— Paganela kungs, — Mērija Granta ierunājās, — vai atļausit uzdot jums kādu jautājumu?
— Kaut vai divus, dārgā mis, es apsolos uz tiem atbildēt.
— Sakiet, — jaunā meitene turpināja, — vai jūs ļoti izbītos, ja pēkšņi atrastos viens pats neapdzīvotā salā?
— Es? — Paganels iesaucās.
— Neiedomājieties tikai apgalvot, dārgais draugs, ka tā ir jūsu karstākā vēlēšanās! — majors ironizēja.
— Es nemaz to neapgalvoju, — ģeogrāfs atbildēja, — taču šāds piedzīvojums nebūtu nemaz tik nepatīkams. Es sāktu dzīvot jaunu dzīvi. Es medītu un zvejotu, mitinātos ziemu alā, bet vasaru — kokā. Ierīkotu noliktavu, kur glabāt ievākto ražu. Vārdu sakot, es kolonizētu savu salu.
— Viens pats?
— Viens pats, ja to prasītu apstākļi. Un vai tad vispār cilvēks var būt pilnīgi viens pasaulē? Itin kā nevarētu izraudzīties draugus starp dzīvniekiem! Pieradināt kādu kazlēnu, daiļrunīgu papagaili vai piemīlīgu pērti- ķīti. Un ja liktenis vēl atsūta tādu biedru kā uzticīgais Piektdienis? Kas vēl vairāk vajadzīgs? Divi draugi uz vienas klints — vai tā nav laime? Iedomājieties, piemēram, majoru un mani…
— Pateicos, — Maknebs attrauca, — man nav ne mazākās vēlēšanās tēlot Robinsonu, turklāt šo lomu es nospēlētu gaužām slikti.
— Dārgais Paganela kungs, — sarunā iejaucās lēdija Helēna, — jūsu neapvaldītā iztēle atkal aiznes jūs fantāzijas pasaulē. Manuprāt, īstenība stipri atšķiras no sapņiem. Savās vīzijās jūs redzat vienīgi tos robinso- nus, kurus liktenis saudzīgi aizgādājis izredzētā salā, kur daba viņus lutina kā mīļus bērnus. Jūs redzat visā vienīgi gaišo pusi.
— Vai tiešām jūs neticat, ka cilvēks neapdzīvotā salā var justies laimīgs?
— Nē, neticu. Cilvēks ir radīts dzīvei sabiedrībā, nevis vientulībā. Vientulība var izraisīt vienīgi izmisumu. Tas ir tikai laika jautājums. Iespējams, ka sākumā rūpes par neatliekamām materiālām vajadzībām izklaidē nelaimīgo, kas nupat izglābies no jūras viļņiem, iespējams, ka ikdienas vajadzības uz laiku atvirza domas par drūmo nākotni. Taču pienāks laiks, kad viņš jutīsies vientuļš, aizrauts tālu no cilvēkiem, bez kādām cerībām atkal redzēt dzimteni, sastapt tos, kurus mīl. Cik daudz mokošu domu tad viņam būtu jāizdomā, cik daudz ciešanu jāizcieš! Mazā saliņa viņam būs visa pasaule. Visa cilvēce būs viņš pats. Kad pienāks nāve — drausmīgā nāve pilnīgā vientulībā, viņš jutīsies kā pēdējais cilvēks pēdējā dienā pirms pasaules gala. Ticiet man, Paganela kungs, labāk, jau nebūt šā cilvēka vietā.
Lai arī negribīgi, Paganels tomēr bija spiests piekrist lēdijas Helēnas, argumentiem. Saruna par vientulības labajām un ļaunajām pusēm turpinājās līdz pat brīdim, kad «Dunkans» izmeta enkuru jūdzi no Amsterdamas salas krasta.
Sai Indijas okeāna plašumos iemestajā arhipelāgā ietilpst divas salas., kas atrodas apmēram trīsdesmit trīs jūdzes viena no otras tieši uz Indijas pussalas meridiāna. Ziemeļos ir Amsterdamas jeb Svētā Pētera sala, bet dienvidos Svētā Pāvila sala. Ģeogrāfi un jūras braucēji šīs salas bieži vien jauc. Amsterdamas salas 1796. gada decembrī atklāja holandietis Fla- mings. Pēc tam tās apmeklēja Antrkasto, kas ar buriniekiem «Cerība» un «Meklētājs» bija devies meklēt bez vēsts pazudušo Lapcrūzu. Sākot ar šo ceļojumu, abas salas tika pastāvīgi jauktas. Jūras braucējs Barovs, Bo- tāns-Boprē Antrkasto atlantā, pēc tam Horsburgs, Pinkertons un citi ģeogrāfi pastāvīgi aprakstījuši Svētā Pētera salu kā Svētā Pāvila salu — un otrādi. 1859. gadā austriešu fregates «Navarra» virsnieki ceļojumā apkārt, zemeslodei izvairījās no šīs kļūdas, un tāpat rīkojās arī Paganels.
Svētā Pāvila sala, kas atrodas dienvidos no Amsterdamas salas, nav nekas vairāk kā neapdzīvots konusveida kalns, kas acīmredzot kādreiz bijis vulkāns. Turpretī Amsterdamas salas apkārtmērs ir apmēram divpadsmit jūdzes, un šās salas krastā piestāja laiva ar «Dunkana» pasažieriem. To apdzīvo vairāki brīvprātīgi trimdinieki, kas jau apraduši ar savu bēdīgo eksistenci. Viņi apsargā zvejas vietas, kuras, tāpat kā pati sala, pieder kādam Otovana kungam, tirgonim no Savienības salām. Sī patvaldnieka, kuru Eiropas lielvalstis pagaidām vēl nav atzinušas, gada ienākumi sasniedz septiņdesmit piecus — astoņdesmit tūkstošus franku, un tos viņš iegūst, zvejodams, sālīdams un eksportēdams cheilodaktylus, ko parastā valodā sauc par mencām.
Amsterdamas salai bija lemts kļūt un palikt par franču īpašumu. Sākumā pirmā kolonizētāja tiesības piederēja kādam Kamena kungam, rēderim no Sendenī. Burbonā. Tad pēc kaut kāda starptautiska līguma salu savā īpašumā ieguva kāds polis, kas apstrādāja to ar madagaskariešu vergiem. Taču polis ir tas pats, kas francūzis, un poļu sala atkal kļuva par franču salu Otovana kunga rokās. Kad 1864. gada-6. decembri «Dunkans» piestāja pie salas, to apdzīvoja trīs cilvēki: viens francūzis un divi mulati. Visi trīs salas īpašnieka tirgoņa Otovana kalpotāji. Paganels varēja paspiest roku savam tautietim cienījamajam Vio kungam, kas bija jau sasniedzis visai pieklājīgu vecumu. Šis «gudrais sirmgalvis» sagaidīja viesus ārkārtīgi laipni. Tā viņam bija laimīga diena, kad viņš varēja uzņemt salā galantos ceļotājus. Parasti Svētā Pētera salu apmeklēja vienīgi roņu mednieki un retumis valzivju mednieki, kuru uzvešanās nav diez cik smalka, jo kādu smalku uzvešanos tie var mācīties jūrassuņu sabiedrībā!
Vio kungs iepazīstināja viesus ar saviem «pavalstniekiem», abiem mulatiem. Šie trīs cilvēki kopā ar dažām meža cūkām, kas mita salas iekšienē, un tūkstošiem naivo pingvīnu bija vienīgie salas iedzīvotāji. Namiņš, kurā dzīvoja salinieki, atradās salas dienvidrietumu daļā pie kādas dabiskas ostas, kuru bija izveidojis daļējs kalnu, nogruvums. Jau ilgi pirms Otovana Pirmā valdīšanas Svētā Pētera salā atrada patvērumu kuģu katastrofās cietušie. Paganels ļoti ieinteresēja klausītājus, sākdams pirmo stāstu ar vārdiem: «Stāsts par diviem Amsterdamas salā pamestiem skotiem.»