Ar to beidzās stāsta daļa, kurai bija tiešs sakars ar kapteini Grantu. Airtona vēstījumu bieži vien pārtrauca sāpjpilni izsaucieni. Pat majoram nebija nekāda iemesla apšaubīt bocmaņa stāsta patiesīgumu. Tagad vajadzēja noklausīties paša Airtona piedzīvojumus, kuri patlaban modināja vēl lielāku interesi nekā stāsts par «Britāniju». Dokuments skaidri liecināja, ka pēc katastrofas kapteinis Grants un abi matroži, tāpat kā Airtons, palikuši dzīvi, un tātad, zinot, kāds liktenis piemeklējis vienu, varēja pamatoti spriest arī par citiem. Tāpēc Airtonu lūdza, lai viņš pastāsta par saviem piedzīvojumiem. Viņš pastāstīja ļoti vienkārši un ļoti īsi.
Avārijā cietušo matrozi kāda iezemiešu cilts saņēmusi gūstā un aizvedusi zemes iekšienē, apvidū, pa kuru plūst Dārlingas upe, apmēram četri simti jūdzes uz ziemeļiem no trīsdesmit septītās paralēles. Tur viņš dzīvojis lielā trūkumā, jo arī pati cilts bijusi gaužām nabadzīga, taču neko ļaunu tā viņam nav darījusi. Tā smagā verdzībā pagājuši divi gadi, lai gan sirds dziļumos viņam nekad nav zudusi cerība atgūt brīvību. Airtons nolēmis bēgt un gaidījis vienīgi izdevīgu gadījumu, lai arī apzinājies neskaitāmās briesmas, kādas viņam draudētu.
Kādā 1864. gada oktobra naktī viņam palaimējies pārspēt iezemiešu modrību un nozust mūžameža biezoknī. Veselu mēnesi, pārtikdains no saknēm, ēdamām papardēm un mimozu sulas, viņš maldījies pa šīm vientulīgajām vietām, orientēdamies dienā pēc saules, bet naktī pēc zvaigznēm, bieži vien nonākdams galīgā izmisumā. Tā viņš kūlies pāri purviem, upēm, kalniem — cauri visai neapdzīvotajai Austrālijas kontinenta daļai, kuru pirms viņa apmeklējuši tikai daži drosmīgi ceļotāji. Beidzot, pagalam iz- vārdzis, vairs tikko dzīvs viņš aizvilcies līdz Pedija O'Mūra viesmīlīgajam namam, kur dabūjis darbu un varējis dzīvot mierā un pārticībā.
— Ja Airtons ir apmierināts ar mani, — īru kolonists ierunājās, kad jūrnieks bija beidzis savu stāstu, — tad savukārt arī es esmu apmierināts ar viņu. Viņš ir prātīgs un krietns vīrs, labs strādnieks. Ja viņam šeit patīk, tad Pedija O'Mūra māja vēl ilgi būs arī viņa māja.
Airtons palocījās, pateikdamies īram, un gaidīja jaunus jautājumus, lai gan viņam šķita, ka viņa klausītāju dabiskajai ziņkārei jau vajadzētu būt apmierinātai. Patiesi, ko vēl viņš varētu pateikt, kas nebūtu simtiem reižu atkārtots? Glenervens jau dzīrās apspriest jaunu rīcības plānu, pamatojoties uz ziņām, ko bija. sniedzis Airtons, kad pēkšņi majors uzdeva matrozim jautājumu:
— Jūs bijāt «Britānijas» bocmanis?
— Jā, — Airtons nevilcinādamies atbildēja, taču, aptvēris, ka uzdot šādu jautājumu majoru pamudinājušas šaubas vai arī tikai šaubu paliekas, viņš piemetināja: — Man saglabājies pat darba līgums.
Un Airtons nekavējoties devās sameklēt šo oficiālo dokumentu. Viņš nebija prom ilgāk par minūti, taču Pedijs O'Mūrs šai laikā paguva pateikt Glenervenam:
— Milord, varat ticēt, Airtons ir godavīrs. Divos mēnešos, kamēr viņš strādā pie manis, man nav bijis iemesla viņam ko pārmest. Viņš jau agrāk stāstīja, ka cietis kuģa katastrofā un atradies iezemiešu gūstā. Airtons ir godīgs cilvēks, kas pelna jūsu uzticību.
Glenervens grasījās atbildēt, ka viņam nav ne prātā nācis šaubīties par Airtona godīgumu, kad bocmanis jau atgriezās un parādīja pēc visiem likumiem noslēgtu līgumu. So dokumentu bija parakstījuši «Britānijas» rēderi un kapteinis Grants. Mērija uzreiz pazina tēva rokrakstu. Dokuments vēstīja, ka pirmās klases matrozis Toms Airtons pieņemts par bocmani uz trīsmastu kuģa «Britānija» no Glazgovas. Par Airtona personību vairs nevarēja būt nekādu šaubu, jo bija grūti iedomāties varbūtību, ka līgums, kas atrodas bocmaņa rokās, nepiederētu viņam.
— Bet tagad, — Glenervens sacīja, — es griežos pie jums visiem ar lūgumu izteikt savas domas, kā mums tagad vajadzētu rīkoties. Jūsu padoms, Airton, būs īpaši vērtīgs, un mēs par to būsim jums pateicīgi.
Bridi padomājis, Airtons atbildēja:
— Pateicos jums, milord, par uzticību, kādu jūs man parādāt, un es ceru, ka būšu tās cienīgs. Es mazliet pazīstu šo zemi un iezemiešu paražas un, ja varēšu būt-jums noderīgs …
— Bez šaubām, — Glenervens atbildēja.
— Tāpat kā jūs, es uzskatu, — Airtons turpināja, — ka kapteinis Grants un abi matroži pēc katastrofas palikuši dzīvi, bet, tā kā viņi nav aizkļuvuši līdz angļu kolonijām un par viņiem nav nekādu ziņu, tad es nešaubos par to, ka viņus piemeklējis mans liktenis un viņi nonākuši kādas iezemiešu cilts gūstā.