Džons Mengls neteica ne vārda, taču viņš drebēja par savu kuģi un par tiem, kas atradās uz tā. «Dunkans» bīstami sasvērās uz vieniem sāniem. Klājbalsti krakšķēja, fokmasta galotne brīžam kūla viļņu galotnes. Vienu bridi komanda domāja, ka jahta vairs nepacelsies augšā. Matroži ar cirvjiem rokās metās pārcirst grotmasta vantis, kad pēkšņi buras atrāvās no mastiem un aizlaidās kā milzīgi albatrosi.
«Dunkans» izslējās taisni. Taču bez atbalsta punkta un vadības viļņi to svaidīja ar tādu spēku, ka masti izkustējās un draudēja nolūzt pie pamatnes. Šādu mētāšanu jahta nevarēja ilgi izturēt, tās apšuvums drīz vien varēja izļodzīties un salaidumu vietas pavērt ceļu ūdenim.
Džonam Menglam neatlika nekas cits kā uzvilkt vētrasburu un laisties pa vējam. Taču tas prasīja vairākas stundas: gandrīz paveikto darbu reizes divdesmit vajadzēja sākt no gala. Tikai ap pulksten trijiem pēc pusdienas izdevās uzvilkt pie fokmasta priekšburu un atdot to vēja ziņā.
Ar šo audekla gabalu «Dunkans» aiztraucās pa vējam ar neticamu ātrumu. Vētra to dzina uz ziemeļaustrumiem. Par katru cenu vajadzēja saglabāt vislielāko ātrumu, jo vienīgi tas varēja glābt jahtu. Dažbrīd apsteigdams viļņu vālus, kas auļoja tai pašā virzienā, «Dunkans» ienira
Ar šo audekla gabalu «Dunkans» aiztraucās pa vējam.
ar smailo priekšgalu viļņos gluži kā milzīga valzivs un ļāva tiem velties pāri visam klājam no pīķa līdz pakaļgalam. Brīžam atkal jahtas ātrums bija vienāds ar viļņu ātrumu, tad stūre vairs neklausīja, jahta spēji sasvērās un draudēja iegriezties šķērsām viļņiem. Gadījās ari tā, ka orkāns dzina viļņus ātrāk par «Dunkanu». Tad tie vēlās kuģim pāri no mugurpuses un mēza ar nepārvaramu spēku klāju no pakaļgala līdz pīķim.
Šādā briesmīgā stāvoklī, cerībām mijoties ar izmisumu, pagāja 15. decembra diena un nākamā nakts. Džons Mengls ne brīdi neatstāja savu posteni un pat nepieskārās ēdienam. Lai gan viņš bija gaužām nobažījies, viņa bezkaislīgā seja saglabāja pilnīgu mieru. Viņa skatiens neatlaidīgi urbās ziemeļu pamalē sabiezējušajos miglas blāķos.
Kapteinim tiešām bija par ko raizēties. Viesuļvētra bija izmetusi «Dunkanu» no sākotnējā kursa, un tagad tas neapturami traucās uz Austrālijas krastu. Džons Mengls instinktīvi juta, ka kuģi nes kāda neparasti ātra straume. Kuru katru mirkli jahta varēja uzskriet uz zemūdens klints un sašķīst gabalu gabalos. Kapteinis uzskatīja, ka piekraste vairs nav tālāk par divpadsmit jūdzēm, bet sauszeme nozīmē katastrofu, kuģa bojā eju. Simtreiz labāks ir bezgalīgais okeāns, pret kura dusmām kuģis var cīnīties, kaut vai pakļaujoties tām. Turpretī, kad vētra izmet kuģi krastā, visam ir beigas.
Džons Mengls devās uzmeklēt lordu Glenervenu, lai aprunātos ar viņu divatā. Neslēpdams lordam, cik nopietns ir stāvoklis, jaunais kapteinis raudzījās briesmām acīs kā jūrnieks, kas gatavs uz visu, un beigās paziņoja, ka, iespējams, viņš būs spiests izmesties ar «Dunkanu» krastā.
— Lai glābtu tos, kas atrodas uz kuģa, ja tas būs iespējams, milord, — viņš piemetināja.
— Rīkojieties, kā uzskatāt par labāku, — Glenervens atbildēja.
— Bet lēdija Helēna? Un mis Granta?
— Es brīdināšu viņas tikai pēdējā brīdī, kad vairs nebūs nekādu cerību noturēties jūrā. Ziņojiet vispirms man. w
— Es jums paziņošu, milord.
Glenervens atgriezās pie pasažierēm, kuras, lai arī nezināja, cik lielas ir briesmas, tomēr tās nojauta. Viņas turējās tikpat varonīgi kā viņu ceļabiedri. Paganels šai visai nepiemērotajā brīdī klāstīja Robertam dažādas teorijas par gaisa strāvu virzieniem, pie tam gaužām interesanti salīdzinādams vētras, ciklonus un orkānus. Savukārt majors gaidīja galu ar musulmaņa fatālismu.
Ap pulksten vienpadsmitiem orkāns, šķiet, sāka mazliet pierimt. Drēgnā migla izklīda, un Džons pēkšņi ieraudzīja lēzenu krastu, līdz kuram bija kādas sešas jūdzes. «Dunkans» pilnā gaitā drāzās tieši tam pretī. Draudīgi viļņi šļācās pārsteidzoši augstu — piecdesmit pēdas un pat vēl augstāk. Džons saprata, ka viļņu vāliem jāsastop savā ceļā kāds stingrs pamats, lai tie varētu pacelties tādā augstumā.
— Šeit ir smilšu sēkļi, — viņš sacīja Ostinam.
— Es arī tāpat domāju, — viņa palīgs atbildēja.
— Mēs esam dieva varā, — Džons turpināja. — Ja viņš nepavērs «Dunkanam» ceļu pāri šiem sēkļiem un pats to neizvadīs, mēs esam pagalam.
— Patlaban ir paisums, kaptein. Varbūt mums izdodas tikt pāri sēkļiem.
— Palūkojieties, Ostin, uz šīm negantajām bangām! Kāds kuģis gan varētu stāties tām pretī? Draugs, lūgsim dievu, lai viņš mums palīdz!
Tikmēr «Dunkans» ar uzvilktu vētrasburu joņoja uz krastu šaušalīgā ātrumā. Drīz vien tas atradās vairs tikai divas jūdzes no sēkļiem. Migla atkal vai ik brīdi aizsedza krastu. Tomēr Džonam, šķiet, izdevās saskatīt aiz putās sakultās krasta bangu joslas kādu mierīgāku jomu. Tur «Dunkans» varētu atrasties kaut cik drošībā. Bet kā lai turp aizkļūst?
Kapteinis izsauca pasažierus uz klāja. Viņš negribēja, lai avārija viņus pārsteigtu, ieslēgtus kopkajītē. Glenervens un viņa ceļabiedri pārlaida skatienu satrakotajai jūrai. Mērija Granta nobālēja.
— Džon, — Glenervens klusi sacīja jaunajam kapteinim. — Es mēģināšu glābt savu sievu vai arī iešu bojā kopā ar viņu. Tu parūpējies par mis Grantu.
— Labi, jūsu augstība, — Džons Mengls atbildēja, pielikdams lorda roku pie savām miklajām acīm.
«Dunkans» atradās vairs tikai dažas kabeļtauvas no sēkļiem. Pašreiz paisuma laikā ūdens līmenis bija pietiekami augsts, lai jahta tiktu pāri šim bīstamajam zemūdens šķērslim. Taču milzīgās bangas, celdamās augšup un grūdamas lejup, neglābjami ietriektu jahtu ar ķīli smilšu sēklī. Vai tiešām nav nekāda iespēja nomierināt neganto viļņošanos, palēnināt ūdens molekulu skrējienu, vārdu sakot, pieklusināt satrakoto okeānu?