Visa Dienvidaustrālijas teritorija ir sadalīta astoņdesmit akru[31] lielos gabalos. sos zemes gabalus valdība piešķir kolonistiem. Katrā no šiem gabaliem centīgs zemkopis var nopelnīt iztiku un atlicināt skaidrā naudā astoņdesmit sterliņu mārciņas gadā.
Pedijs O'Mūrs to prata. Viņam lieti noderēja zināšanas agronomijā. Viņš strādāja, taupīja un par ienākumiem no pirmā zemes gabala ieguva citus. Viņa ģimene auga augumā tāpat kā viņa saimniecība. īru zemnieks kļuva lielas zemes īpašnieks. Nebija vēl pagājuši divi gadi, kad viņam piederēja jau pieci simti akru apgūtas zemes un pieci simti galvu liels ganāmpulks. Seit viņš bija pats sev kungs, turpretī Eiropā viņš'bija vergs. Viņš bija tik neatkarīgs, cik neatkarīgs vien cilvēks var būt pasaulē brīvākajā zemē.
Kad īru emigrants beidza savu dzīvesstāstu, viesi viņam no visas sirds novēlēja laimi un panākumus. Pedijs O'Mūrs, bez šaubām, gaidīja atklātību pret atklātību, taču nekādus jautājumus viesiem neuzdeva. Viņš bija viens no tiem smalkjūtīgajiem cilvēkiem, kuri mēdz teikt: «Redzat, kas es esmu, bet, kas esat jūs, — to es neprasu.» Glenervens pats gribēja viņam izstāstīt par «Dunkanu», kas noenkurojies pie Bernuli raga, par saviem meklējumiem, kurus viņš turpina ar tādu neatlaidību. Taču, būdams cilvēks, kas vienmēr taisnā ceļā dodas uz mērķi, viņš vispirms noprasīja Pe- dijam O'Mūram, vai tas nezina kaut ko par «Britānijas» avāriju.
īra atbilde nebija iepriecinoša. Viņš nekā nebija dzirdējis par šādu kuģi. Pēdējos divos gados vispār nav gājis bojā neviens kuģis nedz augšpus, nedz lejpus zemesraga. Tā kā «Britānija» bija cietusi katastrofu pirms- nepilniem diviem gadiem, īru kolonists varēja ar pilnu pārliecību apgalvot, ka šai rietumu piekrastes daļā nav izmests malā neviens avarējis jūrnieks.
— Bet tagad, milord, — viņš piemetināja, — es atļaušos pavaicāt, kāpēc jūs uzdodat man šādu jautājumu.
Tad Glenervens izstāstīja kolonistam par atrasto dokumentu, par «Dunkana» ceļojumu un neatlaidīgajiem pūliņiem atrast kapteini Grantu. Viņš- neslēpa arī to, ka tik noteiktais Pedija O'Mūra apgalvojums sagrauj visas viņu cerības un viņi ir spiesti atteikties no nodoma atrast avarējušos «Britānijas» jūrniekus.
Šie Glenervena vārdi atstāja uz viņa ceļabiedriem nomācošu iespaidu. Roberta un Mērijas acīs sariesās asaras. Pat Paganels nespēja pateikt neviena mierinoša vārda, kas modinātu cerības. Džona Mengla sirdi pildīja skaudras, neremdināmas sāpes. Šos drosmīgos, cēlsirdīgos cilvēkus, kurus «Dunkans» bija velti atvedis uz šiem tālajiem krastiem, sāka pārņemt izmisums, kad pēkšņi kāds sacīja:
— Milord, teiciet un slavējiet dievu! Ja kapteinis Grants ir dzīvs, tad viņš atrodas Austrālijā!
VII n o d a ļ a
AIRTONS
Pārsteigums un izbrīns, ko izraisīja šie vārdi, nav attēlojams. Glenervens pielēca kājās un, atgrūzdams ķebli, iesaucās:
— Kas to teica?
— Es, — atbildēja viens no Pedija O'Mūra kalpiem, kas sēdēja galda galā.
— Tu, Airton?! — kolonists bija ne mazāk pārsteigts par Glenervenu.
— Jā, es, — Airtons atsaucās aiz saviļņojuma drebošā, taču noteiktā balsī, — tāds pats skots kā jūs, milord, viens no «Britānijas» avarējušiem jūrniekiem!
Šī ziņa izraisīja neaprakstāmu iespaidu. Mērija Granta aiz saviļņojuma un laimes gandrīz zaudēja samaņu un ieslīga lēdijas Helēnas rokās. Džons Mengls, Roberts un Paganels pietrūkās kājās un metās pie tā, kuru Pedijs O'Mūrs bija nosaucis par Airtonu.
Tas bija gadus četrdesmit piecus vecs vīrs ar skarbu seju un zibsnī- gām acīm, kuras slēpās dziļi zem kuplo uzacu lokiem. Lai arī viņš bija neparasti kalsns, viņam tomēr vajadzēja būt joti spēcīgam. Viņš bija veidots, šķiet, vienīgi no kauliem un nerviem un, sekojot skotu padomam, acīmredzot netērēja velti laiku, krādams taukus. Viņš bija vidēja auguma, platiem pleciem, stingru stāju, gudru un enerģisku seju, kas modināja simpātijas, lai gan sejas panti bija raupji. Patīkamo iespaidu, kādu viņš atstāja, vēl pavairoja nesen pārdzīvoto ciešanu pēdas, kas bija lasāmas viņa sejā. Acīmredzot viņš bija daudz pārcietis, taču šķita tāds cilvēks, kas spējīgs daudz izturēt, cīnīties ar likstām un uzveikt tās.
Glenervens un viņa draugi to nojauta no pirmā acu uzmetiena. Air- tona personība modināja cieņu. Glenervens tūdaļ apbēra viņu jautājumiem, uz kuriem Airtons labprāt atbildēja. Negaidītā sastapšanās tiklab Glenervenu, kā Airtonu bija gaužām satraukusi. Tāpēc Glenervena pirmie jautājumi bija juceklīgi un nepārdomāti.
— Jūs esat viens no avārijā cietušajiem «Britānijas» jūrniekiem? — Glenervens jautāja.
— Jā, milord, kapteiņa Granta bocmanis, — Airtons atbildēja.
— Pēc kuģa avārijas jūs izglābāties kopā ar viņu?
— Nē, milord. Šai drausmīgajā brīdī vilnis mani noskaloja no klāja un izmeta vienu pašu krastā.
— Tātad jūs neesat viens no tiem diviem matrožiem, kuri minēti dokumentā?
— Nē. Man nebija ne jausmas par šādu dokumentu, kapteinis to būs iemetis jūrā, kad es vairs nebiju uz kuģa.
— Bet kapteinis? Kas noticis ar kapteini?
— Es domāju, ka viņš noslīcis, aizgājis bojā kopā ar visu «Britānijas» komandu. Es domāju, ka vienīgi es esmu palicis dzīvs.
— Jūs taču teicāt, ka kapteinis Grants ir dzīvs!
— Nē, es teicu: «Ja kapteinis Grants ir dzīvs …»
— Jūs vēl piebildāt: «… tad viņš atrodas Austrālijā.»
— Jā, nekur citur viņš nevar būt kā vienīgi šeit.
— Tātad jūs nezināt, kur īsti viņš atrodas?
— Nezinu, milord. Kā jau teicu, es domāju, ka viņš atradis galu bangās vai arī uztriekts uz klintīm. Vienīgi no jums es uzzināju, ka viņš, iespējams, vēl ir dzīvs.