— Ko tad jūs galu galā zināt? — Glenervens jautāja.
— Tikai to — ja kapteinis Grants ir dzīvs, tad viņš atrodas Austrālijā.
— Kur notika katastrofa? — majors Maknebs noprasīja.
So jautājumu patiesībā vajadzēja uzdot vispirms, taču negaidītā tikšanās Glenervenu bija tā satraukusi un viņš tik ļoti steidzās uzzināt, kur atrodas kapteinis Grants, ka nemaz neapjautājās par «Britānijas» bojā ejas vietu. Saruna, kas līdz šim bija ritējusi juceklīgi, pārlecot no viena temata uz otru, tikai aizskarot jautājumus, bet tajos neiedziļinoties, sajaucot faktus un pārstatot datumus, no šī brīža kļuva lietišķāka, un drīz vien klausītāji guva skaidru priekšstatu par šo mīklaino notikumu.
Uz Makneba jautājumu Airtons deva šādu atbildi:
— Kad mani noskaloja no baka, kur tobrīd nolaidu klīveru, «Britānija» traucās pretī Austrālijas krastam. Līdz tam vairs nebija tālāk par divām kabeļtauvām. Tātad katastrofai vajadzēja notikt šai vietā …
— Uz trīsdesmit septītā platuma grāda? — Džons Mengls noprasīja.
— Uz trīsdesmit septītā grāda, — Airtons apliecināja.
— Rietumu piekrastē?
— Nē, austrumu piekrastē, — bocmanis attrauca.
— Kad notika katastrofa?
— Naktī uz 1862. gada 27. jūniju.
— Tas pats! Tas pats datums! — Glenervens iesaucās.
— Kā redzat, milord, — Airtons piemetināja, — man ir tiesības sacīt: ja kapteinis Grants ir dzīvs, viņš jāmeklē Austrālijas kontinentā un nekur citur.
— Un mēs viņu meklēsim, atradīsim viņu un izglābsim viņu, dārgais draugs! — Paganels iesaucās. — Ak, vērtīgais dokument, — ģeogrāfs turpināja ar apbrīnojamu naivitāti, — tik tiešām jāatzīst, ka tu esi nonācis gaišredzīgu cilvēku rokās!
Taču šos bravūrīgos Paganela vārdus, protams, neviens nedzirdēja, Glenervens un lēdija Helēna, Mērija un Roberts bija ielenkuši Airtonu un cits pēc cita spieda viņam roku. Sī cilvēka klātbūtne, šķiet, bija droša ķīla tam, ka kapteinis Grants tiks izglābts. Ja pēc kuģa avārijas bija palicis dzīvs matrozis, tad kāpēc nevarētu būt sveiks un vesels arī kapteinis? Airtons labprāt atkārtoja, ka kapteinis Grants droši vien palicis dzīvs tāpat kā viņš pats. Tieši kur kapteinis atrodoties, viņš nevarot pateikt, taču noteikti kaut kur šai kontinentā. Uz neskaitāmiem jautājumiem, kas gruva pār viņu, bocmanis atbildēja apbrīnojami saprātīgi un skaidri. Kamēr viņš runāja, mis Mērija turēja viņa roku savējās. Airtons bija viņas tēva ceļabiedrs, «Britānijas» matrozis! Viņš bija dzīvojis vienu dzīvi ar Hariju Grantu, izbraucis kopā ar viņu jūru jūras, uzveicis vienas un tās pašas briesmas! Mērija raudāja aiz laimes un nevarēja atraut skatienu no bocmaņa skarbās sejas.
Airtons bija gadus četrdesmit piecus vecs virs.
Līdz šim nevienam nebija ienācis prātā apšaubīt, vai šis cilvēks tiešām ir «Britānijas» bocmanis un vai vispār var ticēt viņa vārdiem. Vienīgi majors un, iespējams, arī Džons Mengls, kuri nebija tik viegli pārliecināmi, domās jautāja, vai Airtona vārdiem var pilnīgi uzticēties. ŠI negaidītā tikšanās varēja modināt zināmu neuzticību. Tiesa, Airtons runāja par notikumiem un datumiem, kas pilnīgi saskanēja ar atrasto dokumentu, un turklāt minēja pārsteidzošus sīkumus. Tomēr sīkumi, lai cik precīzi, vēl nepadara stāstījumu ticamu, jo bieži vien aiz sīkumu precizitātes slēpjas meli. Taču savas šaubas Maknebs paturēja pie sevis un nebilda ne vārda.
Toties Džons Mengls, tiklīdz matrozis sāka stāstīt jaunajai meitenei par viņas tēvu, vairs itin nemaz nešaubījās un noticēja, ka Airtons tiešām ir kapteiņa Granta komandas loceklis. Izrādījās, ka Airtons labi pazīst Mēriju un Robertu. Viņš redzējis tos Glazgovā īsi pirms «Britānijas» došanās ceļā. Viņš atgādināja par atvadu brokastīm, kuras kapteinis bija sarīkojis draugiem uz sava kuģa. Šais brokastīs piedalījās arī pilsētas šerifs Makintairs. Pieskatīt Robertu, kuram toreiz nav bijis ne desmit gadu, bija uzticēts bocmanim Dikam Tērneram, taču zēns izmucis no viņa un uzrāpies bramstengā.
— Pareizi, pareizi, — Roberts apliecināja.
Airtons minēja daudz sīku faktu, acīmredzot nepiešķirdams tiem tādu nozīmi, kādu tiem piedēvēja Džons Mengls. Un ik reizi, kad bocmanis apklusa, Mērija lūdzoši sacīja savā maigajā balsī:
— Vēl, mister Airton, — stāstiet vēl par mūsu tēvu!
Un bocmanis atcerējās visu, kas vien varēja interesēt jauno meiteni. Glenervens negribēja Airtonu pārtraukt, lai gan viņa prātu urdīja desmitiem citu — daudz svarīgāku jautājumu. Turklāt lēdija Helēna, norādīdama ar skatienu, kādu prieku Mērijai sagādā saruna ar bocmani, atturēja viņu no jautāšanas.
Airtons izstāstīja par «Britānijas» ceļojumu pa Kluso okeānu. Daudz ko Mērija Granta jau zināja, jo vēstis no kuģa bija pienākušas līdz pat 1862. gada maijam. Apmēram gada laikā Harijs Grants bija apmeklējis turpat vai visas galvenās Okeānijas salas. Viņa kuģis piestāja Hebridās, Jaungvinejā, Jaunzēlandē un Jaunkaledonijā. Taču izrādījās, ka šais salās zemes jau sagrābtas, lai arī bieži vien bez likumīga pamata. Vietējās angļu varas iestādes lika viņam ceļā dažādus šķēršļus, jo britu kolonijās par viņa kuģa ierašanos jau bija zināms. Un tomēr kapteinim Grantam izdevās uz rietumiem no Papuāzijas atrast piemērotas zemes, kur, pēc viņa domām, nebūtu grūti nodibināt skotu koloniju un nodrošināt tai uzplaukumu. Patiesi, ērtā osta pa ceļam no Moluku uz Filipīnu salām varētu piesaistīt daudz kuģu, it īpaši pēc tam, kad būs izrakts Suecas kanāls un saīsināts jūras ceļš apkārt Labās Cerības ragam. Harijs Grants bija viens no tiem, kurš Anglijā aizstāvēja Lesepsa pasākumu, nenostādīdams politisku sāncensību pretī lielajām starptautiskajām interesēm.
Izpētījusi Papuāzijas krastus, «Britānija» devās uz Kalao ostu papildināt pārtikas un kurināmā krājumus. 1862. gada 30. maijā kuģis atstāja šo ostu, lai dotos atpakaļ uz Eiropu pāri Indijas okeānam pa jūras ceļu apkārt Labās Cerības ragam. Trīs nedēļas pēc izbraukšanas «Britāniju» pārsteidza briesmīga vētra. Kuģis zaudēja vadību un sasvērās uz sāniem. Vajadzēja nocirst mastus. Kuģa korpusā radās sūce, kuru neizdevās novērst. Drīz vien komanda galīgi pagura. Izsūknēt visu ūdeni ar sūkņiem nebija iespējams. Veselu nedēļu orkāns mētāja «Britāniju» kā rieksta čaumalu. Tilpnēs ūdens jau sasniedza sešu pēdu dziļumu, kuģis pamazām sāka grimt. Glābšanas laivas vētra bija aizskalojusi. Komandai draudēja neglābjama bojā eja, kad pēkšņi naktī uz 27. jūniju, kā pareizi bija uzminējis Paganels, pie apvāršņa parādījās Austrālijas austrumu krasts. Drīz vien kuģis ar negantu spēku uztriecās uz zemūdens klints. Šai acumirkli Airtonu satvēra milzīgs vilnis un iemeta piekrastes bangās, viņš zaudēja samaņu. Atguvis samaņu, bocmanis redzēja, ka kritis iezemiešu gūstā. Tie viņu aizveda uz kontinenta iekšieni. Kopš tā laika par «Britāniju» viņš nav neko dzirdējis un gluži pamatoti domājis, ka, uzskrējusi uz Tufolda līča bīstamajiem rifiem, tā gājusi bojā ar visu komandu un kravu.