— Nepārtrauc Paganela kungu! — Roberts apsauca māsu. — Viņš tūdaļ pateiks mums patiesību …
— Diemžēl ne, draudziņ! Vienīgais, ko varu droši sacīt: kapteinis Grants atrodas austrāliešu gūstā vai arī…
— Bet iezemieši, — lēdija Glenervena satraukti vaicāja, — vai viņi…
— Nomierinieties, kundze, — zinātnieks atbildēja, saprazdams, no kā lēdija Helēna baidās. — Šie iezemieši gan ir mežonīgi, rupji un atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes, taču viņi ir miermīlīgi un nav asinskāri kā viņu kaimiņi jaunzēlandieši. Ja arī viņi sagūstījuši avārijā cietušos «Britānijas» jūrniekus, tad, varat man ticēt, nekad nav tīkojuši pēc viņu dzīvības. Visi ceļotāji ir vienis pratis, ka austrālieši bīstas no asinsizliešanas un daudzreiz bijuši uzticami sabiedrotie, atvairot patiesi cietsirdīgo katordznieku bandu uzbrukumus.
— Vai jūs dzirdat, ko saka Paganela kungs? — lēdija Glenervena uzrunāja Mēriju Grantu. — Ja jūsu tēvs atrodas iezemiešu gūstā, kā dokuments liek domāt, tad mēs viņu atradīsim.
— Ja nu viņš apmaldījies šai milzīgajā zemē? — meitene ieminējās, jautājoši vērdamās Paganelā.
— Sīkums! — ģeogrāfs attrauca pārliecības pilnā balsī. — Arī tad mēs viņu atradīsim! Vai ne, draugi?
— Protams, — Glenervens noteica, gribēdams izkliedēt skumjo noskaņu. — Es nemaz nepieļauju, ka cilvēks var pazust…
— Es tāpat, — Paganels atsaucās.
— Vai Austrālija ir liela? — Roberts jautāja.
— Austrālijas platība, draudziņ, ir septiņi simti septiņdesmit pieci miljoni hektāru, vārdu sakot, tā aizņem četras piektdaļas Eiropas teritorijas.
— Vai tiešām tik liela? — majors brīnījās.
— Jā, Makneb, tie ir pilnīgi precīzi dati. Kā jūs uzskatāt, vai šādai zemei ir tiesības saukties par kontinentu, kā tas minēts dokumentā?
— Bez šaubām, Paganel.
— Varu vēl piebilst, — zinātnieks turpināja, — ka nav daudz tādu ceļotāju, kas būtu pazuduši šai milzīgajā zemē. Manuprāt, Leiharts ir vienīgais, kura liktenis palicis nezināms, taču vēl īsi pirms aizbraukšanas es uzzināju Ģeogrāfijas biedrībā, itin kā Makintairs būtu uzgājis viņa pēdas.
— Vai tad visi Austrālijas apgabali vēl nav izpētīti? — lēdija Glenervena iejautājās.
— Nē, kundze, — Paganels atbildēja. — Šis kontinents ir tikpat nepazīstams kā Āfrikas vidiene, lai gan uzņēmīgu ceļotāju nav trūcis. No 1606. līdz 1862. gadam vairāk nekā piecdesmit drosminieku pētījuši Austrālijas centrālos apgabalus un piekrasti.
— Veseli piecdesmit? — majors šaubījās.
— Jā, Makneb, tieši piecdesmit. Es domāju jūrniekus, kuri devās bīstamos braucienos gar nezināmajiem Austrālijas krastiem, kā arī ceļotājus, kuri ielauzās šā milzīgā kontinenta iekšienē.
— Un tomēr piecdesmit, manuprāt, ir par daudz sacīts, — majors neatlaidās.
— Es jums pierādīšu, Makneb, — ģeogrāfs iesaucās, kā vienmēr skaizdamies, ka viņam runā pretī.
— Pierādiet, Paganel!
— Ja jūs man neticat, es tūdaļ pat nosaukšu visus šos piecdesmit vārdus.
— Ak, šie zinātnieki! — majors mierīgi noteica. — Viņi ne par ko nešaubās.
— Major, — Paganels sacīja, — vai gribat ar mani saderēt? Ja man būs taisnība, jūs atdosit man savu Purdeja Mūra un Diksona karabīni, bet, ja taisnība būs jums, jūs dabūsit manu Sekretāna tālskati.
— Kāpēc gan ne, Paganel, ja jums tas sagādā prieku? — Maknebs ■atbildēja.
— Pielūkojiet, major, — zinātnieks iesaucās. — Ar šo karabīni jūs vairs nešausit nedz kalnu kazas, nedz lapsas. Ja nu vienīgi es jums to aizdošu un to, protams, darīšu ar prieku!
— Un, kad jums ievajadzesies mana tālskata, tas allaž būs jūsu rīcībā. Paganel, — majors nopietni sacīja.
— Tad sāksim! — Paganels sacīja. — Dāmas un kungi, jūs būsit mūsu tiesneši, bet tu, Robert, skaiti pētnieku vārdus.
Lords un lēdija Gienerveni, Mērija un Roberts, majors un Džons Mengls, kurus šis strīds uzjautrināja, gatavojās klausīties. Turklāt runa bija par Austrāliju, kurp viņus veda «Dunkans», un uzzināt kaut ko vairāk par šo zemi bija īstā reize. Tāpēc visi klātesošie lūdza Paganelu nekavējoties sākt savas atmiņas demonstrējumu.
— Mnemozīne, — zinātnieks iesaucās, — atmiņas dieviete, šķīsto mūzu māte, iedvesmo savu uzticamo un kvēlo pielūdzēju! Pirms divi simti piecdesmit astoņiem gadiem, mani draugi, Austrālija vēl nebija pazīstama. Tiesa, domāja, ka dienvidos vajag atrasties lielam kontinentam. Divās 1550. gada kartēs, kas saglabājušās jūsu Britu muzejā, dārgais Glenerven, uz dienvidiem no Āzijas atzīmēta kāda zeme, kas nosaukta par Portugāļu Lielo Javu. Taču uz šīm kartēm pilnībā nevar paļauties. Tāpēc es tūdaļ pāreju uz septiņpadsmito gadsimtu vai, precīzāk, uz 1606. gadu, kad spāņu jūras braucējs Kviross atklāja zemi, kuru nosauca par Australia de Espi- ritu Satīto, kas nozīmē — Svētā Gara Dienvidu Zeme. Starp citu, daži
— Major, vai gribat ar mani saderēt?
autori apgalvoja, ka Kviross ir atklājis nevis Austrāliju, bet gan Jaunās- Hebridas. Par šo jautājumu es nediskutēšu. Paturi prātā, Robert, šo Kvi~ rosu, un pāriesim pie nākamā.
— Viens! — Roberts paziņoja.
— Tai pašā gadā Luiss Vass de Toress, flotes komandiera Kvirosa palīgs, izpētīja jaunatklātās zemes tālāk uz dienvidiem. Taču jaunā kontinenta atklājēja gods tomēr pieder holandietim Teodorikam Hertogam. Viņš izkāpa Austrālijas rietumu krastā divdesmit piektajā platuma grādā un nosauca šo vietu sava kuģa vārdā — par Endrahtu. Hertogam sekoja vesela virkne jūras braucēju. 1618. gadā viens no viņiem — Cehens ziemeļu piekrastē atklāj Arnheima un Vandimena zemes. 1619. gadā Zans Edels dod savu vārdu vienai rietumu piekrastes daļai. 1622. gadā Levins aizbrauc līdz zemesragam, kas iegūst viņa vārdu. 1627. gadā de Nics un de Vits — viens rietumos, otrs dienvidos — papildina savu priekšgājēju atklājumus. Viņiem seko eskadras komandieris kapteinis Karpenters, kurš nonāk ar saviem kuģiem līdz plašam līcim, ko tagad sauc par Karpentā- rija līci. Beidzot 1642. gadā slavenais kuģotājs Tasmāns apbrauc Vandimena salu, kuru notur par kontinenta daļu un nosauc ģenerālgubernatora Batavijas vārdā. Taču nākamās paaudzes to taisnīgi pārdēvēja par Tasmā- niju. Tādējādi Austrālijas kontinents bija apbraukts visapkārt. Tika noskaidrots, ka to apskalo Klusā un Indijas okeāna ūdeņi, un 1665. gadā šī milzīgā dienvidu sala tika nosaukta par Jauno Holandi. Taču šim nosaukumam nebija lemts saglabāties, jo tieši tai laikā holandiešu jūras braucēju nozīme kļuva aizvien mazāka. Cik vārdu mums jau ir?