Turklāt zirgi bija spiesti piemēroties gausajiem vēršiem, šīm dzīvajām mašīnām, kas laika ziņā zaudēto atgūst ar savu apbrīnojamo izturību. Milzīgā ore ar pasažieriem un proviantu bija ekspedīcijas kodols, tās ceļojošais cietoksnis. Jātnieki varēja apmest kādu līkumu uz vienu vai otru pusi, taču pārlieku attālināties no ratiem viņi nedrīkstēja.
Tā kā vispār nekāda noteikta ceļošanas kārtība nebija pieņemta, jātnieki zināmās robežās varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem — mednieki auļot pa klajumu, kavalieri tērzēt ar pasažierēm, filozofi filozofēt. Paganelam, kas apvienoja visas šīs īpašības, vajadzēja vienlaikus būt visur.
Brauciens caur Adelaidas provinci nebija interesants. Jūdzēm tālu lēzenu, putekļainu pakalnu virknes mijās ar krūmiem aizaugušajiem klajumiem, kurus šai zemē sauc par bušu, kā arī prērijām, kur puduros auga krūmāji ar smailām, sāļām lapām, ko tik ļoti cienī aitas. Starp Adelaidas telegrāfa līnijas stabiem mierīgi ganījās «cūku purni» — aitas ar cūkas galvu —, un tādas sastopamas vienīgi Jaunajā Holandē. Šie līdzenumi pārsteidzoši atgādināja Argentīnas pampu vienmuļību. Tāda pati līdzena, ar zāli apaugusi zeme. Tāda pati skaidri iezīmēta apvāršņa līnija. Maknebs jokoja, ka viņi vēl aizvien atrodoties Dienvidamerikā. Turpretī Paganels apgalvoja, ka apkārtne drīz vien mainīšoties. Paļaujoties uz zinātnieka apgalvojumu, ceļinieki gaidīja kaut ko brīnišķīgu.
Pulksten trijos pēc pusdienas rati iebrauca pilnīgi klajā līdzenumā, kas pazīstams ar nosaukumu Moskītu ieleja. Ģeogrāfam bija dota iespēja pašam pārliecināties par šā nosaukuma pareizību. Gan ceļiniekiem, gan zirgiem lielas ciešanas sagādāja nemitīgie uzmācīgo divspārņu dzēlieni. Izvairīties no tiem nebija iespējams. Vieglāk bija kodumus ieziest ar ožamo spirtu no ceļojuma aptieciņas. Zaudējis pacietību, Paganels sūtīja pie visiem velniem šos asinskāros moskītus, kas tik nežēlīgi dzēla viņa garo augumu. Pievakarē līdzenumu atdzīvināja daži akāciju dzīvžogi. Sur tur pacēlās balto gumijkoku puduri. Tālumā aizstiepās nesen iebrauktas ratu sliedes. Pēc tam parādījās no Eiropas ievestie olīvkoki un citronkoki, mūžzaļie ozoli un beidzot —• labi uzturēti žogi. Pulksten astoņos vakarā, Airtona iesma mudināti, vērši sasniedza Redgumas stansiju.
Par stansijām kontinenta iekšienē sauc apmetnes, kurās audzē lopus, Austrālijas galveno bagātību. Šejienes lopkopjus sauc par skvoteriem, tas ir, cilvēkiem, kas sēž uz zemes. Patiesi, pēc klaiņojumiem pa neaptveramajiem klajumiem nogurušais kolonists vispirms cenšas apsēsties.
Redgumas stansija nebija liela, taču Glenervenu šeit uzņēma ļoti sirsnīgi. Sais vientuļajās cilvēku mītnēs ceļiniekam galds allaž ir klāts, un Austrālijas kolonists allaž ir viesmīlīgs namatēvs.
Nākamajā dienā Airtons iejūdza vēršus jau mazā gaismiņā. Viņš gribēja tai pašā vakarā nokļūt Viktorijas provincē. Apkārtne pamazām kļuva aizvien pauguraināka. Līdz pat apvārsnim viļņveidīgi aizstiepās koši sarkanām smiltīm klāti pakalni. Šķita, ka līdzenumam uzmests milzīgs, sarkans karogs un tā krokas plandās vējā. Dažas melijas, lāsumainās priedes ar taisnu un gludu stumbru, pleta savus tumši zaļos zarus pār leknajām ganībām, kurās jautri draiskuļojās lēcējpeles. Tālāk stiepās krūmiem un jauniem gumijkokiem apauguši lauki. Pēc tam krūmus nomainīja atsevišķi koki, pirmie Austrālijas mežu pārstāvji.
Kad ceļinieki tuvojās Viktorijas provinces robežai, apkārtne mainījās aizvien vairāk. Viņi juta, ka sper kāju uz gluži jaunas zemes. Viņi nemitīgi virzījās pa taisnu līniju, un nekādi šķēršļi, nedz ezers, nedz kalns, nevarēja viņus piespiest šo līniju lauzt vai izliekt. Viņi konsekventi pielietoja pirmo ģeometrijas teorēmu, virzīdamies bez novirzes pa ceļu starp diviem punktiem. No paguruma un ceļa grūtībām nebija ne miņas. Jātnieki saskaņoja zirgu soli ar gauso vēršu gaitu, bet šie rāmie dzīvnieki, lai arī nesoļoja diez cik ātri, toties nekad neapstājās ceļā.
Nogājusi divās dienās sešdesmit jūdzes, karavāna 23. decembra vakarā ieradās Esplijā, pirmajā Viktorijas provinces pilsētā, kas atrodas Virneras apgabalā uz simt četrdesmit pirmā garuma grāda.
Airtons apturēja ratus pie iebraucamās vietas «Crowti's Inti», kurai tika dots šis lepnais «Kroņa hoteļa» nosaukums tāpēc, ka labākas viesnīcas nebija. Uz galda drīz vien parādījās kūpošas vakariņas, kurās bija vienīgi dažādos veidos pagatavota jēra gaļa.
Ceļinieki ēda daudz, taču vēl vairāk runāja. Vēlēdamies iespējami vairāk uzzināt par Austrālijas kontinenta dīvainībām, visi vienā laidā iztau-
Redgumas statisija.
jāja ģeogrāfu. Nelikdamies ilgi lūgties, Paganels labprāt stāstīja par Viktorijas provinci, kuru mēdz dēvēt arī par Laimīgo Austrāliju.
— Aplams nosaukums! — Paganels piemetināja. — Daudz saprātīgāk būtu nosaukt šo provinci par Bagāto Austrāliju, jo par valstīm var sacīt tāpat kā par cilvēkiem: bagātība vēl nenes laimi. Līdz ar zelta lauku atklāšanu Austrālija nokļuva alkatīgu un plēsonīgu avantūristu ķetnās. Jūs
paši varēsit par to pārliecināties, kad brauksim caur zelta atradņu apgabaliem.
— Kā liekas, Viktorijas kolonija tikai nesen dibināta? — lēdija Glenervena iejautājās.
— Jā, kundze, tā pastāv tikai trīsdesmit gadus. Tā nodibināta 1835. gada 6. jūnijā, otrdien …
— …vakarā pulksten septiņos piecpadsmit minūtēs, — piemetināja majors, kuram patika pavilkt uz zoba ģeogrāfu par viņa datu precizitāti.
— Nē, pulksten septiņos desmit minūtēs, — ģeogrāfs gluži nopietni izlaboja. — Tieši šai laikā Betmens un Folkners nodibināja Portfilipas apmetni pie tā paša līča, kur šodien atrodas lielā Melburnas pilsēta. Pirmajos piecpadsmit gados šī kolonija ietilpa Jaunās Dienvidvelsas sastāvā ar kopēju galvaspilsētu Sidneju, taču kopš 1851. gada tā pasludināja savu neatkarību un ieguva Viktorijas vārdu.