Vējš pierima. Kuģa korpuss, kā redzams, varēja turēt vēl vairākas stundas. Saulei lecot, Džons cerēja saskatīt zemi. Ja piestāt krastam nebūs grūti, tad mazā glābšanas laiva, tā sauktā «čaumaliņa», kas tagad bija vienīgais satiksmes līdzeklis uz kuģa, pārvedīs gan komandu, gan pasažierus. Jābrauc gan būs vismaz trīs reizes, jo «čaumaliņa» var uzņemt ne vairāk kā četrus cilvēkus. Kuģa laivu, kā zināms, vētra bija aizskalojusi.
Džons Mengls, atspiedies pret reliņiem, pārdomāja bīstamo stāvokli un ieklausījās krasta bangu rēkoņā. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt melnajā tumsā. Viņš jautāja pats sev, cik tālu gan varētu atrasties šī ilgotā un reizē draudīgā zeme. Zemūdens klintis bieži vien iesniedzas jūrā vairākas jūdzes no krasta. Vai trauslā laiviņa izturēs tik garu braucienu?
Kamēr Džons tā domāja, gaidīdams, kad beidzot pie tumšajām debesīm parādīsies pirmie rītausmas atspulgi, pasažieres, jaunā kapteiņa nomierinātas, cieši gulēja. Tā kā briga vairs nezvalstījās, dažas stundas varēja mierīgi atpūsties. Arī Glenervens, Džons un viņu ceļabiedri, nedzirdēdami vairs līdz nesamaņai apdzērušās komandas klaigas, nolēma mazliet nosnausties, un pulksten vienos naktī dziļš klusums valdīja uz brigas, kas pati atdusējās smilšu pēlī.
Ap pulksten četriem austrumos parādījās pirmsausmas svīdums. Mākoņi pamazām iekvēlojās blāvā gaismā. Džons uzkāpa uz klāja. Apvārsni aizklāja miglas priekškars. Kaut kur augstāk rīta dūmakā itin kā peldēja neskaidras kontūras. Jūra vēl šūpojās, un selgas viļņi izgaisa nekustīgo padebešu blīvā.
Džons gaidīja. Pamazām kļuva gaišāks, pamale iedegās sārtos toņos. Miglas priekškars lēni cēlās augšup. Virs ūdens parādījās melnas klintis. Pēc tam virs putu joslas iezīmējās tumšāka svītra un augstu virs tās vēl neredzamās lecošās saules disks gluži kā bāku iededza kalnu virsotni. Zeme bija tur, tuvāk par deviņām jūdzēm.
— Zeme! — Džons Mengls iesaucās.
Viņa ceļabiedri, kliedziena pamodināti, uzskrēja uz klāja un klusēdami raudzījās uz krastu, kas iznira pie apvāršņa. Lai kāda būtu šī zeme, viesmīlīga vai naidīga, tai vajadzēja dot ceļiniekiem patvērumu.
— Kur Vils Hellijs? — Glenervens vaicāja.
— Nezinu, milord, — Džons Mengls atbildēja.
— Un viņa matroži?
— Nozuduši tāpat kā viņš pats.
— Un droši vien piesūkušies kā mārki, — Maknebs piebilda.
— Sameklējiet viņus, — Glenervens sacīja. — Nevar taču pamest cilvēkus uz šī vraka.
Milredijs un Vilsons nokāpa baka kajītē un tūdaļ atgriezās atpakaļ. Kajītē neviena nebija. Pēc tam viņi rūpīgi pārmeklēja starpklāju un visu kuģi līdz pat tilpnēm. Vils Hellijs un viņa matroži nekur nebija atrodami.
— Kā? Neviena nav? — Glenervens vaicāja.
— Vai tik nav iekrituši jūrā? — Paganels minēja.
— Viss ir iespējams, — Džons Mengls noteica, gaužām norūpējies par dīvaino nozušanu.
Pēc tam, iedams uz kuģa pakaļgalu, viņš uzsauca:
— Pie laivas!
Vilsons un Milredijs sekoja viņam, lai nolaistu laivu ūdenī. Taču «čaumaliņas» vairs nebija.
V n o d a ļ a
PASAŽIERI MATROŽU LOMĀ
Izmantodams nakts tumsu un to, ka pasažieri bija aizgājuši gulēt, Vils Hellijs kopā ar savu komandu bija aizbēdzis brigas vienīgajā laivā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Kapteinis, kura pienākums palikt uz kuģa pēdējam, bija atstājis to pirmais.
— Šie blēži ir aizlaidušies, — Džons Mengls sacīja. — Skaidrs. Jo labāk, milord. Viņi aiztaupījuši mums derdzīgus skatus.
— Arī es domāju tāpat, — Glenervens atbildēja. — Turklāt uz kuģa ir kapteinis un dūšīgi matroži, tavi biedri, Džon. Varbūt viņi nav pietiekami izveicīgi, taču drosmīgi gan. Komandē, un mēs pildīsim tavas pavēles.
Majors, Paganels, Roberts, Vilsons, Milredijs un pat Olbinets uzņēma Glenervena vārdus ar aplausiem un, nostājušies uz klāja ierindā, nodeva sevi Džona Mengla rīcībā.
— Kas mums jādara? — Glenervens vaicāja.
Jaunais kapteinis pārlaida skatienu pār jūru, pēc tam aplūkoja vētrā cietušos brigas mastus un, padomājis kādu brīdi, sacīja:
— Mums ir divas iespējas, milord, kā izkļūt no kļūmīgā stāvokļa: vai nu nocelt brigu no sēkļa un atkal iziet jūrā, vai arī sasniegt krastu ar plostu, ko uzbūvēt nemaz nav grūti.
— Ja kuģi var dabūt nost no sēkļa, tad darīsim to, — Glenervens atbildēja. — Pašreiz tas ir prātīgākais, vai nav tiesa?
— Pareizi, jūsu augstība, ko mēs iesāksim uz sauszemes bez transporta līdzekļiem!
— Turēsimies labāk tālāk no krasta, — Paganels piemetināja. — Mums jāsargās no Jaunzēlandes.
■— Turklāt Hellija bezatbildības dēļ mēs esam krietni novirzījušies no kursa, — Džons Mengls sacīja. — Straume acīmredzot aiznesusi mūs uz dienvidiem. Pusdienlaikā noteikšu kuģa atrašanās vietu, un, ja mēs tiešām
«Makarijs» bija sasvēries uz labajiem sāniem.
atrodamies dienvidos no Oklendas, es braukšu ar «Makariju» gar piekrasti uz augšu.
— Bet briga taču ir bojāta? — lēdija Helēna vaicāja.
— Es nedomāju, kundze, ka bojājumi ir tik nopietni, — Džons Mengls atbildēja. — Es uzstādīšu nolauztā fokmasta vietā pagaidu mastu, un mēs virzīsimies uz priekšu, tiesa, gausi, taču turp, kurp vēlēsimies. Ja kuģa