— Nav tik spožs? — Paganels iesaucās, pieķerdamies šim izteicienam, kas varēja ievirzīt sarunu citā gultnē. — Jūs gaužaties par savu likteni, Glenerven?
— Protams, — Glenervens atbildēja. — Vai tiešām jūs jūtaties tik patīkami šais neērtajos, slikti polsterētajos zaros?
— Es nekad neesmu juties labāk pat savā kabinetā. Mēs dzīvojam kā putni. Mēs dziedam, mēs lidināmies! Es sāku domāt, ka cilvēki ir radīti, lai dzīvotu kokos.
— Viņiem trūkst vienīgi spārnu, — majors iestarpināja.
— Kādreiz viņi tos pagatavos.
— Gaidot šo laimīgo dienu, — Glenervens sacīja, — atļaujiet man, dārgais draugs, dot priekšroku grantētam parka celiņam, istabas parketam vai kuģa klājam nekā šim padebešu mājoklim.
— Redzat, Glenerven, — Paganels atbildēja, — dzīve jāuzņem tāda, kāda tā ir. Ja tā ir laba — jo labāk. Ja slikta — nevajag to ņemt pie sirds. Es redzu, ka jūs skumstat pēc Malkolmas pils komforta.
— Nē, bet…
— Esmu pārliecināts, ka Roberts ir pilnīgi apmierināts, — Paganels pasteidzās piebilst, lai dabūtu savā pusē vismaz vienu piekritēju.
— Jā, Paganela kungs! — Roberts priecīgi iesaucās.
— Viņa vecumā tas ir saprotams, — Glenervens noteica.
— Un manā arī, — zinātnieks iebilda. — Jo mazāk ir ērtību, jo mazāk arī vajadzību. Bet, jo mazāk ir vajadzību, jo laimīgāks ir cilvēks.
— Tagad Paganels sāks uzbrukumu bagātībai un greznībai, — Maknebs sacīja.
— Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka.
— Jūs maldāties, major, — zinātnieks atbildēja, — taču, ja vēlaties, es izstāstīšu jums šai sakarā kādu arābu pasaku, kas man nupat ienāca prātā.
— Lūdzu, izstāstiet, Paganela kungs! — Roberts iesaucās.
— Un ko jūsu pasaka pierādīs? — majors vaicāja.
— To pašu, ko visas pasakas, dārgais draugs.
— Tātad tikpat kā neko, — Maknebs atbildēja. — Tomēr sāciet vien, Seherezāda, veltiet mums vienu no savām daudzajām pasakām, kuras jūs tik brīnišķīgi protat stāstīt.
— Reiz dzīvoja, — Paganels iesāka, — varenā Hārūna al Rašīda dēls; viņš bija ļoti nelaimīgs. Kādu dienu viņš aizgāja pēc padoma pie veca der- vīša. Uzklausījis viņu, gudrais sirmgalvis atbildēja, ka laimi šai pasaulē vispār esot grūti atrast. «Un tomēr,» viņš piemetināja, «es zinu drošu līdzekli, kā darīt jūs laimīgu.» — «Kādu?» jaunais princis vaicāja. — «Jāuzvelk mugurā laimīga cilvēka krekls,» dervīšs atbildēja. Aiz pateicības princis noskūpstīja sirmgalvi un devās meklēt savu talismanu. Viņa ceļš bija ļoti ilgs. Viņš apceļoja visas pasaules galvaspilsētas. Viņš mēģināja nēsāt karaļu kreklus, imperatoru kreklus, prinču kreklus, galminieku kreklus. Veltas pūles! Laimīgāks viņš nekļuva. Tad princis vilka mugurā mākslinieku kreklus, karavīru kreklus, tirgoņu kreklus. Nekādu panākumu! Viņš ilgi klīda pa pasaules ceļiem, veltīgi meklēdams laimi. Beidzot, zaudējis visas cerības atrast laimīga cilvēka kreklu, viņš sagrauzts devās atpakaļ uz tēva pili. Un pēkšņi ceļa malā ieraudzīja zemnieku, kas, bezrūpīgi dziedādams un svilpodams, dzina tīrumā vagu.
«Ja šis cilvēks nav laimīgs, tad laimes pasaulē vispār nav,» princis nodomāja. Viņš piegāja pie zemnieka. «Labais cilvēk,» viņš vaicāja, «vai tu esi laimīgs?» — «Jā,» zemnieks atbildēja. — «Vai tu neko nevēlies?» — «Neko.» — «Un tu negribētu mainīties pat ar karali?» — «Neparko!» — «Tad pārdod man savu kreklu.» — «Kreklu? Krekla man nemaz nav!»
XXV nodaļa starp uguni un Ūdeni
Zaķa Paganela pasakai bija lieli panākumi. Viņam pat skaļi aplaudēja, taču katrs palika pie saviem ieskatiem un rezultāts, tāpat kā visās diskusijās, bija viens un tas pats — zinātnieks nevienu nepārliecināja. Tomēr visi bija vienis prātis, ka nevajag zaudēt dūšu, izaicināt likteni un, ja nav nedz pils, nedz būdas, tad jāapmierinās ar koku.
Kamēr risinājās šī un vēl citas sarunas, bija pienācis vakars. Pēc šādas satraukumu pilnas dienas kārtīgs, atspirdzinošs miegs bija vairāk nekā nepieciešams. Ombu iemītniekus bija nogurdinājusi ne vien cīņa ar plūdiem, bet arī negantā dienas svelme. Viņu spārnotie kaimiņi jau devās pie miera, pampu lakstīgalas — ilgeri — beidza savas melodiskās rulādes. Visi putni
bija nozuduši krēslainajā lapu biezoknī. Prātīgākais bija sekot viņu piemēram.
Taču, iekams «ieritinājās ligzdiņā», kā Paganels sacīja, Glenervens, Roberts un ģeogrāfs uzkāpa «novērošanas tornī», lai pēdējo reizi pārskatītu bezgalīgo ūdens klajotni. Bija apmēram pulksten deviņi vakarā. Saule nupat grima mirdzošā dūmakā. Viss debesjums rietumu pusē tinās karstos tvaikos līdz pat zenītam. Parasti tik spožie dienvidu puslodes zvaigznāji neskaidri mirgoja, itin kā ietīti miglas plīvurā. Tomēr tos varēja saskatīt, un Paganels iepazīstināja Robertu un Glenervenu ar polārās joslas zvaigznēm. Starp citu, zinātnieks parādīja viņiem Dienvidu Krustu, četras pirmā un otrā lieluma zvaigznes, kas veido rombveida zvaigznāju un atrodas gandrīz pola augstumā; Kentaura zvaigznāju, kurā mirgo zemei vistuvākā zvaigzne, tikai astoņi tūkstoši miljardu ljē attālumā; divus plašus miglājus, Magelāna mākoņus, no kuriem lielākais aizņem debesjumā laukumu, kas ir divsimt reižu lielāks par Mēness redzamo virsmu, un, beidzot, «melno caurumu», kurā, šķiet, nav itin nevienas zvaigznes.
Orions, kas redzams abās puslodēs, diemžēl vēl nebija uzlēcis, tomēr Paganels abiem skolniekiem izstāstīja kādu saistošu savdabību no pata- goņu kosmogrāfijas. Pēc poētisko indiāņu domām, Orions ir milzīgs laso un trīs bolās, kuras aizmetis pa debesu prērijām klīstošs mednieks. Visi šie zvaigznāji atspoguļojās ūdens spogulī, veidodami itin kā otras debesis, kuru skaistumu varēja apbrīnot.