Kādreiz šais ūdeņos lieliski jutās arī valzivis. Taču pēdējā laikā mednieki tik cītīgi vajājuši valzivis ar harpūnām, ka tagad tās gandrīz vairs lav sastopamas. Turpretī roņi šeit uzturas veseliem bariem. Jahtas <omanda nolēma veltīt medībām visu nakti, bet nākamajā dienā sagatavot •oņu tauku krājumus. Tāpēc «Dunkana» izbraukšana tika atlikta uz aiz- īākamo dienu, 20. novembri.
Pie vakariņu galda Paganels šo to pastāstīja saviem ceļabiedriem par Tristana da Kuņjas salām. Viņi uzzināja, ka šis arhipelāgs, kuru 506. gadā atklāja portugālis Tristans da Kuņja, viens no Albukerka līdz- iraucējiem, vairāk nekā veselu gadsimtu palika neizpētīts. Gluži pamatoti ejienes salas tika uzskatītas par «vētru perēkli», un tām nebija labāka lava par Bermudu salām. Tāpēc Tristana salām labprāt neviens netuvo- ās un šais krastos piestāja vienīgi Atlantijas okeāna vētru atdzīti kuģi.
1697. gadā, kad šeit ieradās trīs Indijas sabiedrības holandiešu kuģi, ika noteiktas Tristana da Kuņjas salu koordinātes, bet 1700. gadā lielais astronoms Hallejs izdarīja šais aprēķinos savus labojumus. Laika posmā starp 1712. un 1767. gadu ar arhipelāgu iepazinās vairāki franču jūras braucēji, īpaši daudz uzmanības tam veltīja Laperūzs, kuram saskaņā ar instrukcijām Tristana da Kuņjas salas bija jāapmeklē slavenajā 1785. gada ceļojumā.
Šīs tik reti apmeklētās salas palika neapdzīvotas līdz pat 1811. gadam, kad amerikānis Džonatans Lamberts nolēma tās kolonizēt. Kopā ar diviem biedriem viņš izkāpa minētā gada janvārī šais krastos un sparīgi ķērās pie darba. Labās Cerības raga angļu gubernators, uzzinājis, ka jaunie kolonisti gūst panākumus, piedāvāja viņiem angļu protektorātu, Džonatans pieņēma šo piedāvājumu un uzvilka virs savas būdas britu karogu. Šķita, ka Džonatanam lemts mierīgi valdīt pār «savu tautu» — kādu vecu itālieti un portugāļu mulatu —, taču kādu dienu, iepazīdamies ar savas, impērijas krastiem, viņš noslīka vai arī viņu noslīcināja — tas palika noslēpums. Pienāca 1816. gads. Svētās Helēnas salā tika nometināts Napoleons. Un Anglija, lai viņu labāk apsargātu, novietoja vienu garnizonu Debesbraukšanas salā, otru — Tristana da Kuņjas salās. Tristana garnizonā ietilpa no Kapzemes atsūtīta artilērijas baterija un hotentotu nodaļa. Garnizons uzturējās šeit līdz pat 1821. gadam, tas ir, līdz Svētās Helēnas, salas gūstekņa nāvei, pēc tam tika aizvests atpakaļ uz Labās Cerības ragu.
— Neaizbrauca tikai viens eiropietis, — Paganels piebilda, — kaprālis, pēc tautības skots …
— Ā, skots! — majors iesaucās, kā vienmēr ieinteresēts par saviem tautiešiem.
— Viņa vārds bija Viljams Glass, — ģeogrāfs turpināja. — Viņš palika šai salā kopā ar sievu un diviem hotentotiem. Drīz vien skotam piebiedrojās divi angļi: kāds matrozis un Temzas zvejnieks, kas līdz tam bija dienējis par dragūnu Argentīnas armijā, un, beidzot, 1821. gadā šeit atrada patvērumu kāds «Blendonhola» avārijā cietušais jūrnieks kopā ar savu jauno sievu. Tādējādi 1821. gadā Tristana da Kuņjas salā bija seši vīrieši un divas sievietes. 1829. gadā jau bija septiņi vīrieši, sešas sievietes un četrpadsmit bērnu. 1835. gadā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz četrdesmit, bet tagad tas ir trīskāršojies.
— Tā veidojas tautas, — Glenervens noteica.
— Lai Tristana da Kuņjas salas vēsture būtu pilnīga, — Paganels atsāka, — vēl jāpiebilst, ka šo salu, tāpat kā Huana Fernandesa salu, manuprāt, ar pilnām tiesībām var nosaukt par Robinsona salu. Patiesi, Huana Fernandesa salā viens pēc otra likteņa varā tika atstāti divi jūrnieki, bet Tristana da Kuņjas salā tāds pats liktenis gandrīz piemeklēja divus zinātniekus. 1793. gadā viens no maniem tautiešiem — dabaszinātnieks Obērs Oiptī-Tuārs tik ļoti bija aizrāvies ar augu vākšanu, ka apmaldījās un aizkļuva līdz savam kuģim tikai brīdī, kad kapteinis jau bija pavēlējis pacelt enkuru. 1824. gadā viens no jūsu tautiešiem, dārgais Glenerven, prasmīgs zīmētājs Ogists Ērls bija atstāts šai salā un pavadīja tajā viens pats astoņus mēnešus. Kuģa kapteinis bija aizmirsis, ka Ērls atrodas krastā un, uzvilcis buras, aizbrauca uz Labās Cerības ragu.
— Šo kapteini patiesi var saukt par izklaidīgu! — majors sacīja. — Viņš droši vien bija viens no jūsu radiniekiem, Paganel?
— Ja arī viņš nebija mans radinieks, tad viņš ir šā goda cienīgs.
Ar šo ģeogrāfa atbildi saruna par Tristana da Kuņjas salu beidzās.
«Dunkana» komandas nakts medības bija veiksmīgas: piecdesmit lieli roņi bija šķīrušies no dzīves. Atļāvis medības, Glenervens nevarēja aizliegt matrožiem medījumu izmantot. Tāpēc nākamajā dienā tika kausēti tauki un apstrādātas šo vērtīgo dzīvnieku ādas. Dabiski, arī šai dienā «Dunkana» pasažieri devās jaunā ekskursijā uz salas iekšieni. Glenervens •un majors paņēma līdz bises, lai palūkotu kādu vietējo medījumu. Šoreiz -ekskursanti nonāca līdz pašai kalna pakājei, kas bija sētin nosēta gan porainiem un. melniem lavas gabaliem, gan dažnedažādām vulkānisko izvirdumu paliekām. Kalna pamatne slējās augšup no zvalstīgu klinšu haosa. Milzīgās konusveida smailes izcelsme neradīja nekādas šaubas: angļu kapteinis Kārmaikls bija pamatoti sazīmējis tajā izdzisušu vulkānu.
Mednieki uzdūrās vairākām meža cūkām. Vienu no tām noguldīja majora lode. Glenervens apmierinājās ar dažiem pāriem melno irbju, no ! kurām kuģa pavārs pagatavos lielisku ragū. Augstāk kalnu terasēs redzēja skraidelējam daudz kazu. Salā bija arī milzums meža kaķu. Šie lepnie, drosmīgie un niknie dzīvnieki, no kuriem baidījās pat suņi, ātri vairojās «un dienās varēja kļūt par visai bīstamiem plēsoņām. Astoņos vakarā ekskursanti atgriezās uz kuģa, un naktī «Dunkans» uz visiem laikiem atstāja Tristana da Kuņjas salu.