— Jūs, Airton, atkārtojat argumentus, kurus esmu jau minējis, — Paganels sacīja. — Avārijā cietušie acīmredzot kļuvuši par iezemiešu gūstekņiem — ir noticis tas, no kā viņi baidījās. Bet vai mums ir pamats uzskatīt, ka viņi, tāpat kā jūs, aizvesti uz ziemeļiem no trīsdesmit septītās paralēles?
— Jā, šāds pamats mums ir, — Airtons atbildēja. — Naidīgās iezemiešu ciltis parasti nedzīvo angļiem pakļauto apgabalu tuvumā.
— Tas sarežģīs mūsu meklējumus, — Glenervens norūpējies ierunājās. — Kā lai atrod gūstekņu pēdas tik milzīga kontinenta iekšienē?
Šim jautājumam sekoja ilgāks klusuma brīdis. Velti lēdija Helēna jautājoši uzlūkoja savus ceļabiedrus — viņa nesaņēma nekādas atbildes. Pat Paganels pretēji savam ieradumam klusēja. Parastā attapība bija viņu atstājusi. Džons Mengls lieliem soļiem mēroja istabu, itin kā, grūtu domu mākts, atrastos uz sava kuģa klāja.
— Bet jūs, mister Airton, — kā rīkotos jūs? — lēdija Helēna uzrunāja jūrnieku.
— Es, kundze, — Airtons steidzīgi atbildēja, — dotos atpakaļ uz «Dunkanu» un brauktu taisnā ceļā uz katastrofas vietu. Tur rīkotos atbilstoši apstākļiem vai arī, iespējams, tā, kā pateiktu priekšā kāds laimīgs gadījums.
— Nav slikts plāns, — Glenervens noteica, — tikai vajadzēs pagaidīt, kamēr izlabos «Dunkanu».
— Ā! Kuģim ir bojājumi? — Airtons vaicāja.
— Jā, — Džons Mengls atsaucās.
— Vai nopietni?
— Nē, taču, lai tos izlabotu, vajadzīgi instrumenti, kādu uz mūsu kuģa nav. Skrūvei saliekusies viena lāpstiņa, un iztaisnot to var vienīgi Melburnā.
— Vai jūs nevarat braukt ar burām? — bocmanis jautāja.
— Varam, taču, ja vējš pūtīs «Dunkanam» pretī, brauciens līdz Tu- folda līcim prasīs pārlieku daudz laika, un Melburnā katram gadījumam tik un tā vajadzētu iegriezties.
— Brīnišķīgi, lai «Dunkans» brauc uz Melburnu, — Paganels iesaucās, — bet mēs arī bez kuģa sasniegsim Tufolda līci!
— Kādā veidā? — Džons Mengls noprasīja.
— Šķērsojot Austrāliju tāpat, kā mēs šķērsojām Dienvidameriku pa trīsdesmit septīto paralēli.
— Bet «Dunkans»? — Airtons jautāja kaut kā īpaši uzstājīgi.
— Atkarībā no apstākļiem «Dunkans» dosies pie mums vai arī mēs dosimies pie «Dunkana». Ja šajā pārgājienā mēs atradīsim kapteini Grantu, tad kopā ar viņu atgriezīsimies Melburnā. Turpretī ja mūsu ceļojums turpināsies līdz pat piekrastei, «Dunkans» sagaidīs mūs tur. Vai ir kādi iebildumi pret šo plānu? Varbūt majoram?
— Nē, — Maknebs atteica, — ja vien šķērsot Austrāliju ir iespējams.
— Tik ļoti iespējams, ka es iesaku lēdijai Helēnai un mis Grantai piebiedroties mums, — Paganels atbildēja.
— Vai jūs to runājat nopietni, Paganel? — Glenervens vaicāja.
— Gluži nopietni, dārgais lord. Mums jāveic ne vairāk kā trīs simti piecdesmit jūdžu! Veicot dienā divpadsmit jūdzes, ceļojums ilgs nepilnu mēnesi, tas ir, apmēram tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs «Dunkana» remontam. Pavisam citādi būtu, ja Austrālijas kontinentu vajadzētu šķērsot vairāk uz ziemeļiem, kur tas ir nesalīdzināmi platāks, kur plešas bezgalīgi tuksneši, kur valda neizturams karstums, vārdu sakot, ja mums vajadzētu paveikt to, ko vēl nav uzdrošinājušies darīt visdrosmīgākie ceļotāji! Turpretī trīsdesmit septītā paralēle šķērso Viktorijas provinci, gandrīz viscaur angļu kolonistu apdzīvotu apvidu ar ceļiem un dzelzceļiem. Šādā ceļojumā var doties karietē vai, ja vēlaties, ratos, tā ir vēl ērtāk. Tas būs tikai patīkams brauciens no Londonas uz Edinburgu!
— Bet plēsīgie zvēri? — Glenervens iebilda, jau iepriekš gribēdams paredzēt visus iespējamos šķēršļus.
— Austrālijā nav plēsīgu zvēru.
— Un mežoņi?
— šais platuma grādos mežoņu nav, un katrā ziņā viņi nav tik asinskāri kā jaunzēlandieši.
— Bet katordznieki?
— Austrālijas dienvidu provincēs katordznieku nav. Viņi sastopami vienīgi austrumu kolonijās. Viktorijas provincē ne vien nepieņem noziedzniekus, bet ir izdots pat likums, kas aizliedz apmesties tās teritorijā katordzniekiem, kuri izcietuši sodu citās provincēs. Vēl šogad Viktorijas provinces valdība piedraudējusi kādai kuģniecības sabiedrībai pārtraukt subsīdijas izmaksu, ja tās kuģi uzņemšot kurināmo Rietumaustrālijas piekrastes ostās, kur atjauts dzīvot izsūtītajiem. Kā! Un jūs, būdams anglis, to nezinājāt?
— Vispirms es neesmu anglis, — Glenervens attrauca.
— Tas, ko stāstīja Paganela kungs, ir tīra patiesība, — Pedijs O'Mūrs apliecināja. — Ne vien Viktorijas province, bet arī Dienvidaustrālija, Kvīnslenda un pat Tasmānija — visas šīs provinces savā teritorijā neielaiž katordzniekus. Kopš dzīvoju šai fermā, nekad neesmu dzirdējis par ka- tordzniekiem.
— Arī es nekad nevienu neesmu sastapis, — piebilda Airtons.
— Kā redzat, draugi, — Zaks Paganels turpināja, — šais novados ļoti maz mežoņu, nemaz nav plēsīgu zvēru un katordznieku, pat Eiropā mēs neatradīsim daudz tādu zemju, par kurām varētu teikt to pašu. Tātad nolemts?
— Ko jūs sakāt, Helēna? — Glenervens pievērsās sievai.
— To, ko domā ikviens no mums, dārgais Eduard, — viņa atbildēja, pagriezdamās pret pārējiem ceļotājiem. — Dodamies ceļā! Ātrāk dodamies ceļā!
VIII nodala POŠOTIES CEĻĀ
Glenervens nebija radis velti šķiest laiku starp lēmuma pieņemšanu un tā izpildi. Tiklīdz Paganela priekšlikums bija pieņemts, viņš tūdaļ deva rīkojumu iespējami ātrāk sagatavoties ceļam. Aizbraukšana bija nolikta uz aiznākamo dienu, 22. decembri.
Ko solīja ceļojums cauri Austrālijai? Tā kā bija pierādīts, ka Harijs Grants atrodas šai kontinentā, jaunā ekspedīcija solīja panākumus. Tā palielināja izredzes sekmīgi pabeigt meklējumus. Tiesa, neviens neloloja cerības atrast kapteini tieši uz trīsdesmit septītās paralēles, pie kuras bija nolemts stingri turēties, taču uz tās, domājams, varēs uziet Harija Granta uzturēšanās pēdas un katrā ziņā šī paralēle aizvedīs tieši uz kuģa katastrofas vietu. Un tas bija pats galvenais.