Līdz šim jahtai traukties uz Austrālijas krastiem palīdzēja spirgtais rietumu vējš, taču pēdējās dienās tas kļuva aizvien gausāks, līdz trīspadsmitajā decembrī pilnīgi norima. Buras ļengani nokārās gar mastiem. Ja «Dunkanu» nedzītu spēcīgā skrūve, pilnīgajā bezvējā tas būtu nolemts stāvēšanai uz vietas.
Šāds atmosfēras stāvoklis varēja pieturēties labu laiku. Vakarā Glenervens ieminējās par to Džonam Menglam. Jaunais kapteinis, redzēdams, cik ātri tukšojas ogļu tilpnes, par bezvēju, šķiet, bija gaužām noraizējies. Viņš bija licis uzvilkt visas buras, pat priekšburas un stakburas, lai izmantotu visniecīgāko vēja pūsmu, taču, runājot matrožu valodā, ar to nevarēja pat cepuri piepūst.
— Mums katrā ziņā nav ko gausties, — Glenervens noteica. — Bezvējš tomēr ir labāks par pretvēju.
— Jūsu augstībai ir taisnība, — Džons Mengls atbildēja, — taču šādi klusuma brīži parasti iestājas pirms laika maiņas. Turklāt mani uztrauc vēl tas, ka mēs braucam gar joslu, kur musoni[29] no oktobra līdz aprīlim pūš no ziemeļaustrumiem, un, ja tie brāzīsies mums pretī, mēs krietni vien aizkavēsimies.
— Ko lai dara, Džon! Ja šāds šķērslis stāsies mums ceļā, vajadzēs vien pakļauties. Galu galā tā būs tikai aizkavēšanās.
— Protams, ja vien neuznāks vētra.
— Vai jūs baidāties no negaisa? — Glenervens jautāja, pētīdams debesis, kuras no apvāršņa līdz zenītam bija pilnīgi skaidras.
— Jā, — kapteinis atbildēja, — taču to es saku jūsu augstībai. Es negribu uztraukt lēdiju Glenervenu un mis Grantu.
— Jūs rīkojaties prātīgi, Džon. Bet kas īsti jūs satrauc?
— Drošas tuvojošās vētras pazīmes. Neuzticieties, milord, skaidrām debesīm. Tās bieži pieviļ. Jau divas dienas barometrs satraucoši strauji krītas. Patlaban tas rāda divdesmit septiņas collas[30] — šis brīdinājums jāņem vērā. Visvairāk es baidos no dienvidu okeāna dusmām, jo esmu jau mērojies ar to spēkiem. Ūdens tvaiki, kas sabiezē virs milzīgajiem dienvidpola ledājiem, izraisa ārkārtīgi spēcīgas gaisa plūsmas. Tā rodas polāro un ekvatoriālo vēju savstarpējā cīņa, kas rada ciklonus, viesuļus un vēl dažnedažādas vētras, ar kurām cīnoties kuģis ne vienmēr iziet sveikā.
— Džon, — Glenervens sacīja, — «Dunkans» ir izturīgs kuģis, bet tā kapteinis — prasmīgs jūrnieks. Lai plosās vētra, gan mēs pratīsim stāties tai pretī!
Nupat izteiktās bažas Džonam Menglam bija diktējis jūrnieka instinkts. Viņš bija, kā angļi mēdz teikt, īsts weather-wise — laika pareģis. Nemitīga barometra dzīvsudraba stabiņa krišanās lika kapteinim spert visus piesardzības soļus. Džons Mengls gaidīja spēcīgu vētru: skaidrās debesis to gan vēl nevēstīja, taču nekļūdīgais instruments nevarēja maldināt. Gaisa strāvas no vietām, kur dzīvsudraba stabiņš stāv augstu, traucas uz vietām, kur dzīvsudraba stabiņš krītas, un, jo tuvāk viena no otras atrodas šādas vietas, jo ātrāk atmosfēras spiedienu līmenis izlīdzinās un lielāks ir vēja ātrums.
Visu nakti Džons palika uz kapteiņa tiltiņa. Ap pulksten vienpadsmitiem dienvidu pamale sāka apmākties. Kapteinis izsauca visu komandu uz klāja un lika nolaist mazās buras. Viņš atstāja tikai fokburu, bezānburu, marsburu un klīverus. Pusnaktī vējš sāka pieņemties. Tā ātrums sasniedza sešas tuāzes sekundē. Mastu krakšķēšana, takelāžas klaudzēšana, buru sausā plakšķēšana, iekšējo starpsienu čīkstoņa — tas viss vēstīja pasažieriem par to, kas līdz šim viņiem vēl nebija zināms. Paganels, Glenervens, majors un Roberts uzkāpa uz klāja: cits ziņkāres dzīts, cits gatavs palīdzēt. Pie debesīm, kas vēl nesen bija skaidras un zvaigžņotas, tagad traucās tumši mākoņi, kurus citu no cita šķīra lāsumotas joslas gluži kā leoparda āda.
— Vai viesuļvētra? — Glenervens strupi noprasīja Džonam Menglam.
— Vēl ne, bet drīz būs, — kapteinis atbildēja.
Un tūdaļ viņš pavēlēja sarēvēt marsburu. Matroži uzrāpās mastā pa virvju kāpnēm un, cīnīdamies ar vēju, samazināja buras virsmu un piestiprināja satītās buras līnītes pie rājas. Džons Mengls uzskatīja par nepieciešamu saglabāt iespējami vairāk buru, lai jahta būtu stabilāka un to mazāk šūpotu.
Pēc šiem piesardzības soļiem viņš deva rīkojumu Ostinam un bocmanim sagatavoties viesuļvētras brāzmām, kas vairs nevarēja būt tālu. Glābšanas laivu paliktņi un tauvas tika dubultoti. Stingrāk nostiprināts lielgabals. Tvirtāk nostieptas vantis. Aiznaglotas lūkas. Džons Mengls, gluži kā virsnieks, kas stāv virs nocietinājuma valnī izlauzta cauruma, neatstāja vēja pusi un centās no kapteiņa tiltiņa augstumiem izdibināt negaisa padebešu noslēpumu.
Barometrs nokrita līdz divdesmit sešām collām: tas reti kad atgadās. Stormglass rādīja vētru.
Bija pulksten viens naktī. Lēdija Helēna un mis Granta, kuras nežēlīgi tika šūpotas kajītēs, sadūšojās uzkāpt uz kuģa klāja. Vējš jau brāzās ar ātrumu četrpadsmit tuāzes sekundē. Tas neganti svilpa takelāžā. Metāla troses dūca līdzīgi mūzikas instrumenta stīgām, itin kā tām liktu vibrēt milzīgs vijoles lociņš, trīši sitās cits pret citu, takelāžas tauvas ar spalgu troksni slīdēja savās grubuļainajās gropēs, buras plakšķēja kā lielgabala šāvieni. Šaušalīgi viļņi triecās virsū jahtai, kas, gluži kā zivju dzenis, šķiet, draiskojās viļņu putainajās krēpēs.