spēcīgāki. Tuvodamies tie pārgāja no zemajiem toņiem uz vidējiem, ja vietā ir salīdzinājums no mūzikas. Drīz vien tie kļuva spalgi un sāka neganti strinkšķināt atmosfēras stīgas. Visu apkārtni piepildīja uguns. Urj šai ugunīgajā murskulī nebija iespējams noteikt, tieši kura elektriskā dzirkstele izraisa šo nebeidzamo dārdoņu, kas, daudzkārtēji atbalsodamās, aizskan debesu bezdibenīgajās dzīlēs.
Nepārtraukti liesmojošie zibeņi bija dažnedažādas formas. Daži triecās perpendikulāri pret zemi piecas sešas reizes vienā un tai pašā vietā. Citi modināja zinātniekā vislielāko interesi: pat Arago savos daudzajos novērojumos bija redzējis tikai divus dakšveida zibeņus, turpretī šeit tos varēja redzēt simtiem. Bija arī tādi zibeņi, kas sadalījās bezgala daudzos koraļļveida žuburos, uzburdami uz tumšā debesu fona brīnumainu gaismas rotaļu.
Drīz vien visu pamali no austrumiem uz ziemeļiem apjoza žilbinoši spoža, fosforescējoša josla. Ugunsgrēks pamazām apņēma visu apvārsni, aizdedzinādams mākoņus gluži kā ātri uzliesmojošu vielu, un, atspoguļodamies vizinainajos ūdeņos, tas veidoja milzīgu uguns lodi, kuras centrā atradās ombu.
Glenervens uņ viņa ceļabiedri klusēdami raudzījās šai baismīgajā izrādē. Viņi nevarēja sarunāties, jo nebija iespējams citam citu dzirdēt. Brīžam bālgana, spokaina gaisma izrāva no tumsas gan majora mierīgo seju, gan Paganela ziņkāres pilnās acis, gan Glenervena enerģiskos vaibstus, gan Roberta apjukušo sejiņu, gan matrožu bezrūpīgās fizionomijas..
Nedz lietus, nedz vēja pagaidām nebija. Taču drīz vien debesu slūžas atvērās. Uz melnā debesu fona nostiepās vertikālas strūklas gluži kā meti aužamajos stāvos. Lielas lietus lāses, atsizdamās pret ezera spoguli, zibeņu: plaiksnīgajā gaismā iemirgojās kā dzirkstelītes. Vai lietus gāzma liecināja par negaisa beigām? Vai Glenervens un viņa ceļabiedri tiks cauri vienīgi ar pamatīgu dušu? Nē. Kad debesu uguņošana bija sasniegusi kulmināciju, ombu koka lielajā zarā pēkšņi parādījās melnu dūmu apvīta uguns lode dūres lielumā. Kādu brīdi griezusies pati ap savu asi, šī lode sprāga gluži kā bumba ar tik drausmīgu troksni, ka tas pārskanēja visus citus pērkona grandus. Gaisā uzvirmoja sēra tvaiki. Uz mirkli viss apklusa, un tad atskanēja Toma Ostina kliedziens:
— Koks deg!
Toms Ostins nebija maldījies. Vienā mirklī liesma, itin kā tikusi klāt milzīgajai uguņošanas raķetei, apņēma visu ombu rietumu pusi. Nokaltušie zari, no sausās zāles savītās ligzdas un visa koka rēpuļainā aplieva bija labu labā ēsma rijīgajai ugunij.
Tūlīt sacēlās arī vējš un uzpūta uguni vēl gaišākās liesmās. Vajadzēja bēgt prom. Glenervens un viņa ceļabiedri steidzīgi devās uz ombu aus-
Zibeņi bija dažnedažādas formas.
trumu pusi, kuru vēl nebija aptvērušas liesmas. Apmulsuši, baiļu pārņemti, viņi klupdami krizdami līda pa zariem, kas liecās zem viņu smaguma. Liesmu apņemtie zari čokurojās, sprakšķēja un locījās ugunī kā sārtā iemestas dzīvas čūskas. Kvēloši nodedži krita ūdenī un, mezdami sarkanīgus atspulgus, aiztraucās pa straumi. Brīžam uzvīdamās milzīgā augstumā un izgaisdamas, šķiet, degošā gaisā, brīžam negantā viesuļa pieplacinātas, liesmas apņēma visu ombu kā Nesus tunika. Glenervens,. Roberts, majors un matroži bija šausmu pārņemti, viņus smacēja biezie dūmi, svilināja neizturamais karstums. Ari viņā pusē uguns jau bija aptvērusi koka pazares. Nekas to nespēja nedz apdzēst, nedz apstādināt, un nelaimīgie ceļinieki bija pārliecināti, ka viņiem neglābjami jāsadeg dzīviem tāpat kā tiem indusiem, kurus sadedzina elka vēderā. Beidzot stāvoklis vairs nebija izturams, no divām nāvēm vajadzēja izvēlēties to, kura nav tik briesmīga.
— Ūdenī! Leciet ūdenī! — Glenervens iesaucās.
Vilsons, kuru jau skāra liesmas, pirmais metās ezerā, taču tai pašā. mirklī lejā atskanēja stindzinošs izbaiļu kliedziens:
— Palīgā! Palīgā!
Ostins tūdaļ metās pie drauga un palīdzēja viņam atkal uzrāpties kokā..
— Kas tur bija?
— Kaimani! Kaimani! — Vilsons attrauca.
Patiesi, koka pakājē mudžēt mudžēja šie visbīstamākie rāpuļi, mirdzi- nādami bruņas ugunsgrēka plaiksnīgajā gaismā. Redzot viņu saplacinātās astes, galvas, kas atgādināja šķēpu uzgaļus, izvalbītās acis, briesmīgos žokļus, kas sniedzās aiz ausīm, Paganels pēc šīm raksturīgajām pazīmēm uzreiz pazina alkatīgos Amerikas aligatorus, kurus spāņu aizjūras zemēs sauc par kaimaniem. Viņu bija kāds desmits. Viņi kūla ūdeni ar milzīgajām astēm un grauza ombu ar garajiem apakšžokļu zobiem.
Nelaimīgie ceļinieki saprata, ka viņu bojā eja ir neizbēgama. Viņus gaidīja šaušalīga nāve: vai nu uguns liesmās, vai kaimanu rīklēs. Pat majors noteica savā rāmajā balsī:
— Nudien beidzamā stundiņa klāt.
Mēdz būt tādi apstākļi, kad cīnīties pret tiem nav cilvēka spēkos, apstākļi, kad satrakoto stihiju spēj uzveikt vienīgi kāda cita stihija. Glenervens ar klīstošu skatienu vēroja pret viņiem sazvērējušos uguni un ūdeni, nezinādams, kādu glābiņu izlūgties no debesīm.
Negaiss, tiesa, jau bija mazliet pierimis, taču gaisā atradās ievērojams daudzums tvaiku, kuriem elektrība piešķīra neiedomājamu spēku. Dienvidu pamalē pamazām izveidojās milzīgs virpuļviesulis, savdabīgs miglas konuss, kura galotne atradās lejā, bet pamatne augšā. Savienodams ban- gainos ūdeņus ar negaisa mākoņiem, virpuļviesulis drīz vien sāka tuvoties. Griezdamies neiedomājamā ātrumā, tas iesūca sevī no ezera veselu stabu ūdens un sparīgi virpināja sev apkārt visas tuvākās gaisa strāvas.
Pēc dažiem mirkļiem gigantiskais virpuļviesulis uzdrāzās virsū ombu, apņemdams to no visām pusēm. Koks nodrebēja līdz pat saknēm. Gle- nervenam šķita, ka kaimani ar saviem spēcīgajiem žokļiem rauj ombu laukā no zemes. Ceļinieki, turēdamies cits pie cita, juta, ka varenais koks padodas un sāk gāzties. Tā liesmojošie zari ar griezīgu šņākoņu iemērcās mutuļojošajā ūdenī. Tas viss norisinājās nepilnā sekundē. Virpuļviesulis jau brāzās tālāk, uzsūkdams savā ceļā ūdeni, itin kā gribētu iztukšot ezeru līdz pašam dibenam.