— Tas ir Tristans da Kuņja, — Džons Mengls paskaidroja.
— Tādā gadījumā, ja vien atmiņa mani neviļ, — zinātnieks sacīja,. — no tā mūs šķir astoņdesmit jūdzes, jo septiņi tūkstoši pēdu augstā Tristana smaile saskatāma tieši no šāda attāluma.
— Pilnīgi pareizi, — kapteinis Džons apliecināja.
Pēc dažām stundām pie apvāršņa pilnīgi skaidri iezīmējās ļoti augstu un ļoti stāvu salu grupa. Tristana koniskā virsotne melnoja uz mirdzošā debess fona, ko piestīgoja uzlecošās saules stari. Drīz vien no arhipelāga klinšu masas izdalījās galvenā sala, kas atrodas pret ziemeļaustrumiem pavērstā trijstūra virsotnē.
Tristana da Kuņjas salas atrodas uz 37°8' dienvidu platuma un 10°44' rietumu garuma no Griničas meridiāna. So mazo, vientuļo Atlantijas okeāna arhipelāgu astoņpadsmit jūdzes uz dienvidrietumiem papildina Nepieejamā sala, bet desmit jūdzes uz dienvidaustrumiem — Lakstīgalu sala. Ap pusdienas laiku jahta pabrauca garām divām galvenajām pazīšanas zīmēm, kuras jūrniekiem palīdz orientēties, proti: garām Nepieejamās salas krasta klintij, kas ļoti līdzīga laivai ar uzvilktām burām, un garām divām saliņām Lakstīgalu salas ziemeļos, kuras atgādina neliela cietokšņa drupas. Pulksten trijos «Dunkans» iebrauca Tristana da Kuņjas salas Falmuta līcī, kuru no rietumu vējiem pasargā Helpa jeb Palīdzības kalns.
Izmetuši enkurus, līcī stāvēja vairāki valzivju mednieku kuģi. To» komandas šeit medīja roņus un citus jūras dzīvniekus, kuru šais krastos ir milzum daudz.
Džons Mengls sāka meklēt «Dunkanam» labu enkurvietu, jo atklāto- reidu apdraud ziemeļrietumu un ziemeļu vēja brāzmas. Tieši šai līcī 1829. gadā nogrima angļu briga «Džūlija» ar visu komandu un kravu. «Dunkans» apstājās pusjūdzi no krasta un izmeta enkuru uz klinšaina dibena divdesmit asu dziļumā. Jahtas pasažieri un pasažieres tūdaļ iekāpa lielā laivā un drīz vien sasniedza krastu, kas bija noklāts smalkām, melnām smiltīm, sadrupušo kaļķakmens klinšu sīksīkām paliekām.
Tristana da Kuņjas arhipelāga galvaspilsēta ir neliels ciemats, kas atrodas līča dziļumā pie plata un skaļa strauta. Kāds pussimts diezgan spodru mājiņu bija izvietotas ar ģeometrisku pareizību, kas acīmredzot ir angļu arhitektūras pēdējais vārds. Aiz šīs miniatūrās pilsētiņas plešas pusotra tūkstoša hektāru liels līdzenums, kuru noslēdz milzīgs atdzisušas lavas valnis. Pāri šai plakankalnei padebešos iesniedzas septiņi tūkstoši pēdu augsta, koniska virsotne.
Glenervenu pieņēma angļu Kapzemes kolonijai pakļauts gubernators. Glenervens nekavējoties iztaujāja viņu par Hariju Grantu un «Britāniju». Taču šie vārdi gubernatoram neko neizteica. Tristana da Kuņjas salas atrodas nomaļus no parastajiem jūras ceļiem, un kuģi šeit iegriežas gaužām reti.
Pēc plaši pazīstamās 1821. gada katastrofas, kad angļu kuģis «Blen- donhols» uzskrēja uz Nepieejamās salas klintīm, vēl divi kuģi avarēja pie galvenās salas krastiem: «Primogē» 1845. gadā un amerikāņu trīsmast- nieks «Filadelfija» 1857. gadā. Ar šīm trim katastrofām arī aprobežojās šejienes kuģu avāriju statistika.
Patiesībā Glenervens arī necerēja iegūt šeit kādas noteiktas ziņas un iztaujāja salas gubernatoru vienīgi sirdsapziņas nomierināšanas dēļ. Viņš pat pavēlēja kuģa laivām apbraukt apkārt salai, kuras apkārtmērs nepārsniedz septiņpadsmit jūdzes. Ja sala būtu pat trīsreiz lielāka, tajā nevarētu ietilpt nedz Londona, nedz Parīze.
Kamēr notika šī izlūkošana, «Dunkana» pasažieri devās pastaigā pa ciematu un tuvāko apkaimi. Tristana da Kuņjas iedzīvotāju skaits nesasniedz pat simt piecdesmit cilvēku. Tie visi ir angļi un amerikāņi, kas apprecējuši Kapzemes nēģerietes un hotentotes, kuras neglītumā grūti pārspēt. Šais laulībās dzimušie bērni ir visai netīkams sakšu stīvuma un afrikāņu viltības sajaukums.
Ar prieku sajuzdami zem kājām cietu zemi, mūsu tūristi aizgāja gar krastu līdz apstrādātajiem ielejas laukiem, kādi atrodami vienīgi šai salas daļā. Visu pārējo salu aizņem kraujas un neauglīgas sacietējušas lavas klintis. Tajās mitinās simtiem tūkstošu lielo albatrosu un dumjo pingvīnu.
Apskatījuši vulkāniskās izcelsmes klintis, ceļinieki atgriezās ielejā. Visapkārt čaloja steidzīgie strautiņi, ko dzirdināja konusveida kalna mūžīgie sniegi. Skatienu priecēja zaļi krūmi, kuru zarus rotaja gandrīz tikpat daudz putniņu, cik ziedu. Leknajās ganībās pacēlās divdesmit pēdas augstais filikes koks un milzīgais tuses krūms ar kokveida stublāju. Šeit auga vēl stīgojošā acena ar durstīgām sēklām, varenās lomarijas ar kopā savītiem stublājiem, daudzgadīgie krūmaugi anuerini, kas izplata reibinošu smaržu, sūnas, savvaļas selerijas un papardes. Tas viss veidoja krāšņu un pietiekami daudzveidīgu floru. Bija jūtams, ka šai dāsnajā salā dvašo mūžīga pavasara maigā elpa. Paganels aizrautīgi apgalvoja, ka tā ir Fene- lona apdziedātā, brīnum jaukā Ogigija. Viņš ieteica lēdijai Glenervenai uzmeklēt kādu alu, lai tēlotu burvīgās Kalipso lomu, viņš pats nevēloties neko citu kā vienīgi būt par «vienu no nimfām, kas viņai kalpo».
Tā tērzēdami un jūsmodami, tūristi atgriezās uz jahtas tikai vakara krēslā. Ciemata apkaimē ganījās vēršu un aitu ganāmpulki, apstrādātajos laukos auga labība, maiss un dārzeņi, kas bija ievesti šeit pirms četrdesmit gadiem. Raženi lauki aizstiepās līdz pat galvaspilsētas ielām.
Tieši tai laikā, kad Glenervens atgriezās uz kuģa, pie borta piestāja ari izsūtītās laivas. Dažās stundās tās bija paguvušas apbraukt apkārt salai, taču nekādas «Britānijas» pēdas matroži nebija atraduši. Izlūkbrau- ciena vienīgais rezultāts bija tāds, ka Tristana salu varēja galīgi izsvītrot no to zemju saraksta, kur meklējams kapteinis Grants.
Tagad «Dunkans» varēja mierīgi atstāt šo Āfrikas salu grupu un turpināt ceļu uz austrumiem. Kuģis neizbrauca tai pašā vakarā vienīgi tāpēc, ka Glenervens atļāva pamedīt roņus, kuri mudžēt mudž Falmuta līča krastos un kurus vēl dēvē par jūras teļiem, lauvām, lāčiem un ziloņiem.