korpuss būs stipri iedragāts vai arī kuģi vispār nevarēs nodabūt no sēkļa, tad vajadzēs samierināties ar likteni, izcelties krastā ar plostu un doties uz Oklendu kājām.
—■ Tātad jāizdara kuģa apskate, — majors secināja. — Patlaban tas ir vissvarīgākais.
Glenervens, Džons un Milredijs atvēra lielo lūku un nokāpa tilpnē. Seit bija juku jukām samestas apmēram divsimt tonnas ģērētu ādu. Ar trīšu palīdzību ķīpās sasietās ādas varēja pārvietot bez lielām grūtībām. Lai atvieglotu kuģi, Džons tūdaļ deva rīkojumu izsviest daļu ķīpu jūrā.
Pēc spraiga trīs stundu darba kļuva redzams kuģa dibens. Izrādījās, ka kreisā borta apšuvums atnācis vaļā divās vietās. Tā kā «Makarijs» bija sasvēries uz labajiem sāniem, tad kreisais — bojātais borts atradās virs ūdens. Tāpēc briga nebija applūdināta. Vilsons nekavējoties aizdrīvēja caurumus ar pakulām un virsū rūpīgi uzsita vara plāksni.
Tilpnēs ūdens nebija vairāk par divām pēdām. Šo ūdeni varēja viegli izsūknēt un tādējādi vēl vairāk atvieglot kuģi.
Apskatījis brigas korpusu, Džons konstatēja, ka tas nav daudz cietis. Protams, noceļot kuģi no sēkļa, daļa andra varēja palikt iestigusi smiltīs, . taču tas nebija bīstami.
Kad iekšpuses apskate bija galā, Vilsons ienira ūdenī, lai noskaidrotu brigas stāvokli uz sēkļa.
Izrādījās, ka «Makarijs», pavērsis priekšgalu pret ziemeļziemeļrietu- miem, ietriecies dūņainā smilšu sēklī, kas jūras pusē bija ļoti kraujš. Priekšvadņa apakšējā daļa un apmēram divas trešdaļas ķīļa bija dziļi iestrēgušas smiltīs. Pārējā kuģa daļa līdz pat pakaļgalam atradās ūdenī, kas šai vietā bija piecas asis dziļš. Tādējādi stūre nebija iestrēgusi un varēja brīvi kustēties. Džons uzskatīja, ka tā savā reizē vēl noderēs.
Paisums Klusajā okeānā nav sevišķi spēcīgs, tomēr Džons Mengls cerēja to izmantot, lai noceltu «Makariju» no sēkļa. Briga bija uzdūrusies sēklim apmēram stundu pirms bēguma sākuma. Iestājoties bēgumam, tā aizvien vairāk un vairāk sasvērās uz labajiem sāniem. Pulksten sešos no rīta, kad ūdens līmenis bija viszemākais, šī nosliece sasniedza maksimumu, taču nostiprināt kuģi ar balstiem vēl nebija nekādas vajadzības. Tādējādi varēja saglabāt takelāžas apaļkokus, no kuriem Džons Mengls gribēja uz- slict pagaidu mastu brigas priekšgalā.
Tagad vajadzēja sagatavot «Makariju» nocelšanai no sēkļa. Tas bija ilgs un nogurdinošs darbs. Protams, nebija nekādas iespējas pabeigt visu līdz pulksten divpadsmitiem piecpadsmit minūtēm, kad sāksies paisums. Šoreiz kuģotāji gribēja vienīgi redzēt, kādu iespaidu ūdens līmeņa celšanās atstās uz brigas atviegloto daļu, bet nokļūt no sēkļa viņi cerēja tikai nākamajā paisumā, sasprindzinot visus spēkus.
— Pie darba! — Džons Mengls nokomandēja.
Jaunie matroži bija gatavi izpildīt visas kapteiņa pavēles.
Vispirms Džons lika novākt atlikušās buras. Majors, Roberts un Paganels Vilsona vadībā uzrāpās mastā. Vēja piepūstā lielā marsbura kavēja kuģa nocelšanu no sēkļa. To vajadzēja satīt par katru cenu. Un tas tika kaut kā izdarīts. Pēc nogurdinoša un smaga darba viņi izņēma no skriemeļa bramstengu. Jaunais Roberts, veikls kā kaķis un drosmīgs kā junga, lieti palīdzēja saviem biedriem šai grūtajā darbā.
Pēc tam vajadzēja izmest aiz kuģa pakaļgala vienu vai divus enkurus tieši pretī ķīlim. Siem enkuriem bija jāpalīdz paisuma laikā novilkt «Makariju» no sēkļa. Ja ir laiva, to izdarīt nav grūti. Tad enkuru aizved uz iepriekš nolūkoto vietu un tur izmet. Turpretī šoreiz laiva bija jāaizstāj ar ko citu.
Glenervens pietiekami labi pārzināja kuģniecības lietas, lai saprastu šīs operācijas nepieciešamību. Enkurs jāizmet, lai atbrīvotu kuģi, kas bēguma laikā uzskrējis uz sēkļa.
— Kā lai to izdara bez laivas? — viņš jautāja Džonam.
— Mēs pagatavosim kaut ko līdzīgu plostam no fokmasta atliekām un tukšām mucām, — jaunais kapteinis atbildēja. — Izmest enkurus šādos apstākļos būs pagrūti, taču tas ir pilnīgi iespējams, jo «Makarija» enkuri nav lieli. Ja tie būs izmesti un nenotrūks, var cerēt uz panākumiem.
— Labi. Nezaudēsim velti laiku, Džon.
Matroži un pasažieri tika izsaukti uz klāja. Visi sparīgi ķērās pie darba. Viņi pārcirta ar cirvjiem takelāžu, kas vēl saturēja fokmastu. Masts krītot salūza tā, ka zāliņu varēja viegli noņemt. Džons Mengls bija paredzējis izmantot šo platformu plosta pagatavošanai. Kad zāliņš bija nostiprināts ar tukšām mucām, uz tā varēja droši likt enkurus. Plostam vēl pierīkoja stūres airi. Starp citu, straumei vajadzēja aiznest plostu tieši pretim kuģa pakaļgalam, no kurienes, kad enkuri būs izmesti, varēs viegli atgriezties atpakaļ, turoties pie izvilktas troses.
Darbs pie plosta bija pa pusei pabeigts, kad saule tuvojās dienas vidum. Džons Mengls uzdeva Glenervenam sekot aizsāktajiem darbiem, bet pats ķērās pie aprēķiniem, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu. Patlaban tas bija gaužām svarīgi. Par laimi, Vila Hellija kajītē Džons bija uzgājis Gri- ničas observatorijas gadagrāmatu un sekstantu, gan ļoti netīru, taču pilnīgi lietojamu. Viņš notīrīja instrumentu un iznesa to uz klāja.
Ar kustīgu spoguļu palīdzību šis instruments pietuvina sauli apvārsnim, kad tā atrodas pusdienas zenītā, tas ir, kad dienas spīdeklis pie debesīm sasniedzis augstāko punktu. Pats par sevi saprotams, lai varētu noteikt atrašanās vietu, sekstanta okulārā jāredz īstais apvārsnis, kur debesis saiet kopā ar ūdens virsmu. Turpretī tagad piekrastes līnija ar augstu zemesragu ziemeļos, nostādamās starp novērotāju un patieso apvārsni, padarīja novērošanu neiespējamu.
Tais gadījumos, kad īstais apvārsnis nav saskatāms, to aizstāj ar mākslīgu apvārsni. Parasti šim nolūkam kalpo lēzens, ar dzīvsudrabu pildīts šķīvis. Dzīvsudrabs veido pilnīgi horizontālu spoguli. Tā kā Džonam uz kuģa dzīvsudraba nebija, viņš izlīdzējās, piepildot toveri ar šķidru darvu, kuras virsma pietiekami labi atspoguļo sauli.