Lēdija Helena un Merija Granta uz klāja.
iztēlojas, ka redz Hariju Grantu. Sirds viņai satraukti dauzījas. Viņa nejaudāja izteikt ne vārda un tik tikko turējās kājās. Lēdija Helēna viņu balstīja. Džons Mengls, stāvēdams blakus Mērijai Grantai, skatījās uz laivu. Viņa jūrnieka skatiens, kas bija radis atšķirt tālus priekšmetus, neredzēja kapteini Grantu.
— Viņš ir tur! Es redzu! Mans tēvs! — jaunā meitene čukstēja.
Taču laiva brauca arvien tuvāk — un ilūzija izgaisa. Kad ceļinieki vairs bija tikai simt asis no jahtas, ne vien lēdija Helēna un Džons Mengls, bet ari Mērija bija zaudējusi jebkuru cerību un viņas acis mirka asarās. Lorda Glenervena uzmundrinošie vārdi nāca tieši laikā.
Pēc pirmajiem apkampieniem un skūpstiem Glenervens pastāstīja lēdijai Helēnai, Mērijai Grantai un Džonam Menglam par svarīgākajiem notikumiem pārgājiena laikā un vispirms iepazīstināja viņus ar jauno dokumenta skaidrojumu, par ko bija jāpateicas Zaķa Paganela asajam prātam. Glenervens uzslavēja ari Robertu un apliecināja, ka Mērija Granta ar pilnām tiesībām var lepoties ar savu brāli. Viņš tik dzīvi attēloja Roberta drosmi un pašaizliedzību daudzajos briesmu brīžos, tik ļoti cildināja zēnu, ka jaunais Grants nezinātu, kur dēties, ja māsas skavas nebūtu devušas patvērumu.
— Nevajag sarkt, Robert, — Džons Mengls sacīja, — tu esi izturējies tā, kā kapteiņa Granta dēlam pienākas.
To sacīdams, viņš apkampa Mērijas brāli un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem, uz kuriem vēl nebija nožuvušas jaunās meitenes asaras.
Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi tika sagaidīts majors un Paganels, ar kādu pateicību pieminēts cēlsirdīgais Talkavs. Lēdija Helēna nožēloja, ka nav varējusi paspiest roku krietnajam indiānim. Maknebs pēc pirmajām jūtu brāzmām devās uz savu kajīti, kur viņš drošu un mierīgu roku sāka skūties. Paganels, gluži kā bite, lidinājās no viena pie otra, ievākdams komplimentu un smaidu saldmi. Aiz prieka viņš gribēja apskaut un noskūpstīt visu «Dunkana» komandu un, apgalvodams, ka arī lēdija Helēna un Mērija Granta piederot pie komandas, sāka ar tām un beidza ar misteru Olbinetu.
Stjuarts, neatrazdams neko labāku kā pateikties par šādu laipnību, aicināja visus brokastīs.
— Brokastīs? — ģeogrāfs iesaucās.
— Jā, Paganela kungs, — misters Olbinets atbildēja.
— īstās brokastīs, pie īsta galda ar šķīvjiem, nažiem, dakšiņām un servjetēm?
— Protams, Paganela kungs.
— Un galdā nebūs ne čarkijas, ne cietu olu, ne strausa filejas?
— Bet Paganela kungs! — pārmetoši iesaucās aizskartais saimniecības pārzinis.
— Es negribēju jūs aizvainot, dārgais draugs, — zinātnieks smaidīdams sacīja, — bet tāda bija mūsu parastā barība veselu mēnesi. Un mēs ēdām, nevis sēdēdami pie galda, bet gulēdami uz zemes vai arī uzmetušies jāteniski koka zaros. Tāpēc brokastis, kurās jūs aicināt, man varēja likties kas nereāls, fikcija, nepiepildāms sapnis!
— Tad iesim pārliecināties, ka tās ir reālas, Paganela kungs, — lēdija Helēna sacīja, nespēdama apvaldīt smieklus.
— Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galantais ģeogrāfs sacīja.
— Vai jūsu augstībai nebūtu kādi rīkojumi attiecībā uz «Dunkanu»? — Džons Mengls apvaicājās.
— Pēc brokastīm, dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs kopīgi apspriedīsim tālākos ekspedīcijas plānus.
Jahtas pasažieri un jaunais kapteinis nokāpa kopkajītē. Mehāniķis saņēma rīkojumu uzturēt tvaiku, lai jahta pēc pirmā signāla varētu doties ceļā. Gludi noskūtais majors un citi ceļinieki, ātri pārģērbušies, ieņēma vietas pie galda.
Mistera Olbineta brokastīm tika parādīta pienācīga cieņa. Pēc ceļinieku domām, tās bija brīnišķīgas un pārspēja pat lieliskos mielastus pampās. Paganels katru ēdienu nobaudīja pa diviem lāgiem — izklaidības pēc, kā viņš pats piebilda.
Šis kļūmīgais vārds pamudināja lēdiju Glenervenu pavaicāt, vai jaukajam francūzim bieži gadījies krist šai ierastajā grēkā. Majors un lords Glenervens smaidīdami saskatījās. Pats Paganels sirsnīgi iesmējās un tūdaļ deva godavārdu visā turpmākajā ceļojumā vairs nepieļaut nevienu izklaidību. Pēc tam viņš visai komiski izstāstīja likstu ar spāņu valodu un dziļajām Kamoensa poēmas studijām.
— Galu galā, — viņš piemetināja, — nav labuma bez sliktuma, un savu kļūdu es nemaz nenožēloju.
— Kāpēc tā, cienījamais draugs? — majors vaicāja.
— Tāpēc, ka tagad es protu ne vien spāņu, bet arī portugāļu valodu. Tagad es varu runāt nevis vienā, bet šais abās valodās.
— Patiesi, tas man nemaz neienāca prātā, — Maknebs noteica. — Apsveicu jūs, Paganel, — no visas sirds apsveicu!
Visi klātesošie aplaudēja zinātniekam, kas ne mirkli nepārstāja ēst. Viņš bija iemanījies reizē ēst un sarunāties. Tomēr viņš nepamanīja ko tādu, kas nebija paslīdējis garām Glenervena skatienam. Un proti: to sevišķo uzmanību, ko Džons Mengls veltīja savai kaimiņienei Mērijai Grantai. Ar vieglu galvas mājienu lēdija Helēna lika vīram noprast, ka tas tiešām tā ir. Glenervens ar labvēlīgu, sirsnības pilnu skatienu uzlūkoja jaunos cilvēkus. Tad uzrunāja Džonu Menglu, taču pavisam citā sakarā.
— Kā norisa jūsu brauciens, Džon? — viņš jautāja.
— Vislabākajos apstākļos, — kapteinis atbildēja. — Tikai man jāziņo jūsu augstībai, ka mēs nebraucām caur Magelāna jūras šaurumu.
— Burvīgi! — Paganels iesaucās. — Tātad jūs braucāt apkārt Hornas «ragam, bet manis tur nebija!
— Pakarieties! — majors ieteica.
— Egoists! — ģeogrāfs attrauca. — Jūs dodat man tādu padomu vienīgi tāpēc, lai dabūtu manu virvi.
— Saprotiet, dārgais Paganel, — sarunā iejaucās Glenervens, — ja jums nepiemīt pārdabiskas spējas, jūs nevarat vienlaikus atrasties visur. Un, tā kā jūs ceļojāt pa pampām, tad jūs nekādi nevarējāt vienā un tai pašā laikā apbraukt apkārt Hornas ragam.