Pamanījis pasažieres, kapteinis Džons ātri devās viņām pretī un palūdza nekavējoties atgriezties kajītēs. Viļņi jau šļācās pāri bortam un kuru katru mirkli draudēja nogrūt pār klāju. Trakojošās stihijas troksnis bija tik apdullinošs, ka lēdija Helēna tikko sadzirdēja jaunā kapteiņa vārdus.
— Vai briesmas mums nedraud? — viņa paguva pavaicāt kādā klusākā mirklī.
— Itin nekādas, kundze, — Džons Mengls atbildēja, — taču nedz jūs, nedz Mērija nedrīkstat palikt uz klāja.
Lēdija Glenervena un mis Granta nepretojās šai pavēlei, kas patiesībā gan vairāk līdzinājās lūgumam, un atgriezās atpakaļ kopkajītē tai pašā brīdī, kad milzīgs vilnis, triekdamies pret jahtas priekšgalu, nodrebināja iluminatoru rūtis. Vējš sāka pūst ar divkāršu negausu. Masti saliecās zem buru spiediena, un jahta, šķiet, pacēlās virs viļņiem.
— Pievilkt fokburu! — Džons Mengls kliedza. — Nolaist marsburu un klīverus!
Matroži metās izpildīt pavēli. Tika atdotas falles, pievilkti gitavi. Klī- veri saplaka ar troksni, kas pārskanēja pat vētras aurus. Melnus dūmu mutuļus izgrūzdams, «Dunkans» nevienmērīgi kūla ūdeni ar skrūvi, kuras lāpstiņas brīžam parādījās virs ūdens.
Glenervens, majors, Paganels un Roberts ar apbrīnu un šausmām vēroja «Dunkana» cīņu ar viļņiem. Krampjaini ieķērušies borta reliņos, nejaudādami pārmīt ne vārda, viņi skatījās, kā negantajā vējā rotaļīgi laidelējas nelaimi vēstošie vētrasputni.
Pēkšņi orkāna aurus pārskanēja apdullinoša svilpoņa. No katla ar mežonīgu spēku izlauzās tvaiks nevis caur izplūdes cauruli, bet gan caur katla vārstuļiem. Neparasti griezīgi atskanēja briesmu signāls. Jahta
strauji sasvērās, un Vilsons, kas stāvēja pie stūres, ar negaidītu pinnes sitienu tika notriekts pie zemes. Palicis bez vadības, «Dunkans» sagriezās šķērsām viļņu vāliem.
— Kas noticis? — Džons Mengls sauca, skriedams uz tiltiņu.
— Kuģis sveras uz sāniem! — Toms Ostins atbildēja.
— Vai stūre vairs nedarbojas?
— Pie mašīnas! Pie mašīnas! — atskanēja mehāniķa balss.
Džons skriešus noskrēja pa kāpnēm lejā. Mašīntelpu pildīja biezi tvaiki. Virzuļi cilindros bija apstājušies. Klaņi vairs negrieza skrūves veltni. Mehāniķis, redzēdams, ka visas pūles ir veltīgas, pārtrauca tvaika padevi un, baidīdamies par katliem, izlaida tvaiku caur izplūdes cauruli.
— Kas noticis? — kapteinis noprasīja.
— Skrūve salūzusi vai arī aizķērusies aiz kaut kā, — mehāniķis atbildēja. — Tā vairs nestrādā.
— Ko? Vai atsvabināt nav iespējams?
— Nav iespējams.
Domāt par remontu patlaban nebija laika. Viss bija skaidrs: skrūve vairs nestrādāja, un tvaiks, neatradis izmantojumu, bija izlauzies caur aiz- sargvārstuļiem. Džons atkal bija spiests ķerties pie burām un meklēt palīdzību pie vēja, kas pašreiz bija viņa bīstamākais ienaidnieks. Kapteinis uzkāpa uz klāja un izklāstīja lordam Glenervenam pāris vārdos, kāds ir stāvoklis. Pēc tam viņš ieteica lordam kopā ar pārējiem pasažieriem doties uz kajītēm. Glenervens izteica vēlēšanos palikt uz klāja.
— Nē, jūsu augstība, — Džons Mengls stingri sacīja, — man jābūt šeit vienam ar komandu. Ejiet uz kopkajīti. Ejiet! Klājs var pārplūst, un tad viļņi jūs noskalos bez žēlastības.
— Mēs varam būt noderīgi…
— Ejiet, ejiet, milord. Tā vajag! Mēdz būt tādi brīži, kad es esmu kuģa saimnieks. Ejiet! Es pavēlu!
Stāvoklis acīmredzot bija kritisks, ja Džons Mengls varēja tik pavēloši runāt. Glenervens saprata, ka viņam jārāda piemērs. Kopā ar saviem trim ceļabiedriem viņš atstāja klāju un piebiedrojās abām pasažierēm, kas kopkajītē satraukti gaidīja, kā beigsies cīņa ar satrakoto stihiju.
— Mans krietnais Džons ir tik enerģisks! — Glenervens sacīja, ienākdams kopkajītē.
— Jā, — Paganels atsaucās. — Viņš atgādina šķiperi no jūsu diženā Šekspīra drāmas «Vētra», kurš uzkliedz karalim, kas atrodas uz viņa kuģa:. «Prom no šejienes! Cietiet klusu! Dodieties uz savu kajīti! Ja nevarat likt klusēt stihijai, tad klusējiet paši! Nost no ceļa! Vai dzirdat?»
Tikmēr Džons Mengls, nezaudēdams ne mirkli, centās glābt kuģi no briesmām, kādas tam draudēja pēc skrūves apstāšanās. Viņš nolēma turēties pie nospraustā kursa, lai iespējami mazāk novērstos no ceļa mērķa. Svarīgi bija saglabāt kaut nedaudz buru un brasēt tās tādā veidā, lai jahta virzītos ieslīpi pretī vētrai. Tika uzvilkta sarēvēta marsbura, kā arī kaut kas līdzīgs stakburai un stūre pagriezta pret vēju.
Apveltīta ar lieliskām kuģošanas spējām, jahta salēcās kā sacīkšu zirgs, sajutis piešus, un ieslīpi aiztraucās pretī viļņu vāliem. Bet vai izturēs atstātās buras? Tiesa, tās bija pagatavotas no labākā Dandijas audekla, taču kāds gan audums varētu izturēt tik mežonīgas brāzmas?
Kapteiņa izraudzītais manevrs deva iespēju jahtai pavērst pret viļņiem visizturīgākās korpusa daļas un nenovirzīties no sākotnējā kursa. Tomēr joprojām draudēja briesmas, jo kuģis varēja iekļūt kādā no milzīgajām aizām starp Viļņu vāliem un neuzpeldēt vairs augšā. Taču Džonam Menglam nebija citas izvēles, un viņš nolēma turēties pie izraudzītā kursa, kamēr vien masti un buras būs veseli. Komanda atradās viņa acu priekšā, kuru katru mirkli gatava doties turp, kur būs vajadzīgs. Džons Mengls, , turēdamies pie vantīm, vēroja satrakoto okeānu.
Tā pagāja visa nakts. Kapteinis cerēja, ka vētra gaismas svīdā pierims. Veltas cerības! Ap pulksten astoņiem no rīta vētra pieņēmās spēkā, vēja ātrums sasniedza astoņpadsmit tuāzes sekundē. Tas jau bija orkāns.