— Un tomēr tas netraucē mani to nožēlot, — zinātnieks atteica.
Pēc šīs atbildes Paganelam lika mieru. Džons Mengls atsāka stāstījumu par savu braucienu. Kuģodams gar Amerikas krastiem, viņš pārmeklējis visus rietumu arhipelāgus, tomēr «Britānijas» pēdas nekur neesot atradis. Pie Pilāras raga netālu no ieejas jūras šaurumā spēcīgā pretvēja dēļ vajadzējis mainīt maršrutu un doties uz dienvidiem. «Dunkans» pabraucis garām Izmisuma salām, sasniedzis sešdesmit septīto dienvidu platuma grādu, apmetis līkumu apkārt Hornas ragam, izbraucis cauri Lemēra šaurumam, atstājis aiz sevis Ugunszemi un uzņēmis kursu gar Patagonijas krastiem. Seit Korientes raga platuma grādos kuģim vajadzējis izturēt briesmīgas vēja brāzmas, tās pašas, kas tik neganti uzbruka ceļiniekiem pampās negaisa laikā. Viesuļvētru jahta izturējusi godam, un nu jau trīs- dienas Džons Mengls kreisējis selgā, kad karabīnes šāvieni pavēstījuši tik ļoti gaidīto ceļinieku ierašanos. «Dunkana» kapteinis vēl piebilda, ka no viņa puses nebūtu godīgi nepieminēt, kādu varonību parādījušas lēdija Glenervena un mis Granta. No vētras viņas nemaz nav baidījušās un, ja arī raizējušās, tad vienīgi par saviem draugiem, kuri tai laikā klaiņojuši pa Argentīnas republikas līdzenumiem.
Tā Džons Mengls pabeidza savu stāstījumu. Lords Glenervens izteica kapteinim pateicību par sekmīgo braucienu. Pēc tam viņš pievērsās Mērijai Grantai.
— Dārgā mis, — viņš teica, — es redzu, ka kapteinis Džons augstu vērtē jūsu labās īpašības, un es ceru, ka arī jūs uz viņa kuģa nejutāties slikti.
— Kā gan savādāk? — Mērija atbildēja, uzlūkodama lēdiju Helēnu, bet, iespējams, arī jauno kapteini.
— Mana māsa jūs ļoti mīl, mister Džon! — Roberts iesaucās. — Es arī jūs ļoti mīlu!
— Es tevi tāpat, mīļo zēn, — Džons Mengls atbildēja.
Jauno kapteini Roberta vārdi bija mazliet samulsinājuši, bet Mērija Granta viegli pietvīka.
Lai novirzītu sarunu no slidenā temata, Džons Mengls sacīja:
— Tā kā par «Dunkana» braucienu esmu pastāstījis, vai jūsu augstība nevēlētos iepazīstināt mūs tuvāk ar ekspedīcijas ceļojumu cauri Amerikas kontinentam, kā arī mūsu jaunā varoņa piedzīvojumiem?
Nekādu citu stāstu lēdija Helēna un mis Granta nevēlējās tik ļoti dzirdēt, kā tieši šo, un lords Glenervens nekavējās apmierināt viņu ziņkārību. Atainodams notikumu pēc notikuma, viņš itin kā no jauna veica visu ceļojumu no viena okeāna līdz otram. Pārgājiens pāri Andu Kordil- jerai, zemestrīce, Roberta nozušana, zēns kondora nagos, Talkava šāviens, sarkano vilku uzbrukums, zēna pašaizliedzīgā rīcība, iepazīšanās ar seržantu Manuelu, plūdi, patvērums ombu, zibens spēriens, ugunsgrēks, kaimani, virpuļviesulis, nakts Atlantijas okeāna krastā — visi šie raibie piedzīvojumi klausītājus gan smīdināja, gan šausmināja. Ne vienreiz vien, kad tika stāstīts par Robertu, māsa un lēdija Helēna sajūsminātas apbēra zēnu ar skūpstiem. Vēl nekad Robertu nebija neviens tā skūpstījis.
Pabeidzis stāstījumu, lords Glenervens piebilda:
— Bet nu, draugi, padomāsim par tagadni. Kas pagājis, tas pagājis, bet nākotne ir mūsu rokās. Atgriezīsimies atkal pie kapteiņa Harija Granta.
Brokastis bija paēstas. Visi pārgāja uz lēdijas Glenervenas salonu, ieņēma vietas pie kartēm un plāniem apkrauta galda, un saruna tūdaļ atsākās.
— Dārgā Helēna, — lords Glenervens ierunājās, — uzkāpdams uz kuģa es paziņoju, ka avarējušie «Britānijas» jūrnieki gan nav kopā ar mums, taču cerības viņus atrast ir lielākas nekā jebkad agrāk. Pēc ceļojuma cauri Amerikai mēs secinājām, vēl vairāk — mēs guvām stingru pārliecību: katastrofa nav notikusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna piekrastē. No šā fakta, dabiski, izriet, ka dokuments attiecībā par Patagoniju bijis aplam skaidrots. Par laimi, mūsu draugs Paganels pēkšņas iedvesmas brīdī šo kļūdu atklāja. Viņš pierādīja, ka mēs esam gājuši pa nepareizu ceļu, un iztulkoja dokumentu tā, ka mums vairs nav nekādu šaubu par tā patieso jēgu. Es runāju par dokumentu, kas uzrakstīts franču valodā. Un tagad palūgsim Paganelu vēlreiz to izskaidrot, lai nevienam nepaliktu ne mazāko šaubu.
Zinātnieks nekavējās izpildīt Glenervena lūgumu. Viņš pārliecinoši izklāstīja, ko, pēc viņa domām, nozīmē vārdu daļas gonie un indi. Viņš skaidri izsecināja, ka vārds austral nozīmē «Austrālija». Viņš pierādīja, ka kapteinis Grants, atstājis Peru krastus, lai dotos uz Eiropu, pa cejam varējis ciest avāriju un Klusā okeāna dienvidu straumes viņu varējušas aiznest līdz Austrālijas krastiem. Šīs hipotēzes bija tik atjautīgas un zinātnieka secinājumi tik loģiski, ka izpelnījās pat Džona Mengla atzinību, lai gan šādos jautājumos viņš bija bargs tiesnesis un viņu nevarēja aizraut -ar iztēles lidojumiem.
l\ad Paganels bija beidzis zinātnisko izklāstu, Glenervens paziņoja, ka «Dunkans» nekavējoties dosies uz Austrāliju.
Tomēr majors palūdza, iekāms nav dota pavēle uzņemt kursu uz Austrāliju, izteikt kādu vienkāršu apsvērumu.
— Runājiet, Makneb, — Glenervens sacīja.
— Mans nolūks, — majors iesāka, — nav sašķobīt mana drauga Paganela argumentus, vēl jo mazāk es grasos tos apstrīdēt. Es uzskatu, ka šie argumenti ir nopietni pārdomāti un pelna vislielāko uzmanību. Un mums, bez šaubām, jābalstās uz tiem mūsu nākamajos meklējumos. Tomēr es gribētu, lai tie izturētu vēl pēdējo pārbaudi, kļūdami neapstrīdami un neapgāžami.
Neviens neapjauta, kas īsti padomā piesardzīgajam Maknebam. Visi klausījās viņā ar zināmām bažām.
— Turpiniet, major, — Paganels mudināja. — Esmu ar mieru atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem.