— Ļoti dīvaini, — Glenervens piemetināja, — ka cilvēks, kas ir tik …
— Izklaidīgs, — Paganels aizsteidzās priekšā. — Mana atmiņa ielāgo vienīgi skaitļus un faktus. Neko vairāk.
— Divdesmit četri, — Roberts atkārtoja.
— Jauki, divdesmit piektais ir leitnants Dovs. Tas notika 1789. gadā, gadu pēc kolonijas nodibināšanas Portdžeksonā. Šai laikā jaunajam kontinentam jau bija apbraukts apkārt, bet, ko tas slēpa savā iekšienē, vēl nevienam nebija zināms. Garā kalnu grēda, kas stiepās gar austrumu piekrasti, šķiet, aizšķērsoja visus ceļus uz zemes iekšieni. Leitnants Dovs pēc deviņu dienu ilga pārgājiena bija spiests atgriezties Portdžeksonā. Tai pašā dienā pāri augstajai kalnu grēdai mēģināja pārkļūt kapteinis Tenčs, taču tikpat nesekmīgi. šīs abas neveiksmes trīs gadus atturēja ceļotājus ķerties pie grūtā uzdevuma. 1792. gadā pulkvedis Patersons, drosmīgais Āfrikas pētnieks, arī mēģināja iekļūt kontinenta iekšienē un arī cieta neveiksmi. Nākamajā gadā uzņēmīgajam Hokinsam, vienkāršam angļu flotes bocmanim, izdevās ielauzties zemes iekšienē divdesmit jūdzes tālāk par saviem priekšgājējiem. Nākamajos astoņpadsmit gados varu minēt tikai divus vārdus, slaveno jūras braucēju Basu un kolonijas inženieri Bareijē, kuri tāpat nebija laimīgāki par saviem priekšgājējiem. Beidzot 1813. gadā rietumos no Sidnejas tika atklāta kalnu pāreja. 1815. gadā gubernators Makarijs sadūšojās šķērsot šo pāreju, un viņpus Zilajiem kalniem viņš nodibināja Baterstas pilsētu. Pēc tam Trosbijs 1819. gadā, Okslejs, kas iegāja trīs simti jūdzes zemes iekšienē, Hovels un Huns, kuri devās ceļā no tās vietas, kur Tufolda līci šķērso trīsdesmit septītā paralēle, un kapteinis Stērts, kas 1829. un 1830. gadā izpētīja Dārlingas un Marejas upes, bagātināja ģeogrāfijas zinātni ar jauniem faktiem un tādējādi sekmēja arī koloniju attīstību.
— Trīsdesmit seši, — Roberts pavēstīja.
— Lieliski! Es turpinu, — Paganels atbildēja. — Eirs un Leiharts 1840. un 1841. gadā apceļoja daļu kontinenta. Stērts 1845. gadā, brāļi Gregoriji un Helpmans 1846. gadā apcejoja Austrālijas rietumu daļu, Kenedijs 1847. gadā izpētīja Viktorijas upi, bet 1848. gadā Austrālijas ziemeļus. Brāļi Gregoriji vēl ceļoja 1852. gadā, Ostins 1854. gadā, atkal brāļi Gregoriji no 1855. līdz 1858. gadam apmeklēja kontinenta ziemeļrietumu apgabalus. Bebidžs no Torensa ezera mēroja ceļu līdz Eira ezeram. Un beidzot mēs nonākam pie slavenā Austrālijas apceļotāja Stjuarta, kas trīs reizes varonīgi šķērsoja kontinentu. Pirmā Stjuarta ekspedīcija kontinenta iekšienē notika 1860. gadā. Kādreiz vēlāk, ja būs vēlēšanās, es pastāstīšu, kādā veidā Austrālija tika četras reizes šķērsota no dienvidiem uz ziemeļiem. Beidzot šo garo uzskaitījumu, pievienošu ģeogrāfijas zinātnei tik dārgajiem vārdiem vēl ceļotājus no 1860. līdz 1862. gadam — brāļus Dempste- rus, Klārksonu un Harperu, Bērku un Vilšu, Nelsonu, Vokeru, Lensboro, Makinleju, Hovitu …
— Piecdesmit seši! — Roberts iesaucās.
— Skaisti! Es dodu jums, major, pilnu mēru, — Paganels noteica. — Turklāt neesmu vēl nosaucis ne Dipereju, ne Bugenvilu, ne Ficroju, ne Vikemu, ne Štoku …
— Pietiek! — majors atgaiņājās, vārdu straumes apstulbināts.
— Ne Perū, ne Kvoju, — Paganels turpināja, gluži kā ātrvilciens nejaudādams uzreiz apstāties, — ne Benē, ne Keningemu, ne Načelu, ne Tjēru…
— Apžēlojieties!
— Ne Diksonu, ne Streļecki, ne Reidu, ne Vilksi, ne Mičelu …
— Rimstieties, Paganel! — Glenervens smējās no visas sirds. — Saudzējiet nelaimīgo Maknebu! Esiet augstsirdīgs! Viņš taču atzīst sevi par uzvarētu.
— Un viņa karabīne? — ģeogrāfs triumfēja.
— Tā ir jūsu, Paganel, — majors atbildēja. — Man ļoti žēl no tās šķirties. Taču ar jūsu atmiņu var laimēt veselu artilērijas muzeju.
— Labāk pazīt Austrāliju, šķiet, nemaz nav iespējams, — lēdija Helēna piebilda. — Atcerēties katru uzvārdu, pat vissīkāko faktu …
— Nu par sīkajiem faktiem… — majors neticīgi šūpoja galvu.
— Ko? Kas? Ko jūs ar to gribat sacīt, Makneb? — Paganels iesaucās.
— Es gribu sacīt, ka jums, iespējams, nav zināmi daži sīkumi, kas attiecas uz Austrālijas atklāšanu.
— Piemēram? — Paganels lepni izslējās.
— Ja es minēšu kādu notikumu, kuru jūs nezināt, vai tad jūs atdosit atpakaļ manu karabīni?
— Šai pašā mirklī, major.
— Tātad norunāts?
— Norunāts.
— Lieliski! Vai jūs zināt, Paganel, kāpēc Austrālija nepieder Francijai?
— Man gan liekas …
— Vai jums vismaz ir zināms, kā to izskaidro angļi?
— Nē, major, — Paganels sapīcis atbildēja.
— Tad ziniet: Austrālija nepieder Francijai tikai tāpēc, ka kapteinis Bodēns, nebūdams nekāds zaķapastala, 1802. gadā tā pārbijās no Austrālijas varžu kurkstēšanas, ka žigli vien pacēla enkuru un aizmuka prom uz visiem laikiem.
— Ko?! — zinātnieks iekliedzās. — Un tā runā Anglijā? Tas ir ļauns joks!
— Ļoti ļauns — tam es piekrītu, — majors atbildēja, — taču Apvienotajā Karalistē to uzskata par vēsturisku faktu.
— Tā ir nelietība! — patriotiski noskaņotais ģeogrāfs iesaucās. — Vai tiešām par to var nopietni runāt?
— Esmu spiests apliecināt, ka tas tiešām tā ir, dārgais Paganel, — Glenervens, visiem smejoties, sacīja. — Vai jūs nezinājāt šo sīkumu?
— Nebija ne jausmas, taču es protestēju! Paši angļi, starp citu, mūs
sauc par varžu ēdājiem. Vai tad kāds baidās no tā, ko ēd?
— To jau neviens nenoliedz, Paganel, — majors atbildēja, kautrīgi smaidīdams.
Tādā veidā slavenā Purdeja Mūra un Diksona karabīne palika majora Makneba īpašumā.
V nodaļa indijas okeĀna DUSMAS
Divas dienas pēc šīm derībām Džons Mengls, kā parasti, dienas vidū izdarīja aprēķinus un paziņoja, ka «Dunkans» atrodas uz austrumu garuma 133°37/ . Pasažieri ieskatījās kuģa kartē un apmierināti pārliecinājās, ka no Bernuli raga viņus šķir vairs tikai nepilni pieci grādi. Starp šo ragu un Antrkasto zemes strēli Austrālijas krasts veido loku, kuru savelk trīsdesmit septītās paralēles stiegra. Ja «Dunkans» brauktu pretī ekvatoram, tad drīz vien tas ieraudzītu Četema ragu, kas palika simt divdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Taču jahta šķēla viļņus tai Indijas okeāna daļā, kuru aizsargā Austrālijas kontinents. Varēja cerēt, ka pēc četrām dienām pie apvāršņa parādīsies Bernuli rags.