Vecais jūrnieks apliecināja Džonam Menglam, ka uz viņu var droši paļauties. Pēc tam visas komandas vārdā viņš novēlēja lordam Glenervenam labu veiksmi jaunajā ekspedīcijā. Laiva devās uz krastu, nodārdot skaļiem «urā!» saucieniem.
Pēc desmit minūtēm laiva piestāja krastā. Un vēl pēc ceturtdaļstundas ceļinieki jau atradās īru kolonista fermā.
Šeit viss bija sagatavots ceļojumam. Lēdija Helēna nevarēja vien apjūsmot viņai iekārtoto telpu. Viņai ļoti patika milzīgā ore no rupji tēstajiem dēļiem. Trīs pāri jūga vēršu ar savu patriarhālo izskatu labi piedienēja primitīvajiem ratiem. Airtons ar garu iesmu rokā gaidīja sava jaunā saimnieka pavēles.
— Deviņi pērkoni! — Paganels iesaucās. — Cik brīnišķīgs pajūgs! Neviena pasta kariete tam nestāv tuvumā. Manuprāt, tas ir labākais veids, kā apceļot pasauli, mēs brauksim gluži kā ceļojošie aktieri. Māja, kas kustas un apstājas, kur vien jūs vēlaties, — ko jaukāku vēl var iedomāties? To saprata jau sarmati un citādi nemaz neceļoja.
— Paganela kungs, — zinātnieku uzrunāja lēdija Helēna, — es ceru, ka redzēšu jūs savā salonā.
— Protams, kundze! Man tas būs liels gods. Kādās dienās jūs pieņemat?
— Saviem draugiem es būšu mājās katru dienu, — lēdija Helēna smiedamās atbildēja. — Bet jūs esat…
— Uzticamākais no visuzticamākajiem, kundze, — Paganels galanti atbildēja.
Šīs laipnības vēl nebija izskanējušas, kad viens no Pedija O'Mūra dēliem atveda septiņus jau apseglotus zirgus. Lords Glenervens norēķinājās ar īru kolonistu par visu iegādāto un sirsnīgi viņam pateicās, un tas krietno kolonistu gandarīja ne mazāk kā zelta ginejas.
Atskanēja signāls, aicinādams doties ceļā. Lēdija Helēna un mis Granta ieņēma vietas kupejā, Airtons uz bukas, Olbinets ratu pakaļējā nodalījumā, Glenervens, majors, Paganels, Roberts, Džons Mengls un abi
Atskanēja signāls, aicinadams doties ceļa.
matroži, bruņojušies ar karablnēm un revolveriem, uzlēca zirgiem mugurā. — Lai dievs jums stāv klāt! — novēlēja Pedijs O'Mūrs un viņa ģimene. Airtons iesaucās, kā to mēdz darīt austrāliešu kučieri, un paskubināja vēršus ar garo iesmu. Pajūgs sāka kustēties, ratu dēļi nokrakšķēja, asis riteņu rumbās iekaucās, un drīz vien viesmīlīgā īru kolonista ferma izzuda skatienam ceļa līkumā.
IX nodaļa
VIKTORIJAS PROVINCE
Bija 1864. gada 23. decembris. Šis mēnesis, kas Ziemeļu puslodē ir tik nemīlīgs un drūms, tik tumšs un drēgns, Austrālijas kontinentā butu saucams par jūniju. Pēc kalendāra vasara bija iestājusies pirms divām dienām, jo 21. decembrī saule jau bija aizsniegusi lielo Mežāža tropu un tagad tās uzturēšanās laiks virs horizonta diendienā samazinājās par dažām minūtēm. Tādējādi Glenervena jaunajam ceļojumam vajadzēja notikt viskarstākajā gadalaikā, turpat vai 'tropiskā saules svelmē. Visi Anglijas īpašumi šai pasaules daļā tiek dēvēti par Austrālāziju. Šeit ietilpst Jaunā Holande, Tasmānija, Jaunzēlande un dažas apkārtējās salas. Pats Austrālijas kontinents sadalīts vairākās plašās kolonijās, kuras ir visai atšķirīgas tiklab lieluma, kā arī dabas bagātību ziņā. Ja uzmet skatienu Petermena vai Prešela sastādītajām jaunākajām kartēm, vispirms acīs duras Austrālijas provinču nevainojami taisnās robežlīnijas. Angļi, kā redzams, tās nosprauduši, itin nemaz nerēķinoties nedz ar kalnu grēdām, nedz ar upēm, nedz ar klimata atšķirībām, nedz ar rasu atšķirībām, šīs kolonijas piekļaujas cita citai kā regulāri taisnstūri un ieiet cita citā gluži kā mozaīkas gabali. Visās šais taisnajās līnijās un taisnajos leņķos vairāk jūtams ģeometra nekā ģeogrāfa roku darbs. Vienīgi krastu izlocī- jumi, fjordi, līči, zemesragi un upju ietekas ar savu valdzinošo neparastību dabas vārdā protestē pret šo līniju pareizību.
Austrālijas kartes līdzība ar šaha galdiņu vienmēr pamatoti satrauca Zaķu Paganelu un izraisīja viņā izsmieklu. Ja Austrālija būtu bijusi franču kolonija, tad franču ģeogrāfi, protams, nekad nebūtu nonākuši tik tālu savā kaislībā uz lineālu un velci.
Milzīgajā Austrālijas salā patlaban ir sešas kolonijas: Jaunā Dienvid- velsa — galvaspilsēta Sidneja, Kvīnslenda — galvaspilsēta Brisbeina, Viktorijas province — galvaspilsēta Melburna, Dienvidaustrālija — galvaspilsēta Adelaida, Rietumaustrālija — galvaspilsēta Pērta un, beidzot, Ziemeļaustrālija, kurai galvaspilsētas vēl nav. Kolonisti apguvuši vienīgi piekrastes. Tikpat kā nav nozīmīgas pilsētas, kas atrastos tālāk par divi simti jūdzēm zemes iekšienē. Kontinenta centrālā daļa, kas lieluma ziņā līdzinās divām trešdaļām Eiropas, gandrīz nemaz nav izpētīta.
Trīsdesmit septītā paralēle, par laimi, neiet cauri šiem bezgalīgajiem tuksnešiem, šiem neizpētītajiem apgabaliem, kuri jau prasījuši zinātnei tik daudz upuru. Arī Glenervens nebūtu varējis tos šķērsot. Viņu interesēja vienīgi Austrālijas dienvidu daļa, tas ir, viņam vajadzēja šķērsot Adelai- das provinces šauro strēmeli, pēc tam Viktorijas provinci visā tās platumā un beidzot smaili apvērstajam trīsstūrim, ko veido Jaunās Dienvidvelsas province.
No Bernuli zemesraga līdz Viktorijas provinces robežai nav vairāk par sešdesmit divām jūdzēm. So attālumu var mierīgi nobraukt divās dienās, un Airtons nākamās dienas vakarā jau cerēja apmesties uz naktsguļu Esplijā, pilsētā, kas atrodas Viktorijas provinces galējos rietumos.
Kā parasti, ceļojuma sākumā gan jātnieki, gan zirgi izrāda lielu dedzību. Pret jātnieku aizrautību nebūtu ko iebilst, toties zirgu sparīgums ir jāapvalda. Ja priekšā stāv tāls ceļš, spēki ir jātaupa. Tāpēc tika nolemts braukt caurmērā ne vairāk par divdesmit piecām, trīsdesmit jūdzēm dienā.