Glenervens un viņa ceļabiedri iegāja šai spraugā un uzkāpa pa diezgan stāvu nogāzi klints virsotnē. Roberts veikli kā kaķēns uzrāpās pirmais. Paganels bija gluži vai izmisis, ka divpadsmit gadus vecs puisēns ar savām bērna kājām apsteidzis viņu, garkājainu, četrdesmitgadīgu vīru. Toties ģeogrāfs atstāja tālu aiz muguras gauso majoru, kuru šis fakts, protams, nemaz nesatrauca. Drīz vien visi ceļinieki atradās klints virsotnē un vēroja ainavu, kas pavērās skatienam. Tas bija nīkulīgiem krūmiem noaudzis, neapstrādāts klajums, neauglīga zeme, kuru Glenervens salīdzināja ar Skotijas zemienes gleniem, bet Paganels — ar Bretaņas smilšainajiem landiem. Zeme visgarām piekrastei šķita neapdzīvota, taču tālumā redzamās ēkas liecināja par cilvēka klātbūtni, turklāt nevis mežoņu, bet civilizētu cilvēku.
— Dzirnavas! — Roberts iesaucās.
Patiesi, apmēram trīs jūdžu attālumā griezās vējdzirnavu spārni.
— Jā, tās ir dzirnavas, — Paganels apliecināja, pavērsis pret sarunas objektu tālskati. — Manu skatienu allaž iepriecē šī necilā un reizē tik derīgā celtne.
— Tik ļoti līdzīga baznīcas tornim, — lēdija Helēna piebilda.
— Jā gan, kundze, viena maļ maizi miesai, turpretim otra maļ maizi dvēselei. No šī redzes viedokļa tās šķiet līdzīgas.
— Ejam uz dzirnavām! —■ Glenervens vedināja.
Visi devās ceļā. Apkārtne pārmainījās — cilvēka roku neskarto zemi pēkšņi nomainīja apstrādāti lauki. Krūmu vietā zaļš dzīvžogs ietvēra acīmredzot nesen uzartu līdumu. Vairāki vērši un pusducis zirgu ganījās pļavā, kas bija apstādīta ar kuplām akācijām no Ķenguru salas plašajām kokaudzētavām. Pēc kāda brīža parādījās ari labības lauki. Šur tur jau spu-
— Ejam uz dzirnavam! — Glenervens vedināja.
rojās zeltainas vārpas. Pļavās pacēlās siena kaudzes, kas bija sakrautas kā milzīgi bišu stropi. Aiz jauniem zedeņu žogiem kuploja krāšņi augļu dārzi, kur daiļais tik jauki sadzīvoja ar praktisko. Pēc tam nāca šķūņi un citas parocīgi izvietotas saimniecības ēkas. Beidzot skatienam pavērās vienkārša, bet mājīga dzīvojamā ēka, pār kuru pacēlās torņveida dzirnavas, glāstīdamas cilvēku mitekli ar garo spārnu slīdošajām ēnām. Vēstīdamas par svešinieku parādīšanos, atskanēja četru lielu suņu rejas, un tūdaļ no dzīvojamās mājas iznāca gadus piecdesmit vecs vīrs ar laipnu seju. Aiz viņa parādījās pieci zaļoksnēji jaunekļi, viņa dēli, un viņu māte, liela un spēcīga sieviete. Te nevarēja būt nekādu šaubu: šis vīrs savas dūšīgās ģimenes un jauno ēku vidū bija tipisks īru kolonists, kas, atstājis nabadzīgo dzimteni, devies pāri jūrām meklēt laimi un pārticību šai turpat vai pirmatnējā zemē.
Glenervens un viņa ceļabiedri vēl nebija paguvuši stādīties priekšā, kad atskanēja saimnieka sirsnības pilnie vārdi:
— Laipni lūdzam ceļiniekus Pedija O'Mūra namā!
— Jūs esat īrs? — Glenervens vaicāja, spiezdams kolonista sniegto roku.
— Es biju īrs, — Pedijs O'Mūrs atbildēja. — Tagad esmu austrālietis. Nāciet iekšā, kungi, lai kas jūs būtu, mana māja ir arī jūsu māja.
Neatlika nekas cits kā pieņemt šo laipno uzaicinājumu. Misis O'Mūra tūdaļ ieveda namā lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, bet kolonista dēli palīdzēja atnācējiem atbrīvoties no ieročiem.
No resniem baļķiem celtās mājas apakšstāvā atradās plaša un gaiša istaba. Pie koši izkrāsotām sienām bija nolikti vairāki koka soli, turpat atradās arī kāds desmits ķebļu, divas ozolkoka bufetes, kur bija saridāti balti fajansa trauki un mirdzošas alvas krūzes, kā arī plats un garš galds, pie kura varētu ērti justies pat divdesmit ciemiņu. Viss istabas iekārtojums bija jo piemērots pamatīgi celtajai mājai un tās staltajiem iemītniekiem.
Pusdienu galds jau bija klāts. Starp rostbifu un jēra cepeti kūpēja zupas bļoda. Galdu rotāja lieli šķīvji ar olīvām, vīnogām un apelsīniem. Seit bija viss, ko vien var vēlēties. Nekā netrūka. Saimnieks un saimniece bija tik mīļi un laipni, bet lielais galds tik bagāts un kārdinošs, ka neapsēsties pie tā liktos nepieklājīgi. Istabā ienāca arī fermas strādnieki, kuri ēda pie viena galda ar saviem saimniekiem. Pedijs O'Mūrs norādīja ar roku uz viesiem paredzētajām vietām.
— Es jūs gaidīju, — viņš sacīja lordam.
— Gaidījāt? — Glenervens bija pagalam pārsteigts.
— Es vienmēr gaidu tos, kuri ierodas, — īrs atbildēja.
Pēc tam viņš svinīgi noskaitīja lūgšanu, kamēr viņa ģimene un kalpi godbijīgi stāvēja kājās. Lēdiju Helēnu šīs vienkāršās paražas ļoti aizkustināja, un, pārmijuši skatienu ar vīru, viņa saprata, ka viņš izjūt to pašu.
Pusdienām tika parādīts pienācīgs gods. Tūlīt sāka risināties ari dzīvas sarunas. Skoti un īri ir tuvi kaimiņi. Tikai dažas tuāzes platā Tvidas upe, kas nošķir Skotiju no Anglijas, ir nepārvaramāka robeža nekā divdesmit Ijē platais jūras šaurums, kas atdala seno Kaledoniju no zaļās Īrijas. Pedijs O'Mūrs izstāstīja savu dzīvesstāstu. Tas bija tāds pats kā visiem emigrantiem, kurus nabadzība un posts padzinis no dzimtenes. Daudzi svešatnē meklē laimi, taču atrod vienīgi vilšanos, postu un nelaimi. Viņi vaino likteni, aizmirsdami paši savu muļķību, laiskumu un netikumus, Turpretī tie, kas ir pieticīgi un drosmīgi, taupīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus.
Tāds bija Pedijs O'Mūrs. Viņš atstāja Dandolku, kur viņam draudēja bada nāve, un devās kopā ar ģimeni uz Austrālijas kontinentu, izkāpa krastā Adelaidas ostā, apmainīja nepastāvīgo kalnrača nodarbošanos pret nodrošināto zemkopja darbu un jau pēc diviem mēnešiem sāka strādāt šai tagad tik plaukstošajā fermā.