— Vai tu viņu pamet? — Paganels vaicāja Talkavam.
— Es!? — indiānis iesaucās.
Un, iemeties mutujojošajā ūdenī, viņš iznira kādas desmit asis no koka. Pēc dažām minūtēm viņa roka jau apķērās ap Taukas kaklu, un viņi abi — zirgs un jātnieks — aizpeldēja pretī dūmakainajam ziemeļu apvārsnim.
XXIII nodala
CEĻINIEKI DZĪVO KĀ PUTNI
Koks, kurā Glenervens un viņa biedri bija atraduši patvērumu, atgādināja riekstkoku. Tam bija apaļīga vainaga forma un spīdīgas lapas. Patiesībā tas bija ombu, kas sastopams vientuļi augam Argentīnas līdze-' numos. Sī koka milzīgais, rēpuļainais stumbrs iekrampējies zemē ne vien ar resnajām saknēm, bet arī ar spēcīgiem dzinumiem, kas padara to sevišķi noturīgu. Tāpēc arī tas varēja izturēt brāzmainos palus.
Šis ombu bija apmēram simt pēdas augsts un apēnoja turpat vai sešdesmit tuāžu lielu apli. Viss koloss atdusējās uz trim lieliem zariem, kuros pārgāja sešas pēdas resnais stumbrs. Divi no šiem zariem slējās gandrīz stateniski gaisā, balstīdami milzīgo lapotnes saulessargu, sīkākie zari, krustām šķērsām izvijušies, itin kā grozu pinēja sapīti, veidoja necaurredzamu pajumu. Turpretī trešais lielais zars stiepās turpat vai horizontāli virs rēcošajiem ūdeņiem, kuros jau mirka tā apakšējās lapas. Tas bija itin kā okeāna vidū iemestas zaļas salas rags. Vietas gigantiskajā kokā bija atliku likām. Tā krāšņajā lapotnē bija īstas logu ailas gaismai, visapkārt pārpārēm svaiga gaisa un spirdzinošas paēnas. Raugoties uz milzīgā ombu vainagu, kas paceļ vai līdz mākoņiem savus neskaitāmos parazītisko liānu sasaistītos zarojumus, un uz saules stariem, kas laužas iekšā caur lapotnes spraugām, patiesi varēja sacīt, ka šī ombu plecos šalko vesels mežs.
Ierodoties bēgļiem, liels putnu bars uzlaidās koka augšējos zaros, skaļi protestēdams pret tik nekaunīgu ielaušanos viņu mājoklī. Kā redzams, arī putni bija atraduši patvērumu vientuļajā ombu. Šeit bija simtiem strazdu, isaku, ilgeru un bezgala daudz pikafloru, sīksīku, košspalvainu putniņu. Kad viņi uzspurdza gaisā, šķita, ka vēja brāzma norāvusi kokam visus ziedus.
Tāds bija patvērums, ko liktenis bija dāvājis ceļinieku pulciņam. Jaunais Grants un veiklais Vilsons, nokļuvuši kokā, tūdaļ uzrāpās tā augšējos zaros. Izbāzuši galvas cauri zaļajam kupolam, viņi pārlaida no saviem augstumiem skatienu pār plašo apvārsni. Palu radītais okeāns apņēma
Tāds bija ceļinieku pulciņa patvērums.
viņus no visām pusēm, tam nebija ne gala, ne malas. Šai ūdens klajotnē neredzēja neviena koka — tikai ūdeņu ieskautais ombu drebēja straumes vi]ņu grūdienos. Tālumā, varenās straumes nesti, no dienvidiem uz ziemeļiem peldēja ar visām saknēm izrautu koku stumbri, nolauzti zari, sagrautu rančo salmu jumti, estansiju šķūņu spāres, noslīkušu dzīvnieku maitas, asiņainas ādas. Uz kāda zvalstīga koka kuģoja vesela jaguāru ģimene — iekrampējušies ar nagiem savā nedrošajā plostā, zvēri nikni
rūca. Vēl tālāk Vilsonam izdevās saskatīt vairs tikko samanāmu melnu punktu. Tas bija Talkavs un viņa uzticamais Tauka.
— Talkav! Mīļais Talkav! — Roberts iesaucās, izstiepdams rokas uz drošsirdīgā patagoņa pusi.
— Viņš izglābsies, Roberta kungs, — Vilsons mierināja. — Bet nu kāpsim lejā pie viņa augstības.
Pēc kāda brīža, nokāpuši no «trešā stāva», Roberts Grants un matrozis jau atradās lielo zaru pakājē. Šeit sēdēja Glenervens, Paganels, majors, Ostins un Milredijs kā nu kuram ērtāk — dažs jāteniski, dažs — nokāris kājas uz vienu pusi. Vilsons pastāstīja, ko redzējis no ombu galotnes. Visi bija ar viņu vienis prātis, ka Talkavs neaizies bojā. Domstarpības izraisīja vienīgi jautājums, kurš kuru izglābs — Talkavs Tauku vai Tauka Talkavu. Milzu kokā patvērušos bēgļu stāvoklis neapstrīdami bija vēl kritiskāks. Koks acīmredzot gan izturēs straumes spiedienu, taču kāpjošie ūdeņi varēja aizsniegt augšējos zarus, jo līdzenums šai vietā pārgāja dziļā ieplakā. Tāpēc Glenervens vispirms deva rīkojumu iegriezt koka stumbrā atzīmes, pēc kurām varētu izsekot ūdens līmenim. Augstāk tas nekāpa, plūdi, šķiet, bija sasnieguši kulmināciju. Šis atklājums mazliet nomierināja.
— Ko mēs tagad darīsim? — Glenervens ievaicājās.
— Vlsim ligzdu, velns parāvis! — Paganels jautri atbildēja.
— Vīsim ligzdu? — Roberts brīnījās.
— Protams, draudziņ, un dzīvosim kā putni, jo dzīvot kā zivis mēs nevaram.
— Jauki, — Glenervens piekrita. — Un kas mūs baros?
— Es, — majors pavēstīja.
Visu klātesošo skatieni pievērsās Maknebam. Ērti sēdēdams atzveltnī, kuru veidoja divi elastīgi zari, majors turēja izstieptā rokā divas izmirkušas, bāztin piebāztas alforhas.
— Maknebs paliek Maknebs! — Glenervens iesaucās. — Jūs allaž visu atceraties, pat tādos apstākļos, kad cilvēkam piedodams visu aizmirst.
— Ja esam nolēmuši nenoslīkt, — majors atsaucās, — tad nebūtu saprātīgi nomirt badā.
— Es arī būtu ko pietaupījis, ja vien nebūtu tik izklaidīgs,_— Paganels nikni noteica.
— Kas atrodas šais alforhās? —'Toms Ostins noprasīja.
— Pārtika septiņiem cilvēkiem divām dienām, — Maknebs atbildēja.
— Lieliski! — Glenervens noteica. — Es ceru, ka divdesmit četrās stundās ūdens līmenis jūtami kritīsies.
— Vai ari mēs atradīsim iespēju sasniegt cietzemi, — Paganels piebilda.
— Tātad mūsu pirmais pienākums ir paēst brokastis, — Glenervens paziņoja.