Ratu iekārtošana.
divos nodalījumos. Pakaļējais nodalījums tika paredzēts pārtikas produktiem, bagāžai un mistera Olbineta virtuvei. Priekšējais nodalījums bija domāts ceļiniecēm. Namdaris to pārvērta par mājīgu istabiņu ar biezu paklāju uz grīdas, tualetes galdiņu un divām kušetēm lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai. Šo pirmo nodalījumu vajadzības gadījumā varēja aizklāt ar ādas aizkariem, kas pasargāja arī pret nakts vēsumu. Uznākot spēcīgām lietusgāzēm, tur varēja atrast patvērumu arī vīrieši, lai gan parasti viņiem vajadzēja nakšņot teltīs. Džons Mengls pacentās savākt šai šaurajā telpā visu, kas abām sievietēm varēja būt nepieciešams. Lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai istabiņā uz riteņiem nebūs pārāk jāskumst pēc komfortablajām «Dunkana» kajītēm.
Ar vīriešiem bija daudz vienkāršāk. Glenervenam, Paganelam, Robertam Grantam, Maknebam, Džonam Menglam un abiem matrožiem — Vil- sonam un Milredijam —, kuri pavadīja savu kungu jaunajā ekspedīcijā, bija sagādāti septiņi spēcīgi zirgi. Airtonam vajadzēja ieņemt viņam paredzēto vietu uz bukas, bet misters Olbinets, kuru jāšanas iespēja itin nemaz nevilināja, varēja jo ērti iekārtoties bagāžas nodalījumā.
Zirgi un vērši ganījās fermas pļavās, un izbraukšanas brīdī tos varēja viegli atvest.
Visu izkārtojis un nodevis vajadzīgos rīkojumus namdariem, Džons Mengls devās atpakaļ uz «Dunkanu» kopā ar īru kolonista ģimeni, kura izteica vēlēšanos paciemoties pie lorda Glenervena. Viņiem piebiedrojās arī Airtons. Ap pulksten četriem pēcpusdienā Džons un viņa ceļabiedri jau bija uz «Dunkana» klāja.
Ciemiņi tika uzņemti atplestām rokām. Glenervens uzlūdza visus pusdienās. Viņš negribēja palikt parādā viesmīlīgajiem austrāliešiem, kuri savukārt labprāt pieņēma viņa ielūgumu. Pedijs O'Mūrs bija sajūsmināts. Viņš nevarēja vien apbrīnot smalkās mēbeles, paklājus, kļavas un pali- sandra koka sienu apšuvumu. Turpretī Airtons pret visu šo greznību izturējās diezgan vienaldzīgi.
Daudz vairāk «Britānijas» bocmanis interesējās par jahtu no jūrnieka redzes viedokļa. Viņš nokāpa tilpnēs, ielūkojās skrūves nodalījumā un mašīntelpās, apjautājās par mašīnas jaudu un kurināmā patēriņu. Viņš izpētīja ogļu krātuves, kambīzi, pulvera noliktavu, īpašu interesi viņš veltīja ieroču krājumiem un bakā uzstādītajam lielgabalam, apvaicājās, cik tālu tas šauj. Glenervenam bija darīšana ar pieredzējušu jūrnieku. Par to liecināja speciālie jautājumi, kurus Airtons viņam uzdeva. Beigās bocmanis apskatīja mastus un takelāžu.
— Jums ir brīnišķīgs kuģis, milord, — viņš sacīja.
— Galvenais, lai kuģis būtu labs, — Glenervens noteica.
— Kāda ir tā tonnāža?
— Divi simti desmit tonnas. Un liekas, es nebūšu daudz kļūdījies, teikdams, ka «Dunkans» ar pilnu tvaiku brauc piecpadsmit mezglus stundā?
— Pielieciet vēl divus, — sarunā iejaucās Džons Mengls, — un arī tad jūs nebūsit kļūdījies.
— Septiņpadsmit! — bocmanis iesaucās. — Tātad neviens karakuģis, pat ātrākais, to nevar panākt.
— Itin neviens! — Džons Mengls apstiprinaja. — «Dunkans» ir īsta sacīkšu jahta, kas neļaus nevienam sevi noskriet.
— Arī braucot ar burām? — Airtons vaicāja.
— Arī ar burām.
— Tādā gadījumā, milord un jūs, kapteini, pieņemiet apbrīnas apliecinājumus no jūrnieka, kurš zina, cik vērts ir labs kuģis.
— Priecājos to dzirdēt, Airton, — Glenervens atbildēja. — Palieciet pie mums — un šī jahta būs arī jūsējā.
— Es padomāšu par to, milord, — bocmanis vienkārši atbildēja.
Šai brīdī ieradās misters Olbinets, lai paziņotu viņa augstībai, ka pusdienu galds ir klāts. Glenervens ar viesiem devās uz kopkajīti.
— Airtons ir prātīgs vīrs, — Paganels sacīja majoram.
— Pat pārāk prātīgs! — norūca Maknebs, kuram, patiesību sakot, nez kāpēc nepatika bocmaņa seja un izturēšanās.
Pie pusdienu galda Airtons pastāstīja daudz interesantu sīkumu par Austrālijas kontinentu, kuru viņš lieliski pazina. Starp citu, viņš pajautāja lordam Glenervenam, cik matrožu viņš ņems līdzi paredzamajā ekspedīcijā. Uzzinājis, ka tikai divus — Milrediju un Vilsonu —, viņš jutās acīm redzami pārsteigts un ieteica Glenervenam izveidot veselu vienību no labākajiem «Dunkana» matrožiem. Viņš pat aizstāvēja šo priekšlikumu ar tādu neatlaidību, ka tam, starp citu, vajadzēja izkliedēt visas majora aizdomas.
— Ceļojumā pa Dienvidaustrāliju mums taču nedraud nekādas briesmas, — Glenervens iebilda.
— Itin nekādas, — Airtons pasteidzās atbildēt.
— Tādā gadījumā uz kuģa jāatstāj iespējami vairāk laužu. Tie vajadzīgi, lai «Dunkans» varētu netraucēti aizbraukt uz Melburnu un tur izlabot bojājumus. Turklāt ļoti svarīgi, lai jahta tieši noliktajā laikā gaidītu mūs norunātajā vietā. Tāpēc nesamazināsim kuģa komandu.
Airtons acīmredzot saprata Glenervena apsvērumus un vairāk neuzstāja.
Pievakarē skoti un īri atvadījās. Airtons un Pedija O'Mūra ģimene atgriezās fermā. Zirgiem un pajūgam vajadzēja būt gataviem nākamajā dienā. Aizbraukšana bija nolikta pulksten astoņos no rīta.
Lēdija Helēna un Mērija Granta vēl sakravāja šo un to pirms ceļojuma. To viņas izdarīja daudz ātrāk un ar krietni mazāku piepūli nekā Zaks Paganels. Zinātnieks līdz vēlai naktij skrūvēja vaļā, spodrināja, skrūvēja ciet un atkal skrūvēja vajā tālskata stiklus. Tāpēc viņš vēl saldi gulēja, kad rītausmā viņu modināja majora skaļā balss.
Džons Mengls jau bija nosūtījis bagāžu uz fermu. Laiva gaidīja pie kuģa borta, un ceļinieki tajā nekavējoties iekāpa. Jaunais kapteinis nodeva pēdējos rīkojumus Tomam Ostinam. Viņš īpaši piekodināja, lai viņa palīgs gaidītu Glenervena norādījumus Melburnā un izpildītu tos jo precīzi, lai arī kādi tie būtu.