III n o d a ļa Amsterdamas sala
Džons Mengls bija nodomājis papildināt ogļu krājumu Labās Cerības ■ragā. Tāpēc jahtai vajadzēja mazliet novirzīties no trīsdesmit septītās .paralēles un pabraukt divus grādus augstāk uz ziemeļiem. Te vēl nebija, .pasātu josla un «Dunkana» burās pūta visai labvēlīgie un spēcīgie rie
tumu vēji. Nepilnās sešās dienās jahta nobrauca tūkstoš trīssimt jūdzes,, kas Tristana da Kuņjas salas šķir no Āfrikas kontinenta dienvidu smailes. 24. novembrī pulksten trijos dienā pie apvāršņa parādījās Galda kalns, bet pēc kāda laiciņa Džons saskatīja arī Signālu kalnu, kas norāda ieeju līcī. «Dunkans» iebrauca tajā ap astoņiem vakarā un izmeta enkuru Kap- štates ostā.
Būdams Ģeogrāfijas biedrības biedrs, Paganels, protams, zināja, ka Āfrikas dienvidu galu pirmoreiz ieraudzīja portugāļu admirālis Bartolo- mejs Diass 1486. gadā, bet apbrauca tam apkārt slavenais Vasko da Gama tikai 1497. gadā. Kā gan Paganels to varēja nezināt, ja Kamocnss savās «Luziādās» dzied slavas dziesmas lielajam juras braucējam! Sai sakarā zinātnieks izteica kādu interesantu atzinumu: ja Diass 1486. gadā, sešus gadus pirms Kristofora Kolumba pirmā ceļojuma, būtu apbraucis apkārt Labās Cerības ragam, tad Amerikas atklāšana, iespējams, būtu aizkavējusies uz ilgāku laiku. Patiesi, jūras ceļš garām Āfrikas dienvidu smailei ir visīsākais un vistaisnākais ceļš uz Austrumindiju. Bet ko gan citu meklēja lielais dženovietis, traukdamies uz rietumiem, ja ne īsāko ceļu uz garšvielu zemi! Turpretī, ja ragam būtu apbraukts apkārt, Kolumba ekspedīcijai vairs nebūtu jēgas — un diez vai viņš vispār būtu to uzsācis.
Kapštate, ko 1652. gadā dibinājis holandietis van Ribeks, atrodas Labās Cerības raga līča dziļumā. Tā kļuva par galvaspilsētu nozīmīgai kolonijai, kura galīgi kļuva par Anglijas īpašumu pēc 1815. gada līguma. «Dunkana» pasažieri izmantoja gadījumu, lai apskatītu pilsētu. Viņu rīcībā bija tikai divpadsmit stundas, jo kapteinim Džonam pietika ar vienu dienu, lai atjaunotu kurināmā krājumus, un 26. novembra rītā viņš jau gribēja doties tālāk.
Starp citu, vairāk laika nemaz nebija vajadzīgs, lai izstaigātu ģeometriski pareizos kvadrātus uz šaha galdiņa, kas nosaukts par Keiptaunu. Trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, balti un melni, tēlo karaļu, karalieņu, virsnieku, bandinieku un, iespējams, arī muļķu lomu. Tā vismaz izteicās Paganels. Patiesi, kad apskatīta pils, kas paceļas pilsētas dienvidaustrumos, gubernatora māja un dārzs, birža, muzejs, akmens krusts, kuru šeit uzcēlis Bartolomejs Diass par godu savam atklājumam, un turklāt vēl izdzerta glāze Pontejas vīna, kas ir labākais no Konstances apgabala vietējiem vīniem, jums neatliek nekas cits kā doties tālāk. Mūsu ceļinieki to arī darīja nākamās dienas gaismas svīdā. «Dunkans» uzvilka fokburu, klīverus un marsburu un pēc dažām stundām jau bija apbraucis daudzināto Vētru ragu, ko optimistiskais portugāļu karalis Zuans II tik neatbilstoši nosaucis par Labās Cerības ragu.
Amsterdamas salas no Labās Cerības raga šķir divi tūkstoši deviņi simti jūdzes. Mierīgā jūrā, labam ceļavējam pūšot, šo attālumu var nobraukt desmit dienās. Kuģiniekiem veicās labāk nekā ceļiniekiem pampās: viņi nevarēja sūdzēties par dabas stihiju naidīgumu. Gaiss un ūdens, kas uz cietzemes bija sazvērējušies pret viņiem, tagad apvienoja savus spēkus, lai dzītu viņus uz priekšu.
— Ai, jūra, jūra! — Paganels atkārtoja. — Šis brīnišķais lauks, kur pilnām var atraisīties cilvēka spēki, bet kuģis ir īsts civilizācijas nesējs! Padomājiet, draugi, ja zemeslode būtu viens vienīgs milzīgs kontinents, mēs deviņpadsmitajā gadu simtenī nepazītu vēl ne tūkstošo zemeslodes daļu! Paraugieties, kas notiek milzīgo kontinentu iekšienē — Sibīrijas stepēs, Centrālās Āzijas līdzenumos, Āfrikas tuksnešos, Amerikas prērijās, Austrālijas neauglīgajos plašumos, polu vientulīgajos ledājos! Cilvēks tur tikpat kā neuzdrošinās spert kāju, visdrosmīgākie atkāpjas, visbezbailīgākie aiziet bojā. Cilvēks tur netiek uz priekšu. Transporta līdzekļi ir nepilnīgi. Karstums, slimības, iezemiešu mežonība rada nepārvaramus šķēršļus. Divdesmit jūdzes tuksneša šķir cilvēkus citu no cita vairāk nekā pieci simti jūdzes okeāna. Jūs esat kaimiņi, ja atrodaties jūras pretējos krastos, taču esat svešinieki, ja jūs šķir meži. Anglija itin kā robežo ar Austrāliju, toties, piemēram, Ēģipti no Senegalas, šķiet, atdala miljoniem ljē, bet Pekina ir Pēterburgas antipods! Jūru šodien daudz vieglāk šķērsot nekā vismazāko tuksnesi, un vienīgi ar jūras palīdzību, kā trāpīgi teicis kāds amerikāņu zinātnieks, starp visām pasaules daļām nodibinājušās radnieciskas saites.
Paganels runāja tik kaismīgi, ka pat majoram nebija ko iebilst pret šo slavas dziesmu okeānam. Patiesi, ja, meklējot Hariju Grantu uz trīsdesmit septītās paralēles, vajadzētu virzīties visu laiku tikai pa kontinentu, šāds pasākums nemaz nebūtu realizējams. Turpretī jūra drošsirdīgos meklētājus nogādāja no vienas zemes otrā, un 6. decembra rītausmā no viļņu klēpja iznira jauns kalns.
Tā bija Amsterdamas sala, kas atrodas uz dienvidu platuma 37°47' un austrumu garuma 77°24'. Konusveida kalna virsotne skaidrā laikā saredzama piecdesmit jūdžu attālumā. Pulksten astoņos no rīta vēl neskaidrie kalna apveidi atgādināja Tenerifa kalnu.
— Tātad tas ir līdzīgs Tristana da Kuņjas kalnam, — Glenervens ieminējās.
— Ļoti pamatots secinājums, — Paganels atsaucās, — saskaņā ar ģeometrijas aksiomu divas salas, kas līdzīgas trešajai, līdzīgas arī viena otrai. Piebildīšu vēl, ka Amsterdamas sala, tāpat kā Tristana da Kuņjas sala, ir vienlīdz bagāta ar roņiem un robinsoniem.
— Vai robinsoni sastopami itin visur? — lēdija Helēna jautāja.
— Goda vārds, kundze, es nezinu daudz tādu salu, kurās nebūtu risinājušies tamlīdzīgi notikumi, — Paganels sacīja. — Pati dzīve jau krietni pirms jūsu nemirstīgā tautieša Daniela Defo uzrakstījusi viņa nemirstīgo romānu.