Te pēkšņi radās sarežģījums. Pēc laikraksta «Mercanlile and Shipping Gazette» ziņām, kapteinis Grants bija izbraucis no Kalao ostas 1862. gada 30. maijā. Bet kā 7. jūnijā, astoņas dienas pēc tam, kad bija atstāts Peru krasts, «Britānija» varēja atrasties Indijas okeānā? Kad par to vaicāja Paganelam, viņš deva visai ticamu atbildi, kas apmierināja pat tos, kas bija visgrūtāk pārliecināmi.
Šī saruna notika 12. decembra vakarā, piecas dienas pēc tam, kad kuģis bija atstājis Amsterdamas salu. Lords un lēdija Glenervcni, Roberts
«un Mērija Granti, kapteinis Džons, Maknebs un Paganels tērzēja kopkajītē. Kā parasti, sarunu temats bija «Britānija», pie kuras nemitīgi kavējās visu pasažieru domas. Kad nejauši izvirzījās jau minētais sarežģītais jautājums, cerību pavediens, šķiet, pēkšņi tika pārrauts.
Izdzirdīs šo negaidīto Glenervena piezīmi, Paganels strauji pacēla • galvu. Pēc tam, nebildis ne vārda, viņš devās pēc dokumenta. Atgriezies Paganels atkal tikai paraustīja plecus gluži kā cilvēks, kuram ir kauns, ka tāds nieks kaut uz mirkli varējis saistīt viņa prātu.
— Ir jau labi, dārgais draugs, — Glenervens sacīja, — taču dodiet smuins kādu paskaidrojumu.
— Nē, — Paganels atbildēja, — man ir tikai viens jautājums, kuru es 4.izdošu kapteinim Džonam.
— Es klausos, Paganela kungs, — Džons Mengls noteica.
— Vai ātrgaitas kuģis var vienā mēnesī aizkļūt pa Kluso okeānu līdz Austrālijai?
— Var, ja diennaktī nobrauc divi simti jūdžu.
— Vai šāds ātrums ir ārkārtējs?
— Itin nemaz. Burinieki bieži vien brauc vēl ātrāk.
— Un tagad iedomājieties, — Paganels turpināja, — ka jūras ūdens dokumentā izdzēsis vienu ciparu, un «7. jūnija» vietā lasiet «17. jūniju» vai «27. jūniju» — un viss kļūs skaidrs.
— Tiešām, — lēdija Helēna iesaucās, — no trīsdesmit pirmā maija līdz divdesmit septītajam jūnijam …
— … kapteinis Grants varēja šķērsot Kluso okeānu un atrasties Indijas okeānā!
Šo Paganela secinājumu visi klātesošie uzņēma ar neslēptu prieku.
— Tātad vēl viena apšaubāma dokumenta vieta noskaidrota, — Gle- inervens sacīja, — un par to mums atkal jāpateicas dārgajam zinātniekam. Tagad mums atliek vairs tikai aizkļūt līdz Austrālijai un meklēt •«Britānijas» pēdas rietumu piekrastē.
— Vai arī austrumu piekrastē, — Džons Mengls piemetināja.
— Jums ir taisnība, Džon. Dokumentā nav nekādas norādes, ka avārija būtu notikusi rietumu, nevis austrumu piekrastē. Tādēļ mums jāmeklē .abos Austrālijas krastos, kurus šķērso trīsdesmit septītā paralēle.
— Tātad, milord, vēl nav skaidrs, kādā krastā jāmeklē? — Mērija Granta jautāja.
— Nav tik ļauni, mis, — Džons Mengls pasteidzās atbildēt, gribēdams izkliedēt meitenes bažas. — Viņa augstība droši vien būs vienis prātis — ja kapteinis Grants būtu izmests Austrālijas austrumu krastā, viņš tūdaļ
saņemtu palīdzību. Visa šī piekraste, var teikt, ir angliska, to apdzīvo angļu kolonisti. «Britānijas» komanda, nenogājusi ne desmit jūdžu, būtu sastapusi tautiešus.
— Pilnīgi pareizi, kapteini Džon, — Paganels sacīja. — Es piekrītu jūsu viedoklim. Austrumu piekrastē, Tufolda līča krastos un Ēdenes pilsētā, Harijs Grants būtu atradis ne vien pajumti kādā angļu kolonijā, bet arī kuģi, ar ko atgriezties Eiropā.
— Bet vai tai Austrālijas daļā, uz kuru mūs tagad ved «Dunkans», — lēdija Helēna jautāja, — avārijā cietušie jūrnieki varēja rast šādu atbalstu?
— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Šī piekraste ir tuksnešaina. Nekādi satiksmes ceļi to nesavieno ar Melburnu vai Adelaidu. Ja «Britānija» uzskrēja uz turienes krasta rifiem, tad izglābušies kuģinieki nevarēja saņemt nekādu palīdzību gluži tāpat kā tad, ja viņi būtu izmesti Āfrikas neviesmīlīgajā krastā.
— Kas varēja notikt ar manu tēvu šais divos gados? — Mērija Granta jautāja.
— Dārgā Mērija, — Paganels atsaucās, — jūs, bez šaubām, esat pārliecināta par to, ka kapteinis Grants pēc kuģa bojā ejas sasniedzis Austrālijas krastu?
— Jā, Paganela kungs, — meitene atbildēja.
— Tad mēģināsim iedomāties, kas varēja* notikt ar kapteini Grantu kontinentā. Manuprāt, pastāv tikai trīs iespējas. Harijs Grants un viņa biedri vai nu sasnieguši angļu kolonijas, vai -nokļuvuši iezemiešu rokās, vai arī apmaldījušies Austrālijas milzīgajos tuksnešos. — Paganels apklusa, cenzdamies saskatīt klausītāju acīs atbalstu savai pierādījumu sistēmai.
— Turpiniet, Paganel, — lords Glenervens sacīja.
— Es turpinu, — Paganels atbildēja, — un vispirms atmetu pirmo hipotēzi. Harijs Grants, bez šaubām, nav sasniedzis angļu kolonijas, jo tādā gadījumā viņš jau sen sveiks un vesels būtu atgriezies pie bērniem savā jaukajā Dandijā.
— Nabaga tēvs, — Mērija Granta čukstēja. — Jau divi gadi viņš ir šķirts no mums.