18. decembrī, traukdamās pilnās burās ar īsta klipera ātrumu, jahta slīdēja cieši gar Satikšanās līča krastiem, kur 1828. gadā nokļuva ceļotājs Stērts, pēc tam kad bija atklājis Mareju — lielāko Dienvidaustrālijas upi. Līča piekraste vairs nemaz neatgādināja koši zaļos Ķenguru salas krastus. Lēzeno un izroboto krastu vienmuļību tikai vietumis pārtrauca kāds saules izdedzināts pakalns, šur tur varēja redzēt kādu pelēku klinti vai kuprainu zemesragu, vārdu sakot, itin visur bija jūtams dienvidu kontinenta sausums.
Laivu apkalpēm šai braucienā bija krietni jāpastrādā, taču neviens no jūrniekiem nesūdzējās. Gandrīz vienmēr viņus pavadīja Glenervens, Paganels, kas nekad nešķīrās no lorda, un jauniņais Roberts. Viņi gribēja paši savām acīm redzēt «Britānijas» atliekas. Tomēr pat visrūpīgākie meklējumi nedeva nekādu pierādījumu, kas liecinātu par katastrofu. Austrālijas krasti bija tikpat mēmi kā Patagonijas prērijas. Taču, kamēr nebija sasniegta dokumentā norādītā vieta, cerības nedrīkstēja zaudēt. Tie bija tikai papildu pasākumi, lai izvairītos no jebkuras nejaušības. Naktīs «Dunkans» dreifēja, lai paliktu tai pašā vietā, bet dienā piekraste tika rūpīgi pārmeklēta.
20. decembrī ceļotāji sasniedza Bernuli ragu, kas noslēdz Lasepeda līci, neatraduši savā ceļā itin nekādas «Britānijas» atliekas. Taču šī neveiksme vēl neko nepierādīja. Patiesi, kopš katastrofas brīža bija pagājuši veseli divi gadi, un šai laikā jūra ne vien varēja, bet tai vajadzēja sadragāt, izmētāt un noraut no rifiem visas trīsmastu burinieka atliekas. Turklāt iezemieši, kas kuģa katastrofu sajūt tāpat kā maitu lijas maitu, protams, pievākuši pat vissīkākās atlūzas. Bet Hariju Grantu un viņa abus biedrus, kas krita gūstā, pēc tam kad viļņi viņus bija izmetuši krastā, iezemieši, bez šaubām, aizveduši kontinenta iekšienē.
Taču tādā gadījumā sabruka viena no asprātīgākajām Zaķa Paganela hipotēzēm. Kamēr runa bija par Argentīnu, ģeogrāfs ar pilnām tiesībām varēja apgalvot, ka dokumentā minētie skaitļi attiecas nevis uz kuģa avārijas vietu, bet gan uz gūstekņu atrašanās vietu. Lielās pampu upes ar daudzajām pietekām varēja viegli aiznest uz jūru vērtīgo dokumentu. Turpretī šeit, šajā Austrālijas daļā, ir maz upju, kas šķērsotu trīsdesmit septīto paralēli. Turklāt Riokolorado un Rionegro plūst uz jūru cauri neapdzīvotiem novadiem, toties galvenās Austrālijas upes — Mareja, Jara„
Dārlinga — vai nu ietek cita citā, vai ari ieplūdina savus ūdeņus okeānā cauri grīvām, kas kļuvušas par rosīgām ostām. Cik gan mazas bija iespējas, ka trauslā pudele pa upēm, kur nemitīgi brauc kuģi, varētu nokļūt Indijas okeānā!
Tas nevarēja paslīdēt garām vērīgam prātam. Paganela hipotēze, kas bija pieņemama Patagonijas provincēs, nebija piemērojama Austrālijai. Paganels piekrita šiem apsvērumiem, kurus kādā sarunā izteica majors Maknebs. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka dokumentā minētie grādi varēja attiekties vienīgi uz «Britānijas» katastrofas vietu, ka pudele tātad iesviesta jūrā Austrālijas rietumu piekrastē.
Un tomēr, kā pamatoti aizrādīja Glenervens, šī galīgā dokumenta interpretācija neizslēdza iespēju, ka kapteinis Grants atrodas gūstā. Viņš taču pats uzvedina uz šīm domām ar šādu dokumentā ierakstītu frāzi: «… kur nežēlīgie iezemieši viņus sagūstīs.» Tāpēc nebija vairs nekādas jēgas meklēt gūstekņus tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, jo tikpat labi tie nevarēja atrasties arī uz kādas citas paralēles.
Tā tika galīgi atrisināts tik ilgi apspriestais jautājums un izdarīts šāds secinājums: ja Bernuli raga apkaimē netiks atrastas «Britānijas» pēdas, lordam Glenervenam neatliks nekas cits kā atgriezties Eiropā. Tiesa, meklējumi tādā gadījumā nebūs devuši nekādus panākumus, taču savu pienākumu Glenervens būs izpildījis vīrišķīgi un godīgi.
Šis lēmums jahtas pasažierus, protams, gaužām apbēdināja, pagalam nomākti jutās Mērija un Roberts Granti. Braukdami uz krastu kopā ar lordu un lēdiju Glenerveniem, Džonu Menglu, Maknebu un Paganelu, abi kapteiņa Granta bērni domāja, ka jautājums par to, vai viņu tēvs ir izglābies, tagad tiks izšķirts galīgi un uz visiem laikiem, jo Paganels nesen notikušajās pārrunās bija skaidri pamatojis, ka avārijā cietušie jau sen būtu atgriezušies dzimtenē, ja kuģis būtu uzskrējis uz austrumu piekrastes zemūdens klintīm.
— Nezaudējiet cerības! Nekad nezaudējiet cerības! — lēdija Helēna drošināja jauno meiteni, kas sēdēja viņai blakus laivā, kura devās uz krastu. — Dievs mūs uzklausīs..
— Jā gan, mis Mērija, — ierunājās kapteinis Džons, — brīžos, kad cilvēka iespējas ir izsmeltas, iejaucas kāda augstāka vara un negaidīti paver jaunus ceļus.
— Lai dievs jūs uzklausa, mister Džon! — Mērija Granta noteica.
Krasts vairs nebija tālāk par vienu kabeļtauvu. Tas beidzās ar lēzenu nogāzi pie zemesraga, kas iesniedzās kādas divas jūdzes jūrā. Laiva piestāja krastā dabiskā līcītī starp diviem koraļļu sēkļiem. Šādi koraļļu veidojumi droši vien apjozīs ar rifu joslu visu Austrālijas dienvidu krastu. Jau tagad tās bija kuģiem bīstamas zemūdens klintis, un ļoti iespējams, ka uz tām sadragāta arī «Britānija».
«Dunkana» pasažieri bez kādiem starpgadījumiem izkāpa gluži tuksnesīgā krastā. Visgarām liedagam pacēlās kārtainu klinšu krauja sešdesmit, astoņdesmit pēdu augstumā. Nebija viegli bez kāpnēm un kāšiem uzrāpties šai dabiskajā cietokšņa mūrī. Par laimi, Džons Mengls kādu pusjūdzi uz dienvidiem uzgāja izlauzu, ko bija izveidojis klints nobrukums. Acīmredzot bargajās pavasara un rudens vētrās, triekdamās pret šo irdeno tufa barjeru, jūra bija izskalojusi pamatni un izraisījusi masīva augšdaļas nogruvumu.