Beidzot virs jahtas borta parādījās balti dūmi.
— Viņi ieraudzījuši mūs! — Glenervens iesaucās. — Tas ir «Dunkana» lielgabals!
Pēc dažām sekundēm līdz krastam atvēlās dobjš šāviena troksnis. Uzvilcis marsburu un uzdzinis tvaiku, «Dunkans» tūdaļ izdarīja pagriezienu un piebrauca tuvāk krastam.
Drīz vien tālskatī varēja saskatīt, kā no jahtas borta atiras laiva.
— Lēdija Helēna nevarēs atbraukt, — Toms Ostins ierunājās, — pārāk lieli viļņi.
— Surp doties nevarēs arī Džons Mengls, — Maknebs piebilda, — viņš nedrīkst atstāt kuģi.
— Māsiņ! Māsiņ! — Roberts iesaucās, stiepdams rokas pretī jahtai, kas šūpojās viļņos.
— Ai, kad mēs nokļūsim uz «Dunkana»! — Glenervens iesaucās.
— Quien sabe! — Talkavs atbildēja.
— Esiet pacietīgs, Eduard, — majors sacīja. — Pēc divām stundām jūs būsit tur.
Divas stundas! Sešairu laiva nevarēja ātrāk izbraukāt šurp un atpakaļ.
Tad Glenervens piegāja pie Talkava, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja blakus savam Taukam un mierīgi vēroja skrejošos viļņus.
Glenervens paņēma viņu pie rokas un, norādīdams uz jahtu, sacīja:
— Braucam!
Indiānis lēni pašūpoja galvu.
— Braucam, draugs! — Glenervens atkārtoja.
— Nē, — Talkavs rāmi atteica. — Šeit ir Tauka, šeit ir pampas! — viņš piemetināja, ar dedzīgu žestu norādīdams uz bezgalīgo līdzenumu.
Glenervens saprata, ka indiānis nekad nebūs ar mieru atstāt prērijas, kur balo viņa senču kauli. Viņš zināja, cik ļoti šie tuksneša dēli pieķērušies savai dzimtajai zemei. Tāpēc Glenervens vairs neuzstāja un tikai cieši paspieda Talkavam roku. Glenervens neuzstāja arī tad, kad indiānis, smaidīdams parasto smaidu, atteicās no maksas par savu darbu, sacīdams:
— Aiz draudzības.
Aizkustinātais Glenervens nespēja neko atbildēt. Viņam ļoti gribējās atstāt krietnajam indiānim vismaz kādu piemiņas lietiņu, kas tam atgādinātu draugus no Eiropas. Bet kas gan viņam bija palicis pāri? Gan ieroči, gan zirgi — viss bija pazaudēts briesmīgajos plūdos. Ceļabiedri nebija bagātāki par viņu pašu.
Glenervens labu brīdi lauzīja galvu, kā pateikties nesavtīgajam pavadonim, kad pēkšņi viņam iešāvās prātā laimīga doma. Viņš izņēma no kabatas portfeļa dārgu medaljonu ar brīnišķīgu, Lorensa otas darinātu portretu un pasniedza to indiānim.
— Mana sieva, — viņš paskaidroja. ,
Talkavs, dziļi aizgrābts, uzlūkoja portretu.
— Laba un skaista, — viņš vienkārši sacīja.
Pēc tam Roberts, Paganels, majors, Toms Ostins un abi matroži sirsnīgiem vārdiem atvadījās no patagoņa. šie krietnie ļaudis bija patiesi apbēdināti, šķiroties no bezbailīgā un uzticamā drauga. Talkavs visus pēc kārtas piekļāva pie savām platajām krūtīm. Paganels uzdāvināja viņam Dienvidamerikas un abu okeānu karti, kuru indiānis ne reizi vien ar ziņkāri bija uzlūkojis. Tā bija zinātnieka dārgākā manta. Robertam nekā cita nebija kā vienīgi glāsti, un viņš dāsni apveltīja ar tiem savu glābēju, neaizmirsdams arī Tauku.
Šai brīdī krastam tuvojās «Dunkana» laiva. Tā ieslīdēja šaurā kanālā starp diviem sēkļiem un drīz vien atsitās pret liedaga smiltīm.
— Ka klājas manai sievai? — Glenervens vaicāja.
— Ko dara mana māsa? — Roberts sauca.
— Lēdija Helēna un mis Granta jūs gaida uz kuģa, — vecākais matrozis atbildēja. — Taču pasteidzieties, jūsu augstība, — viņš piemetināja, — mēs nedrīkstam zaudēt nevienu minūti, jo sākas jau bēgums.
Visi pēdējo reizi apkampa indiāni. Talkavs pavadīja savus draugus līdz laivai, kas atradās jau ūdenī. Kad Roberts kāpa laivā, indiānis pacēla viņu rokās un uzlūkoja ar dziļu maigumu.
— Tagad tu esi īsts vīrs! — viņš sacīja.
— Ardievu! Ardievu, draugs! — Glenervens vēlreiz atvadījās.
— Vai tiešām mēs nekad vairs neredzēsimies!? — Paganels iesaucās.
— Quien sabe!] — Talkavs atbildēja, paceldams rokas pret debesīm.
Tie bija pēdējie indiāņa vārdi, kas izgaisa vēja brāzmās. Laiva, bēguma nesta, ātri attālinājās.
Vēl ilgi virs putās sakultajiem viļņu vāliem bija redzams Talkava nekustīgais stāvs. Taču pamazām milzīgais augums saruka un beidzot pavisam izzuda viņa draugu skatieniem. Pēc stundas Roberts pirmais uzrāpās uz «Dunkana» klāja un metās ap kaklu Mērijai Grantai, kamēr jahtas komanda tricināja gaisu ar skaļiem prieka saucieniem.
Tā beidzās šis pārgājiens cauri Dienvidamerikai pa iepriekš nospraustu taisnu līniju, nedz kalni, nedz upes nespēja novirzīt ceļotājus no izraudzītā ceļa. Un, ja arī šiem drosminiekiem nebija jācīnās pret cilvēku ļaunumu, toties dabas stihijas bieži vien tiem uzbruka jo nežēlīgi, likdamas izturēt bargus pārbaudījumus.
1 Kas zina!
OTRĀ DAĻA
.
I nodaļa
ATKAL UZ KUĢA
Pirmajā brīdī visu pārskanēja atkalredzēšanās prieks. Lords Glener- vens negribēja, ka vēsts par nesekmīgajiem meklējumiem aptumšotu līksmo noskaņu. Tāpēc viņa pirmie vārdi bija šādi:
— Nenokariet galvu, draugi! Kapteiņa Granta nav mūsu vidū, taču mēs esam pārliecināti ka atradīsim viņu!
Glenervens to pateica ar tādu pārliecības spēku, ka «Dunkana» pasažieru sirdīs atkal atausa cerība.
Kamēr laiva tuvojās jahtai, lēdija Helēna un Mērija Granta bija izbaudījušas mokoša satraukuma gaidas. Stāvēdamas uz klāja, viņas mēģināja saskaitīt laivā sēdošos. Jaunā meitene brīžam krita izmisumā, brīžam atkal