— Es pastāvu pie tā, lai mums nevajadzētu griezties atp.akaļ tai gadījumā, ja Austrālija neattaisnotu mūsu cerības.
— Sī piesardzība, manuprāt, ir saprātīga, — Glenervens noteica.
— Un es necentīšos atrunāt jūs no šāda piesardzības soļa, — Paganels. piebilda. — Gluži otrādi!
— Tātad, Džon, dodiet pavēli uzņemt kursu uz Tristana da Kuņjas salām! — Glenervens izrīkoja.
— Klausos, jūsu augstība! — kapteinis atbildēja un devās uz klāja,, kamēr Roberts un Mērija Granti kvēli pateicās lordam Glenervenam. Drīz vien «Dunkans», uzņēmis kursu uz austrumiem, attālinājās no Amerikas krastiem, sparīgi šķeldams Atlantijas okeāna viļņus.
II n o d a ļ a TRISTANA DA KUŅJAS SALAS
Ja «Dunkans» brauktu pa ekvatoru, tad simt deviņdesmit seši grādiv kas Austrāliju šķir no Amerikas vai, pareizāk sakot, Bernuli ragu no* Korientes raga, atbilstu vienpadsmit tūkstošiem septiņiem simtiem sešdesmit ģeogrāfisko jūdžu. Taču trīsdesmit septītajā paralēlē šie simt deviņdesmit seši grādi zemes lodveida formas dēļ sarukuši līdz deviņi tūkstoši, četri simti astoņdesmit jūdzēm. No Amerikas krasta līdz Tristana da Kuņjas salām ir divi tūkstoši simt jūdžu. So attālumu Džons Mengls cerēja nobraukt desmit dienās, ja vien ceļā viņu neaizkavēs austrumu vēji. Jūras braucēji varēja būt apmierināti, jo pievakarē vējš manāmi pierima, pēc tam mainīja virzienu, un «Dunkans» demonstrēja visas savas nepārspējamās īpašības mierīgā jūrā.
Pasažieru dzīve uz kuģa iegāja parastajās sliedēs. Likās, itin kā viņi nemaz nebūtu bijuši prom veselu mēnesi. Tikai tagad ap viņiem skalojās nevis Klusā okeāna, bet Atlantijas okeāna viļņi. Taču visi viļņi līdzīgi cits citam, atšķirības ir tikai nokrāsas ziņā. Stihijas, sarīkojušas ceļiniekiem tik bargas pārbaudes, tagad bija viņiem labvēlīgas. Okeāns bija rātns,, pūta ceļavējš, un rietumu brīzes piepūstās buras palīdzēja nenogurdināmajai tvaika mašīnai.
Straujais brauciens noritēja bez kādiem negadījumiem un starpgadījumiem. Cerību spārnotie ekspedīcijas dalībnieki traucās pretī Austrālijas krastiem. Izredzes bija kjuvušas par drošu pārliecību. Par kapteini Grantu runāja tā, itin kā jahta brauktu pēc viņa uz kādu noteiktu ostu. Uz kuģa jau bija sagatavota kajīte viņam un kojas abiem matrožiem. Mērija Granta ar lielu prieku pati iekārtoja un izrotāja tēva kajīti. So kajīti bija atbrīvojis misters Olbinets, kas pārgāja uz misis Olbinetas istabu. Kapteinim Grantam paredzētā kajīte atradās blakus slavenajai sestajai kajītei, kas kādreiz bija rezervēta Zakam Paganelam uz «Skotijas».
Ieslēdzies savā kajītē, ģeogrāfs pavadīja tur augas dienas. No rīta līdz vakaram viņš strādāja pie darba ar nosaukumu «Brīnišķīgie ģeogrāfa iespaidi Argentīnas pampās». Bieži vien varēja dzirdēt, kā viņš saviļņots skandē skanīgus periodus, pirms uzticēja tos piezīmju burtnīcas baltajām lapām. Un, jāatzīst, bieži vien, palikdams neuzticīgs vēstures mūzai Klio, viņš aizgrābtībā piesauca dievišķīgo Kalliopi, kura iedvesmo varoņpoēmu sacerētājus.
Paganels, starp citu, to nemaz neslēpa. Apollona šķīstās meitas viņa dēļ labprāt atstājot Parnāsa vai Helikona virsotnes. Lēdija Helēna nevarēja vien beigt viņu slavēt. Arī majors apsveica viņu ar mitoloģisko dievību vizītēm.
— Tikai pielūkojiet, dārgais Paganel, — viņš piemetināja, — mēģiniet iztikt bez izklaidībām un, ja jums ienāk prātā apgūt austrāliešu valodu, tad nekādā gadījumā nemācieties to pēc ķīniešu gramatikas.
Un tā uz kuģa viss bija kārtībā. Lords un lēdija Glenerveni ar interesi vēroja Džonu Menglu un Mēriju Grantu. Tā kā jaunie cilvēki izturējās nevainojami un Džons Mengls neko neteica, arī laulātie draugi nolēma, ka prātīgākais — izlikties neko nemanām.
— Ko domās par to kapteinis Grants? — Glenervens kādu dienu iejautājās lēdijai Helēnai.
— Viņš domās, ka Džons ir Mērijas cienīgs, un nebūs maldījies, dārgais Eduard.
Tikmēr jahta ātri tuvojās savam ceļa mērķim. Piecas dienas pēc tam, kad skatienam bija izgaisis Korientes rags, tas ir, 16. novembrī, sāka pūst spirgts rietumu vējš, kas ir ļoti izdevīgs kuģiem, kuri brauc apkārt Āfrikas kontinenta dienvidu smailei, kur parasti valda dienvidaustrumu vēji.
«Dunkans» uzvilka visas buras un, vējam sparīgi piepūšot fokburu, -bezānburu, marsburu, bramburas, priekšburas, topburas un stakburas, aiztraucās kreisajā halzē tik ātri, ka kuģa skrūve tik tikko skāra priekš-
Tristans da Kuņja.
vadņa šķeltos atpakaļskrejošos ūdeņus. Tā vien šķita, ka «Dunkans*- piedalās Karaliskā Temzas jahtkluba sacensībās.
Nākamajā dienā okeāns bija klātin noklāts milzīgām aļģēm gluži kā bezgalīgs, ūdenszālēm aizaudzis dīķis. Tā bija viena no sargasu jūrām, kuras veido no tuvējiem kontinentiem sanestās koku un augu paliekas. Pirmo reizi uzmanību tām pievērsa jūras braucējs Mori. «Dunkans», šķiet, slīdēja pa nepārredzamu prēriju, kuru Paganels trāpīgi salīdzināja ar pampām, un kuģa gaita kļuva gausāka.
Pēc divdesmit četrām stundām rītausmā no masta atskanēja matroža balss.
— Zeme! — viņš sauca.
— Kādā virzienā? — jautāja Toms Ostins, kas tobrīd stāvēja sardzē.
— Aizvēja pusē, — matrozis atbildēja.
Tiklīdz bija atskanējis šis allaž satraucošais sauciens, uz kuģa klāja tūdaļ saradās ļaudis. Drīz vien lūkā parādījās tālskatis un drīz pēc tam Zaks Paganels.
Zinātnieks pavērsa savu instrumentu norādītajā virzienā, taču nesaskatīja itin neko zemei līdzīgu.
— Skatieties mākoņos, — Džons Mengls viņam ieteica.
— Patiesi, — Paganels sacīja, — rādās tā kā kalna smaile.