Tas notika 1827. gadā. Angļu kuģis «Palmira», braukdams garām šai salai, pamanīja dūmu stabu, kas pacēlās virs salas. Kapteinis pavēlēja piebraukt tuvāk krastam un drīz vien ieraudzīja divus cilvēkus, kas raidīja palīgā saucienus. Kapteinis aizsūtīja pēc šiem cilvēkiem laivu, kura atveda uz kuģi Džeku Peinu, divdesmit divus gadus vecu jaunekli, un Robertu Prudfutu, četrdesmit astoņus gadus vecu vīru. Abi nelaimīgie izskatījās briesmīgi. Viņi bija nodzīvojuši salā astoņpadsmit mēnešus galīgā trūkumā, gandrīz bez kādas pārtikas un dzeramā ūdens. Viņi ēduši gliemežus, makšķerējuši ar saliektu naglu, laiku pa laikam viņiem izdevies noķert kādu sivēnu, bet dažkārt viņi trīs dienas dzīvojuši bez ēšanas. Kā vestā- lietes viņi modri sargājuši uguni, kas bijusi iegūta ar pēdējo posās gabaliņu. Viņi nav ļāvuši tai nekad izdzist un pārgājienos allaž ņēmuši līdz kā vislielāko dārgumu. Peinu un Prudfutu bija atstājis salā kāds roņu mednieku šoneris. Pēc zvejnieku paraduma viņiem šeit bijis jāpaliek viens mēnesis, lai apstrādātu roņu ādas un izkausētu taukus. Šoneris viņiem pakaļ nav atbraucis. Pēc pieciem mēnešiem pie salas piestājis angļu kuģis «Cerība», kas devies uz Vandimenu, taču kuģa kapteinis, kāda neizskaidrojama, nežēlīga untuma vadīts, atteicies uzņemt abus skotus uz sava kuģa. Viņš aizbraucis prom, neatstādams viņiem nedz sausiņus, nedz šķiltavas, un abi nelaimīgie droši vien būtu nomiruši, ja «Palmira», braukdama garām Amsterdamas salai, nebūtu viņus uzņēmusi.
Otrs notikums, kas veido Amsterdamas salas vēsturi — ja šādai klinšu kaudzei vispār var būt vēsture —, saistās ar franču kapteini Peronu. Viņa piedzīvojumi sākās un beidzās gluži tāpat kā abiem skotiem: sākumā labprātīga palikšana salā, pēc tam gaidītais kuģis neatgriežas, un tikai pēc četrdesmit mēnešiem vētra nejauši atdzen pie salas krastiem kādu svešzemju kuģi. Kapteiņa Perona uzturēšanās laikā salā norisa asiņaina drāma, kas dīvainā kārtā atgādina tos izdomātos notikumus, ko pārdzīvoja Daniela Defo varonis.
Kapteinis Perons bija izkāpis krastā ar četriem matrožiem, diviem angļiem un diviem frančiem. Viņš bija nodomājis veltīt piecpadsmit mēnešus jūraslauvu medībām. Medības bijušas ļoti veiksmīgas. Taču pagājuši piecpadsmit mēneši — un kuģis joprojām nebraucis, produktu krājumi pamazām izsīkuši, starptautiskās attiecības kļuvušas aizvien saspīlētākas. Abi angļi sadumpojušies pret kapteini Peronu, un viņi būtu to nogalinājuši, ja kapteinim palīgā nebūtu nākuši viņa tautasbrāļi. Kopš šī brīža abas puses uzmanījušas viena otru nakti un dienu, neizlaizdamas no rokām ieročus, uzbrukušas viena otrai, pārejot kaujas laimei gan vienā, gan otrā pusē. Vientuļajā salā atstātie dzīvojuši nožēlojamu dzīvi, kas pagājusi trūkumā un pastāvīgās bailēs. Galu galā viņi iznīcinātu cits citu, ja kāds angļu kuģis beidzot nebūtu uzņēmis un aizvedis uz dzimteni šos nelaimīgos, kurus uz Indijas okeāna klints tirdīja nožēlojamais nacionālais naids.
Tādi bija šie piedzīvojumi. Divas reizes Amsterdamas sala bija kļuvusi par mājvietu avārijā cietušiem jūrniekiem, kurus liktenis divreiz bija izglābis no posta un nāves. Kopš tā laika pie šiem krastiem nav avarējis neviens kuģis. Viļņi būtu izskalojuši krastā sadragātā kuģa paliekas, bet avāriju cietušie kuģinieki būtu nokļuvuši Vio kunga zvejas vietās. Turklāt sirmgalvim, kas jau ilgus gadus bija dzīvojis šajā salā, nekad nebija gadījusies izdevība parādīt savu viesmīlību nelaimes piemeklētiem jūrniekiem. Par «Britāniju» un kapteini Grantu viņš nekā nezināja. Kā redzams, katastrofa nebija notikusi nedz pie Amsterdamas, nedz pie Svētā Pāvila salas, kuras bieži apmeklēja zvejnieki un roņu mednieki.
Glenervenu šī ziņa nepārsteidza un arī neapbēdināja. Viņš un viņa ceļabiedri šais pieturvietās nemaz necerēja atrast kapteini Grantu. Viņi gribēja vienīgi konstatēt faktu, ka šais dažādajos trīsdesmit septītās paralēles punktos kapteinis Grants nav atrodams. «Dunkana» aizbraukšana tika nolikta uz nākamo dienu. Līdz vakaram ceļinieki vēl paguva paklaiņot
No melnās lavas lauzās ārā karsti avoti.
pa salu, kas izskatījās visai pievilcīga. Taču tās floras un faunas apraksts neaizpildītu pat visrunīgākā dabaszinātnieka piezīmju grāmatiņu. Zīdītājus, putnus, zivis un vaļveidīgos šeit pārstāvēja vienīgi dažas meža cūkas, vētrasputni, albatrosi, asari un roņi. Šur un tur no melnās, sastingušās lavas lauzās ārā karsti avoti un pāri vulkāniskajai augsnei vēlās biezi tvaika mutuļi. Temperatūra dažos avotos bija ļoti augsta. Džons Mengls
iegremdēja vienā no tiem Fārenheita termometru, un tas rādija simt septiņdesmit sešus grādus. Turpat dažu soļu atstatumā jūrā noķertās zivis izvārījās šai tikpat kā verdošā ūdenī piecās minūtēs. Paganelam tas lika atteikties no nodoma izpeldēties šais avotos.
Pievakarē pēc vērtīgās pastaigas Glenervens atvadījās no cienījamā Vio kunga. Ceļinieki novēlēja viņam laimi, kāda vien iespējama uz viņa vientuļās salas. Sirmgalvis savukārt novēlēja panākumus ekspedīcijai, ud «Dunkana» laiva aizveda ceļiniekus atpakaļ uz kuģi.
IV n o d a ļ a
ŽAKA PAGANELA UN MAJORA MAKNEBA DERĪBAS
7. decembrī pulksten trijos no rīta «Dunkana» kurtuves jau dūca. Sāka griezties vinča. Enkurs pacēlās no mazā līča smilšainā dibena un nogūlās savā vietā uz borta. Sāka strādāt skrūve, un jahta izgāja selgā. Kad pulksten astoņos no rīta pasažieri uzkāpa uz klāja, Amsterdamas sala jau izgaisa apvāršņa dūmakā. Virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, tā bija* pēdējā pietura ceļā uz Austrālijas krastiem, līdz kuriem vēl bija trīs tūkstoši jūdžu. Ja rietumu vējš pieturēsies un jūra būs mierīga, pēc divpadsmit dienām «Dunkans», iespējams, sasniegs ceļa mērķi. Mērija Granta un Roberts aizkustināti vēroja šos viļņus, kurus «Britānija» droši vien šķēla dažas dienas pirms savas bojā ejas. Varbūt kaut kur šeit kapteinis. Grants uz vētras sadragātā kuģa ar komandas paliekām cīnījās pret Indijas okeāna briesmīgajiem viesuļiem, apzinādamies, ka viņus neapturami dzen uz krastu. Džons Mengls parādīja jaunajai meitenei uz kuģa kartēm, iezīmētās straumes un pastāstīja par to pastāvīgo virzienu. Viena no šīm straumēm virzās pāri visam Indijas okeānam uz Austrālijas kontinentu,, un tās ietekme jūtama tiklab Klusajā, kā Atlantijas okeānā. Tāpēc «Britānija», zaudējusi mastus un stūri, vārdu sakot, neaizsargāta pret jūras un debesu dusmām, dzīta virsū krastam un tur sadragāta.