Ar visām saknēm izgāztais ombu sāka peldēt pa straumi. Kaimani bija pagaisuši, tikai viens ar atvērtu rīkli pa izrautajām saknēm zagās klāt cilvēkiem. Milredijs satvēra degošu milnu un deva ar to rāpulim tik pamatīgu triecienu, ka pārlauza tam mugurkaulu. Kaimans tenteriski iezvēlās ūdenī. Viņa milzīgā aste joprojām ar negantu spēku kūla ūdeni, kamēr viņš nozuda straumes vērpetēs.
Glenervens un ceļabiedri, tikuši vaļā no rijīgajiem rāpuļiem, pārgāja uz liesmu neapņemtajiem zariem vēja pusē. Tikmēr degošais ombu, orkānam pūšot ugunīgajās burās, aiztraucās nakts melnumā kā liesmojošs branders.
XXVI nodaļa Atlantijas okeĀns
Jau veselas divas stundas ombu traucās milzīgajā ezerā, bet cietzeme aizvien vēl nebija redzama. Liesmas koka zarotnē pamazām apdzisa. Lielākās briesmas, kas draudēja ceļiniekiem šai drausmajā kuģojumā, bija pagājušas secen. Majors atļāvās pateikt, ka nebūtu nekāds brīnums, ja viņi izglābtos.
Straume joprojām plūda tai pašā virzienā — no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Tumsa, kuru tikai retumis pāršķēla kāds novēlojies zibsnis, atkal kļuva necaurredzama. Paganels velti pūlējās kaut ko saskatīt pie apvāršņa. Negaiss aprima. Smagās lietus lāses tagad nomainīja smalki, vēja trenkāti ūdens putekļi. Saplakušie negaisa mākoņi izira un aizklīda debess dzīlēs.
Ombu joņoja varenajā straumē ar pārsteidzošu ātrumu, itin kā zem mizas tam būtu iebūvēts spēcīgs dzinējs. Šķita, ka skrējiens turpināsies dienām ilgi. Ap pulksten trijiem rītā majors tomēr pamanīja, ka ombu saknes brīžam pieskaras zemei. Toms Ostins, nolauzis garu zaru, sataustīja ezera dibenu un konstatēja, ka ūdens kļūst seklāks. Patiesi, pēc desmit minūtēm ceļinieki sajuta grūdienu — un ombu apstājās.
— Zeme! Zeme! — Paganels iesaucās pilnā balsī.
Apdegušo zaru gali bija atdūrušies pret kādu zemes izcilni. Vēl nekac? jūras braucēji nebija tā priecājušies par zemūdens klinti, jo šoreiz tā bija viņu osta. Roberts un Vilsons, pirmie uzkāpuši uz cietzemes, aiz sajūsmas- kliedza «urā!», kad pēkšņi atskanēja labi pazīstamais svilpiens. Līdzenumā nodipēja zirga auļi, un krēslā iznira indiāņa garais stāvs.
— Talkav! — Roberts iekliedzās.
— Talkav! — vienā balsī atsaucās viņa ceļabiedri.
— Amigosl — patagonis sauca.
Viņš bija gaidījis ceļiniekus tai vietā, kur straumei vajadzēja tos at-. nest, tāpat kā tā bija atdzinusi šurp viņu pašu. Talkavs pacēla Robertu Grantu un piespieda pie krūtīm, kaut arī Paganels jau karājās viņam kaklā. Glenervens, majors un matroži, priecādamies, ka atkal sastapuši uzticamo pavadoni, sirsnīgā aizkustinājumā spieda viņam roku. Pēc tam patagonis aizveda viņus uz kādas pamestas estansijas šķūni. Tur dega liels ugunskurs, pie kura viņi varēja sasildīties. Uz uguns cepās sulīgi medījumu gabali, kurus viņi notiesāja līdz pēdējai kripatai. Mazliet atguvušies, ceļinieki sāka pārdomāt notikušo, un nevienam no viņiem negribējās pat ticēt, ka izdevies izkļūt sveikā no tik daudzām briesmām — gan ūdens, gan uguns, gan rijīgajiem Argentīnas kaimaniem.
Talkavs dažos vārdos izstāstīja Paganelam, kā viņš izglābies, piemetinādams, ka viņam par to jāpateicoties savam bezbailīgajam zirgam. Paganels savukārt mēģināja izskaidrot patagonim jauno dokumenta tulkojumu un to, kādas cerības tas modinājis. Vai indiānis saprata zinātnieka atjautīgās hipotēzes? Par to var šaubīties, toties viņš redzēja, ka viņa draugi ir laimīgi un cerību spārnoti, un vairāk viņam neko nevajadzēja.
Nav grūti iedomāties, ka drosmīgie cejinieki pēc ombu pavadītās atpūtas dienas alka doties tālāk. Pulksten astoņos no rīta viņi jau posās atstāt apmetni. Atrazdamies tālu uz dienvidiem no estansijām un saladero un tāpēc nevarēdami dabūt nekādus transporta līdzekļus, viņi bija spiesti iet kājām. Līdz okeānam vairs bija tikai kādas četrdesmit jūdzes. Turklāt Tauka laiku pa laikam labprāt panesīs kādu nogurušu kājnieku un vajadzības gadījumā pat divus. Trīsdesmit sešās stundās varēja aizkļūt līdz Atlantijas okeāna krastiem.
Atstājuši aiz muguras milzīgo ieplaku, kuru vēl pildīja ūdens, ceļinieki devās cauri līdzenumam, kas pacēlās augstāk virs jūras līmeņa. Visapkārt pletās tā pati Argentīnas ainava. Šur tur ganību vidū kuploja eiropiešu stādītas birztalas, taču tās bija šeit tikpat reti sastopamas kā Tandilas un Tapalkemas sjerru apvidū. Koki šeit aug vienīgi prēriju malās un Korientes raga tuvumā.
— Amigos! — patagonis sauca.
Tā pagāja diena. Okeāna tuvums kļuva samanāms jau nākamajā dienā, kad līdz tam vēl bija atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Noliekdams pie zemes garās zāles, pūta virasons, šejienes vējš, kas regulāri pūš dienas un nakts otrajā pusē. Liesajā zemē šur tur auga mazas kokveida mimozas, akāciju krūmi un kuramabolas puduri. Reizēm ceļā gadījās sālsezeri, kas spīguļoja kā stikla lauskas un aizkavēja virzīšanos uz priekšu, jo tos vajadzēja apiet. Ceļinieki pielika soli, lai sasniegtu tai pašā dienā Salado ezeru okeāna piekrastē, un patiesi bija krietni nokusuši, kad pulksten astoņos vakarā ieraudzīja divdesmit tuāzes augstas smilšu kāpas, kas slējās gar bangojošā okeāna liedagu. Drīz vien kļuva sadzirdama krasta bangu dunoņa.