Pēkšņi Džonam Menglam iešāvās prātā kāda doma.
— Taukus! — viņš iesaucās. — Zēni, stiepiet šurp taukus!
Šo pavēli acumirklī saprata visa komanda. Vajadzēja likt lietā kādu līdzekli, kuram reizēm ir labi panākumi. Satrakotos viļņus var nomierināt, pārklājot tos ar šķidru tauku kārtu. Šī kārta turas ūdens virspusē un, ieeļļodama viļņus, mīkstina to triecienus. Šāds līdzeklis iedarbojas nekavējoties, taču tikai uz īsu brīdi. Tiklīdz kuģis ticis pāri šai mākslīgi nomierinātajai jūrai, viļņi sāk trakot vēl negantāk, un vai! tam, kas uzdrošinās sekot pirmajam kuģim.
Komanda, kuras spēki draudošo briesmu priekšā bija desmitkāršoju- šies, nekavējoties izcēla uz kvarterklāja muciņas ar roņu taukiem. Ar cirvjiem atsituši tās vaļā, matroži uzkarināja tās zem labā un kreisā borta reliņiem.
— Sagatavoties! — Džons Mengls sauca, gaidīdams izdevīgu mirkli.
Divdesmit sekundēs jahta sasniedza sēkļu joslu, kur mutuļoja krasta
bangas. īstais bridis bija klāt.
— Ar dieva palīgu! — jaunais kapteinis iesaucās.
iVluciņas tika apgāztas, un šķidro tauku straumes lija jūrā. Eļļainā kārta acumirklī, kā mēdz sacīt, iesmērēja putās sakulto ūdens virsmu. «Dunkans» pārslīdēja pāri pierimušajam ūdenim un drīz vien atradās mierīgā līcītī viņpus draudīgajiem sēkļiem, turpretim okeāns, atbrīvojies no valgiem, aiz ceļinieku mugurām sāka trakot ar neaprakstāmu niknumu.
VI n o d a ļ a Bernuli rags
Džons Mengls vispirms pamatīgi noenkuroja kuģi. Piecu asu dziļumā tika izmesti divi enkuri. Ar blīvu granti klātais jūras dibens bija lieliska enkurvieta. Tādējādi jahtai vairs nedraudēja briesmas tikt aizrautai atklātā jūrā vai uzsēsties uz sēkļa. Pēc ilgās cīņas ar nāves briesmām «Dunkans» beidzot atradās nelielā līcītī, kuru no okeāna vējiem aizsargāja lokveida zemes strēle.
Lords Glenervens paspieda jaunajam kapteinim roku un sacīja:
— Paldies, Džon!
Un Džons Mengls juta, ka šie divi vārdi viņu bagātīgi gandarījuši. Pārdzīvotās dvēseles mokas Glenervens bija paturējis pie sevis — nedz lēdija Helēna, nedz Mērija Granta, nedz Roberts pat nenojauta, cik lielas briesmas nupat bija pagājušas secen.
Tagad vajadzēja noskaidrot būtisku jautājumu: kādā piekrastes punktā «Dunkanu» atdzinusi drausmīgā vētra? Cik tālu tas novirzījies no trīsdesmit septītās paralēles? Cik tālu uz dienvidrietumiem palicis Bernuli rags. Visi šie jautājumi tika uzdoti Džonam Menglam. Kapteinis nekavējoties izdarīja mērījumus, kuru rezultātus pēc tam atzīmēja kuģa kartē.
Izrādījās, ka «Dunkans» nemaz nebija pārlieku novirzījies no sākotnējā kursa — tikai par diviem grādiem. Jahta atradās uz austrumu garuma 136°12' un dienvidu platuma 35°07', pie Katastrofu raga, pie vienas no Austrālijas dienvidu piekrastes smailēm, trīs simti jūdzes no Bernuli raga.
Katastrofu rags, kura nosaukums skan gluži kā liktenīgs pareģojums,, atrodas iepretim Borda ragam, kas augstas zemes strēles veidā iesniedzas.
jūrā no Ķenguru salas. Starp abiem šiem ragiem paveras Investigeitora jūras šaurums, kas ved uz diviem diezgan dziļiem līčiem: ziemeļos atrodas Spensera līcis, dienvidos — Svētā Vincenta līcis. Sā līča austrumu krastā atrodas Adelaidas osta, Dienvidaustrālijas provinces galvaspilsēta. Ade- laida dibināta 1836. gadā, un tajā ir četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Lai gan pilsētas apkaime bagāta izrakteņiem, tās iedzīvotāji lielākoties apstrādā auglīgo zemi, kas dod krietnas vīnogu, apelsīnu un citu lauksaimniecības kultūru ražas, nevis dibina lielus rūpniecības uzņēmumus. Tāpēc pilsētā ir mazāk inženieru nekā agronomu, un vispār tirdzniecība un rūpniecība nav lielā cieņā.
Vai «Dunkana» bojājumus šeit būs iespējams izlabot? Šo jautājumu vajadzēja noskaidrot. Lai uzzinātu, kas īsti noticis ar kuģa skrūvi, Džons Mengls pavēlēja nirējiem nolaisties jahtas pakaļgalā. Nirēji ziņoja, ka viena no skrūves lāpstiņām saliekusies un iestrēgusi skrūvvadnī, tāpēc arī skrūve nav varējusi griezties. Bojājums tika atzīts par nopietnu, un tā izlabošanai vajadzīgā iekārta Adelaidā droši vien nebūs atrodama.
Glenervens un kapteinis Džons, visu labi apsvēruši, pieņēma šādu lēmumu: uzvilcis buras, «Dunkans» brauks gar Austrālijas krastu, meklējot «Britānijas» katastrofas pēdas, apstāsies pie Bernulļ raga, ievāks tur no vietējiem iedzīvotājiem ziņas par katastrofu, pēc tam turpinās ceļu uz dienvidiem līdz Melburnai, kur jahtas bojājumus varēs viegli izlabot. Tiklīdz skrūve sāks griezties, «Dunkans» uzņems kursu uz austrumu piekrasti, lai pabeigtu meklējumus.
šis plāns tika pieņemts. Džons Mengls nolēma pacelt enkuru, tiklīdz sāks pūst pirmais izdevīgais ceļavējš. Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pievakarē orkāns pilnīgi norima. No dienvidrietumiem sāka pūst spirgts vējš. Komanda posās ceļam. Tika uzvilktas jaunas buras. Pulksten četros no rīta matroži stājās pie enkuru grieztuves. Drīz vien enkurs, izrauts no grunts, pacēlās uz klāja, un «Dunkans» ar uzvilktu fokburu, marsburu, bramburu, klīveriem, bezānburu un flagštoka buru aiztraucās gar Austrālijas krastiem.
Pēc divām stundām Katastrofu rags izgaisa skatienam un jahta jau peldēja Investigeitora jūras šaurumā. Vakarā, apbraucis Borda ragu, «Dunkans» slīdēja dažu kabeļtauvu attālumā gar Ķenguru salu. Šī sala, kas ir vislielākā no Austrālijas piekrastes sīkajām salām, noder par patvērumu izbēgušiem trimdiniekiem. Sala izskatās apburoša. Milzīgi zaļo augu paklāji sniedzas līdz pat piekrastes kārtainajām klintīm. Pa salas klajumiem un mežiem, tāpat kā 1802. gadā — šīs salas atklāšanas gadā —, lēkā neskaitāmi ķenguru bari. Nākamajā dienā, kamēr «Dunkans» kursēja gar piekrasti, ūdenī tika nolaistas laivas ar komandas locekļiem, lai tie izpētītu kraujos Ķenguru salas krastus. Patlaban jahta atradās uz trīsdesmit sestās paralēles, taču Glenervens negribēja atstāt nepārmeklētu nevienu vietu piekrastē līdz pat trīsdesmit astotajai paralēlei.