Turklāt, ja ceļiniekiem piebiedrotos Airtons un izvadītu viņus cauri Viktorijas provinces mežiem un tālāk līdz pat austrumu piekrastei, tas būtu vēl viens priekšnosacījums panākumiem. Glenervens to labi saprata un, gribēdams nodrošināt Harija Granta bijušā ceļabiedra neatsveramo palīdzību, vaicāja mājastēvam, vai viņš nejustos pārāk sarūgtināts, ja Airtons viņus pavadītu.
Pedijs O'Mūrs paziņoja, ka viņam nekas nav pretī, lai gan esot žēl šķirties no tik lieliska strādnieka.
— Tātad, Airton, vai jūs būtu ar mieru piedalīties mūsu ekspedīcijā, lai atrastu avarējušos «Britānijas» jūrniekus?
Airtons uz šo jautājumu tūlīt neatbildēja. Kādu brīdi viņš, šķiet, šaubījās, bet pēc tam padomājis sacīja:
— Labi, milord, es došos jums līdzi. Un, ja arī man neizdosies nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām, vismaz aizvedīšu jūs uz vietu, kur uzskrēja uz klintīm viņa kuģis.
— Paldies, Airton! — Glenervens sacīja.
— Atļausit, milord, uzdot jums vienu jautājumu?
— Jautājiet, mans draugs.
— Kur jūs sagaidīs «Dunkans»?
— Vai nu Melburnā, ja mums nevajadzēs šķērsot Austrāliju no viena krasta līdz otram, vai arī austrumu piekrastē, ja meklējumi mūs aizvedīs tik tālu.
— Tad jau «Dunkana» kapteinis …
— Kapteinis gaidīs manus rīkojumus Melburnas ostā.
— Labi, milord, — Airtons noteica, — jūs varat paļauties uz mani.
— Es paļaujos, Airton, — Glenervens atbildēja.
«Dunkana» pasažieri sirsnīgi pateicās «Britānijas» bocmanim. Kapteiņa Granta bērni nevarēja vien izrādīt savu maigumu. Visi priecājās par Airtona lēmumu, izņemot īru kolonistu, kas bija zaudējis gudru un uzticamu palīgu. Taču Pedijs O'Mūrs saprata, cik daudz Glenervenam nozīmē bocmaņa piedalīšanās ekspedīcijā, un viņš samierinājās ar zaudējumu. Glenervens uzticēja īram ekspedīcijas apgādi ar transporta līdzekļiem ceļojumam cauri Austrālijai. Vienojušies par šo darījumu un norunājuši tikšanos ar Airtonu, pasažieri devās atpakaļ uz jahtu.
Atceļā valdīja jautrība. Viss bija mainījies. Šaubām vairs nebija vietas. Tagad drosmīgajiem ceļiniekiem vairs nevajadzēs uz labu laimi virzīties pa trīsdesmit septīto paralēli. Par to, ka Harijs Grants atradis patvērumu šajā kontinentā, vairs nebija nekādu šaubu, un visu sirdīs ielija prieks kā parasti, kad šaubu un neziņas vietā stājas pārliecība.
Pēc diviem mēnešiem, ja apstākļi būs labvēlīgi, kapteinis Grants nokāps no «Dunkana» Skotijas krastā!
Kad Džons Mengls atbalstīja Paganela priekšlikumu ņemt līdzi ceļojumā cauri Austrālijai «Dunkana» pasažieres, viņš, protams, cerēja, ka šoreiz arī viņam pašam būs lemts pievienoties ekspedīcijai. Uzsācis par šo
Pasažieri devās atpakaļ uz jahtu.
tematu sarunu ar Glenervenu, viņš minēja dažnedažādus argumentus par labu savai līdzdalībai ekspedīcijā: cik uzticīgs viņš ir lēdijai Helēnai un arī viņa augstībai lordam, cik noderīgs viņš būs kā karavānas organizētājs, ka viņa klātbūtne uz «Dunkana» nemaz nav nepieciešama. Vārdu sakot, Džons Mengls minēja desmitiem apsvērumu, izņemot pašu galveno, par kuru Glenervens nemaz nebija jāpārliecina.
— Tikai vienu jautājumu, Džon, — Glenervens ieminējās. — Vai jūs» pilnīgi uzticaties savam palīgam?
— Pilnīgi, — Džons Mengls atbildēja, — Toms Ostins ir labs jūrnieks. Viņš aizvedīs «Dunkanu» līdz Melburnai, prasmīgi izlabos bojājumus un- norunātajā dienā būs klāt vajadzīgajā vietā. Pienākums un disciplīna Tomam ir pirmajā vietā. Viņam nekad neienāks prātā atkāpties no pavēles vai izpildīt to ar novēlošanos. Jūsu augstība var paļauties uz viņu gluži, tāpat kā uz mani.
— Lai notiek, Džon, — Glenervens sacīja, — jūs dosities mums līdzi,, jo būtu labi, — viņš smaidīdams piebilda, — ka jūs būtu klāt, kad mēs atradīsim Mērijas Grantas tēvu.
— Ak, jūsu augstība! … — Džons Mengls nomurmināja.
Neko vairāk jaunais kapteinis nespēja izteikt. Nobālējis viņš cieši saspieda lorda Glenervena pastiepto roku.
Nākamajā dienā Džons Mengls ar namdari un matrožiem, kuri nesa- pārtikas krājumus, atkal devās uz Pedija O'Mūra mājām. Kopā ar īru viņam vajadzēja organizēt ekspedīcijas transportu.
Visa kolonista ģimene jau gaidīja Džonu Menglu, lai ķertos pie darba- viņa vadībā. Arī Airtons bija šeit un neskopojās ar labiem padomiem, jo- šai zemē bija daudz ko pieredzējis.
Pedijs un Airtons bija vienis prātis, ka ceļiniecēm jābrauc vēršu pajūgā, bet vīriešiem jājāj zirgos. Pedijs O'Mūrs apņēmās sagādāt dzīvniekus un ratus.
Kolonista piedāvātie rati bija divdesmit pēdas gara ore ar brezenta kulbu, riteņi bija pagatavoti no viengabala koka, bez spieķiem un dzelzs stīpām, vārdu sakot, tās bija parastas koka ripas. Priekšējo riteņu pāri, kas atradās krietnu gabalu no pakaļējā riteņu pāra, ar ratiem savienoja visai primitīvs mehānisms, kas neļāva izdarīt asus pagriezienus. Pie priekšējā riteņu pāra bija piestiprināta trīsdesmit piecas pēdas gara dīsele, kurai varēja piejūgt trīs vēršu pārus. Dzīvnieki ratus vilka ar galvu un: kaklu, izmantojot jūgu un sakas, kuras ar jūgu savienoja dzelzs tapas. Bija vajadzīga liela veiklība, lai vadītu šos garos, šauros un zvalstīgos ratus un mudinātu vēršus vienīgi ar gara iesma palīdzību. Taču Airtons šo» mākslu īru kolonista fermā bija apguvis un Pedijs galvoja par viņu. Tāpēc- Airtonam tika uzticēti kučiera pienākumi.
Rati, kuriem nebija pat atsperu, nesolīja nekādas ērtības. Tomēr vajadzēja ņemt par labu tādus, kādi tie bija. Džons Mengls, nevarēdams neko; mainīt primitīvajā pajūga konstrukcijā, pacentās iespējami labāk iekārtot vismaz ratu iekšpusi. Vispirms viņš ar dēļu starpsienām sadalīja kulbu»