— Okeāns! — Paganels iesaucās.
— Jā, okeāns! — Talkavs apliecināja.
Un ceļinieki, kuriem, šķiet, bija izsīkuši pēdējie spēki, apbrīnojami veikli uzrāpās kāpu virsotnē. Taču jau bija satumsis. Skatieni velti raudzījās bezgalīgajā tumsā. «Dunkans» nekur nebija redzams.
— Un tomēr viņš ir šeit! — Glenervens iesaucās. — Viņš gaida mūs, kursēdams gar piekrasti!
— Rīt mēs to ieraudzīsim, — Maknebs noteica.
Toms Ostins sāka saukt neredzamo jahtu, taču nekādas atbildes nebija. Pūta diezgan spēcīgs vējš, un jūra bija nemierīga. Mākoņi traucās uz rietumiem, un šļakatas no putainajām viļņu krēpēm sitās augšā līdz pat kāpām. Ja arī «Dunkans» atrastos norunātajā vietā, sardzesvīrs tik un tā nevarētu sadzirdēt šo kliedzienu, nedz arī atbildēt uz to. Piekrastē nebija nekāda patvēruma. Ne līča, ne lagūnas, ne līcīša. Tālu jūrā iestiepās gari smilšu sēkļi, kuri kuģiem ir vēl bīstamāki nekā rifi, kas rēgojas laukā no ūdens. Sādi sēkļi pastiprina jūras viļņošanos, un vētras šeit ir īpaši bargas. Kuģis, kas vētras laikā uzskrien uz šiem smilšu vaļņiem, nolemts drošai bojā ejai.
Tāpēc bija pilnīgi saprotams, ka «Dunkans» turas tālāk no nemīlīgā krasta, kur nav rodams nekāds patvērums. Džons Mengls, allaž būdams ļoti piesardzīgs, droši vien kursēja iespējami tālāk selgā. Toms Ostins bija pārliecināts, ka «Dunkans» atrodas vismaz piecas jūdzes no krasta.
Majors ieteica savam nepacietīgajam draugam samierināties ar apstākļiem. Ja nav nekādas iespējas izkliedēt šo aklo tumsu, kāpēc velti piepūlēt acis, urbjoties ar skatienu melnajā apvārsnī?
Izteicis savus apsvērumus, Maknebs kāpu aizvējā ierīkoja kaut ko līdzīgu nometnei. Šeit vakariņās ceļinieki notiesāja pēdējos pārtikas krājumus. Pēc tam, sekojot majora paraugam, katrs izraka smiltīs iespējami ērtāku bedri, apgūlās tajā, apsegdamies līdz pat zodam ar milzīgo smilšu segu, un ieslīga smagā miegā. Nomodā palika vienīgi Glenervens. Pūta spēcīgs vējš, okeāns vēl nebija nomierinājies pēc pārlaistās vētras. Krēpjainie viļņi vēl aizvien ar dobju dunoņu triecās pret kāpu pakāji. Glenervens nevarēja aprast ar domu, ka «Dunkans» atrodas tepat tuvumā. Nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka kuģis vēl nebūtu ieradies norunātajā satikšanas vietā. 14. oktobrī Glenervens bija atstājis Talkavano līci un jau 12. novembrī sasniedzis Atlantijas okeāna krastu. Ja šais trīsdesmit dienās Glenervena ekspedīcija varēja šķērsot Čīli, Kordiljerus, pampas un Argentīnas līdzenumu, tad «Dunkanam» bija pietiekami daudz laika, lai apbrauktu apkārt Hornas ragam un sasniegtu norunāto satikšanās vietu Amerikas kontinenta viņā pusē. Tik ātrs kuģis kā «Dunkans» nekādā ziņā nevarēja nokavēties. Tiesa, nesenā vētra droši vien bija briesmīgi trakojusi Atlantijas okeāna plašumos, taču «Dunkans» bija labs kuģis un tā kapteinis labs jūrnieks. Un, tā kā «Dunkanam» vajadzēja būt šeit, tad viņš šeit arī bija.
Šīs pārdomas Glenervenu tomēr nevarēja nomierināt. Kad sirds cīnās ar prātu, tas tikai retumis uzvar. Bet Malkolmas pils lords sajuta šai melnajā tumsā visus tos, kurus mīlēja: mīļoto Helēnu, Mēriju Grantu, «Dunkana» komandu. Glenervens klimta pa tuksnesīgo krastu, kuru viļņu šļakatas pārklāja ar fosforescējošu mirgu. Viņš ieklausījās un ieskatījās tumsā. Brīžam viņam šķita, ka jūrā paspīd kāda nespodra gaisma.
— Nevar būt, ka esmu nomaldījies, — viņš pats sev sacīja, — tā bija kuģa uguns, «Dunkana» uguns. Ai, kāpēc mans skatiens nevar izlauzties cauri šai tumsai!
Un pēkšņi Glenervens atcerējās, ka Paganels, kā viņš pats bija apgalvojis, ir niktolops, ka viņš redz naktī. Un Glenervens devās modināt zinātnieku. Paganels gulēja, cieši aizmidzis, kā kurmis savā alā, kad pēkšņi spēcīga roka izrāva viņu no smilšu gultas.
— Kas ir? — viņš iesaucās.
— Tas esmu es, Paganel.
— Kas jūs esat?
— Glenervens. Man vajadzīgas jūsu acis.
— Manas acis? — Paganels pārjautāja, sparīgi berzēdams redzokļus.
— Jā, jūsu acis, lai saskatītu mūsu «Dunkanu» šai elles tumsā. Ejam!
— Kaut velns parautu to niktolopiju! — Paganels klusi šķendējās, lai gan bija apmierināts, ka var būt noderīgs Glenervenam.
Zinātnieks izrāpās no savas bedres, izstaipīja notirpušos locekļus un burkšķēdams, kā daždien no miega izrauts cilvēks, sekoja savam draugam uz okeāna krastu.
Glenervens palūdza viņu pavērot tumšo jūras apvārsni. Vairākas minūtes Paganels cītīgi nodevās šai vērošanai.
— Nu! Vai jūs neko neredzat? — Glenervens vaicāja.
— Itin neko! Te pat kaķis neko neredzētu divu soļu atstatumā.
— Centieties saskatīt sarkanu vai zaļu uguni, tas ir, labā vai kreisā borta lukturi.
— Es neredzu nedz zaļu, nedz sarkanu uguni. Viss ir melns! — atbildēja Paganels, kuram acis pret paša gribu krita ciet.
Veselu pusstundu viņš mehāniski soļoja nopakaļ nepacietīgajam draugam. Laiku pa laikam viņa galva noslīga uz krūtīm, un tad viņš atkal to spēji pacēla. Paganels vairs neatbildēja un nerunāja. Viņš gāja grīļodamies kā piedzēries. Glenervens paraudzījās uz zinātnieku. Viņš gulēja iedams.
Glenervens paņēma zinātnieku zem rokas un, nemodinādams viņu, aizveda atpakaļ uz alu un gādīgi ieraka smiltīs.
Gaismas svīdā visus uzcēla kājās Glenervena kliedziens:
— «Dunkans»! «Dunkans»!
— Urā! Urā! — atsaucās ceļabiedri, steigdamies uz liedagu.
Patiesi, selgā piecu jūdžu atstatumā stāvēja jahta ar rūpīgi satītām apakšējām burām, uzturēdama mazu tvaiku. No skursteņa kāpjošie dūmi saplūda ar rīta dūmaku. Jūra bija nemierīga, un šādas tonnāžas kuģis riskētu, ja tuvotos smilšu sēkļiem.
Apbruņojies ar Paganela tālskati, Glenervens sekoja «Dunkanam». Džons Mengls acīmredzot nebija pamanījis savus pasažierus, jo aizvien vēl kursēja gar piekrasti. Sai brīdī Talkavs ielādēja karabīnē krietnu lādiņu un izšāva jahtas virzienā. Visi saspringti ieklausījās un, galvenais, vērīgi raudzījās tālumā. Trīs reizes indiāņa karabīne nodārdēja, atbalsodamās kāpās.