— Jums tas nesagādās nekādas grūtības, — majors noteica. — Kad pirms pieciem mēnešiem Klaidas līcī mēs izpētījām šos trīs dokumentus, to skaidrojums mums likās pareizs un nepārprotams. «Britānijas» katastrofa nav varējusi notikt nekur citur kā vienīgi Patagonijas piekrastē. Par to mums nebija itin nekādu šaubu.
— Pilnīgi pareizi, — Glenervens piebilda.
— Pēc tam, — majors turpināja, — kad Paganels kādā savas liktenīgās izklaidības brīdī nokļuva uz «Dunkana», viņam tika parādīti šie dokumenti, un viņš bez kādiem iebildumiem atbalstīja mūsu nodomu uzsākt meklējumus Amerikas piekrastē.
— Tā tas bija, — ģeogrāfs apliecināja.
— Un tomēr mēs bijām kļūdījušies, — majors uzsvēra.
— Jā, mēs kļūdījāmies, — Paganels atkārtoja. — Maldīties, Makneb, var jebkurš cilvēks, taču vienīgi neprātīgie paliek pie savām kļūdām.
— Pagaidiet, Paganel, — majors sacīja, — neuzbudinieties tik ļoti. Es nemaz negribu sacīt, ka mums jāturpina meklējumi Amerikā.
— Ko tad jūs vēlaties? — Glenervens vaicāja.
— Tikai to, lai jūs atzītu, ka Austrālija tagad mums šķiet vienīgā iespējamā «Britānijas» avārijas vieta, kā vēl nesen mums bija šķitusi Amerika.
— Mēs labprāt to atzīstam, — Paganels attrauca.
— Pieņemu to zināšanai, — majors turpināja, — un iesaku jums apvaldīt fantāziju un neuzticēties šīm neapšaubāmajām un acīm redzamajām patiesībām. Kas zina, varbūt pēc Austrālijas vēl kāda cita zeme iedvesīs jums tādu pašu pārliecību. Ja jaunie meklējumi izrādīsies nesekmīgi, vai jums neliksies acīm redzams, ka tie jāatsāk vēl kādā citā vietā?
Glenervens un Paganels saskatījās. Majora apsvērumi viņus pārsteidza ar savu loģisko skaidrību.
— Tātad es tomēr gribētu, — Maknebs atsāka, — pirms došanās uz Austrāliju vēlreiz pārbaudīt dokumentus. Seit ir dokumenti un arī kartes. Aplūkosim pēc kārtas visus punktus, kurus šķērso trīsdesmit septītā paralēle, un padomāsim, vai nav vēl kāda cita zeme, uz kuru varētu attiekties mūsu dokuments.
— Nekas nav izdarāms vieglāk un ātrāk, — Paganels paziņoja, — jo šai platuma grādā zemju, par laimi, nav daudz.
— Paskatīsimies, — majors noteica, atlocīdams abu pusložu karti, kas bija zīmēta pēc Merkatora projekcijas un kur varēja pārredzēt kopumā visu zemeslodi.
Karte tika nolikta iepretim lēdijai Helēnai, un visi iekārtojās tā, lar varētu sekot Paganela izklāstam.
— Kā jau teicu, — ģeogrāfs iesāka, — šķērsojusi Dienvidameriku,, trīsdesmit septītā paralēle savā ceļā sastop Tristana da Kuņjas salas. Manuprāt, neviens no dokumenta vārdiem nevar attiekties uz šīm salām.
Rūpīgi izskatījuši dokumentus, visi klātesošie atzina, ka Paganelam taisnība. Tristana da Kuņjas salas tika vienbalsīgi noraidītas.
— Turpināsim, — ģeogrāfs sacīja. — Virzoties pa Atlantijas okeānu divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerības raga, mēs nokļūstam Indijas- okeānā. Ceļā mēs sastopam tikai vienu salu grupu — Amsterdamas salas. Pārbaudīsim tās tikpat cītīgi kā Tristana da Kuņjas salas.
Pēc rūpīgas pārbaudes arī Amsterdamas salas tika noraidītas. Neviens pilns vārds vai vārda daļa ne franču, ne vācu, ne arī angļu valodā nevarēja attiekties uz šo Indijas okeāna salu grupu.
— Tagad mēs nonākam pie Austrālijas, — Paganels turpināja. — Trīsdesmit septītā paralēle iesniedzas šai kontinentā pie Bernuli zemesraga un atstāj to Tufolda līcī. Ceru, būsit ar mani vienis prātis, ka, nesagrozot dokumenta tekstu, angļu vārdu stra un franču vārdu austral var attiecināt uz Austrāliju. Tas ir tik acīm redzams, ka nav pat īpaši jāskaidro.
Visi piekrita Paganela slēdzienam. Viņa pieņēmumi šķita vispusīgi pamatoti.
— Ejam tālāk, — majors mudināja.
— Ejam, — ģeogrāfs atsaucās, — ceļojums nav nogurdinošs. Atstājuši Tufolda līci, mēs šķērsojam jūru Austrālijas austrumos un sastopam ceļā Jaunzēlandi. Sai sakarā atgādinu jums, ka vārds contin franču dokumentā nepārprotami norāda, ka runa ir par kontinentu. Tātad kapteinis Grants nevar būt izmests Jaunzēlandē, jo tā ir tikai sala. Lai kā analizētu, salīdzinātu un kombinētu vārdus, jūs redzēsit, ka tiem nav gluži nekāda sakara ar šo jauno zemi.
— Nekādā gadījumā, — Džons Mengls konstatēja, vērīgi izpētījis dokumentus un pusložu karti.
— Nē, — piekrita pārējie Paganela klausītāji, tāpat arī majors, — nē, ar Jaunzēlandi tiem nav nekāda sakara.
— Tālāk, — ģeogrāfs atsāka, — visā milzīgajā ūdens klajā starp šo lielo salu un Amerikas krastiem trīsdesmit septītā paralēle šķērso tikai vienu neauglīgu un vientuļu saliņu.
— Kā to sauc? — majors vaicāja.
— Ieskatieties kartē. Tā ir Marijas Terēzes sala, taču visos trijos dokumentos no šī vārda nav ne miņas.
— Itin nekādas, — Glenervens apstiprināja.
— Bet tagad, mani draugi, — ģeogrāfs pabeidza, — spriediet paši — vai visticamākais, pareizāk sakot — pilnīgi neapstrīdams, nav mans slēdziens, ka runa ir par Austrālijas kontinentu?
— Neapšaubāmi, — vienā balsī atbildēja «Dunkana» kapteinis un
pasažieri.
— Sakiet, Džon, — Glenervens jautāja kapteinim, — vai pārtikas krājumu un ogļu mums ir pietiekami daudz?
— Jā, jūsu augstība. Es pilnām nodrošinājos ar visu Talkavano ostā, turklāt kurināmā krājumus mēs viegli varēsim papildināt Kapštatē.
— Tādā gadījumā dodiet rīkojumu uzņemt kursu …
— Atļausit izteikt vēl vienu apsvērumu, — majors pārtrauca draugus.
— Runājiet, Makneb!
— Lai cik drošas ir mūsu izredzes uz panākumiem Austrālijā, vai tomēr nebūtu lietderīgi uz divām trijām dienām piestāt Tristana da Kuņjas un Amsterdamas salās? Tās taču mums pa ceļam un neradīs nekādu aizkavēšanos. Toties mēs pārliecināsimies, ka šais salās nav nekādu «Britānijas» katastrofas pēdu.
— Neticīgais majors! — Paganels iesaucās. — Vienmēr pastāv pie sava!