— Vai kopš tā laika provincē vērojams uzplaukums? — Glenervens vaicāja.
— Spriediet paši, dārgais draugs, — Paganels atbildēja. — Es nosaukšu tikai skaitļus, jaunākos statistikas datus; lai Maknebs domā ko domādams, taču skaitļu valoda ir visdaiļrunīgākā.
— Runājiet, — majors noteica.
— Tad klausieties. 1836. gadā Portfilipas kolonijā bija divi simti četrdesmit četri iedzīvotāji. Pašlaik Viktorijas provincē dzīvo pieci simti piecdesmit tūkstoši cilvēku. Septiņi miljoni vīnogulāju stādu katru gadu dod simt divdesmit vienu tūkstoti galonu vīna. Sīs provinces līdzenumā auļo simt trīs tūkstoši zirgu, un seši simti septiņdesmit pieci tūkstoši divdesmit septiņi liellopi ganās tās nepārredzamajās ganībās.
— Vai šajā provincē nav ari milzums cūku? — Maknebs noprasīja.
— Jā, major, ar jūsu atļauju, šeit ir septiņdesmit deviņi tūkstoši seši simti divdesmit piecas cūkas.
— Un cik daudz aitu, Paganel?
— Septiņi miljoni simt piecdesmit tūkstoši deviņi simti četrdesmit trīs, Makneb.
— Ieskaitot to, kuru mēs patlaban ēdam, Paganel?
— Nē, bez šīs, jo trīs ceturtdaļas no tās mēs jau esam notiesājuši.
— Bravo, Paganela kungs! — lēdija Helēna iesaucās, smiedamās no visas sirds. — Jūsu zināšanas ģeogrāfijā tiešām ir spožas, un mans brālēns Maknebs, lai arī kā pūlētos, nevar jūs iedzīt strupceļā.
— Mana profesija, kundze, ir pārzināt visus šos jautājumus un vajadzības gadījumā informēt arī jūs. Tāpēc varat man ticēt, ka šajā neparastajā zemē mēs piedzīvosim vēl daudz ko brīnumainu.
— Tomēr līdz pat šim brīdim … — Maknebs iebilda, kuram patika ģeogrāfu uzkurināt.
— Pagaidiet taču, nepacietīgais major! — Paganels iesaucās. — Jūs neesat vēl lāgā ticis pāri robežai un sākat jau zūdīties! Bet es jums saku, es atkārtoju, es zvēru, ka šī zeme ir vispārsteidzošākā visā pasaulē. Tās rašanās, daba, augu un dzīvnieku valsts, klimats, tās paredzamā izzušana pārsteidza, pārsteidz un pārsteigs visus pasaules zinātniekus. Iedomājieties, draugi, kontinentu, kurš veidojoties ce|as no jūras viļņiem nevis ar centrālo daļu, bet ar malām gluži kā gigantisks gredzens; kura vidū, iespējams, atrodas pusizžuvusi jūra; kura upes ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk izžūst; kur valgmes nav nedz gaisā, nedz augsnē; kur koki katru gadu nomet nevis lapas, bet mizu; kur lapas pavērstas pret sauli nevis ar virspusi, bet ar sāniem un nedod ēnu; kur malka bieži vien nespēj degt; kur akmens plāksnes kūst lietū; kur koki ir sīki, bet zāle milzum augsta; kur dzīvnieki ir gaužām neparasti; kur četrkājainiem ir knābji kā ehidnai un pīļknābim, tādēļ zinātniekiem bija jānodibina pat īpaša dzīvnieku klase; kur lēcējdzīvniekam ķenguram ir dažāda garuma kājas; kur auniem ir cūkas galva; kur lapsas lēkā no koka uz koku; kur gulbji ir melni; kur žurkas vij ligzdas; kur «lapeņu putns» uzņem salonā savus spārnotos draugus; kur putni pārsteidz ar balsu dažādību un talantiem: viens atdarina zvana skaņas, otrs — kučiera pātagas plīkšķus, trešais — tecīlas žvirkstoņu, ceturtais tikšķina gluži kā pulksteņa svārsts; dažs putns smejas no rīta, kad lec saule, dažs raud vakarā, kad saule noriet. Tā ir visdīvainākā un visneloģiskākā zeme, kāda jebkad pastāvējusi! Paradoksu zeme, kas apgāž dabas likumus. Botāniķim Grimāram bija pilnīgs pamats sacīt: «Te nu ir šī Austrālija, pasaules likumu parodija vai, pareizāk sakot, pļauka pārējai pasaulei!»
Šī tirāde, kuru Paganels bēra trakā ātrumā, šķita, nekad nebeigsies. Ģeogrāfijas biedrības daiļrunīgais sekretārs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš joņoja aizvien uz priekšu, sparīgi žestikulēdams un apdraudēdams ar rokā sažņaugto dakšiņu savu galdabiedru dzīvību. Beidzot viņa balsi pārmāca aplausu vētra — un viņš apklusa.
Protams, pēc šī Austrālijas kontinenta īpatnību uzskaitījuma nevienam nenāca prātā uzdot ģeogrāfam vēl kādus jautājumus. Vienīgi majors noprasīja savā allaž mierīgajā balsī: .
— Un tas ir viss, Paganel?
— Nē, tas vēl nav viss! — zinātnieks iesaucās ar jaunu degsmi.
— Kā? Vai tiešām Austrālijā atrodams vēl kas pārsteidzošāks? — lēdija Helēna ieinteresēta jautāja.
— Jā, kundze, šīs zemes klimats! Ar savām dīvainībām tas pārspēj- visu iepriekš minēto.
— Un proti? — no visām pusēm atskanēja.
— Es nemaz nerunāju par Austrālijas gaisa higiēniskajām vērtībām, par to, cik tas bagāts ar skābekli un nabadzīgs ar slāpekli, es nerunāju arī par to, ka šeit nav mitru vēju, jo pasāti pūš paralēli piekrastei, es nerunāju arī par to, ka vairumu slimību, sākot ar tīfu un beidzot ar masalām un hroniskām kaitēm, šeit nemaz nepazīst.
— Tā tomēr ir liela priekšrocība, — Glenervens piebilda.
— Protams, bet par to es nerunāju, — Paganels atbildēja. — Šejienes klimatam piemīt kāda gluži… neiedomājama īpašība.
— Kāda? — Džons Mengls jautāja.
— Jūs man neticēsit.
— Mēs ticēsim! — ieintriģētie klausītāji iesaucās.
— Tad klausieties — šis klimats …
— Ko?
— Atstāj labvēlīgu iespaidu uz tikumību!
— Uz tikumību?
— Jā, — zinātnieks atbildēja ar pārliecību. — Tas atstāj labvēlīgu iespaidu uz tikumību. Austrālijā metāli nerūsē, un tas pats notiek arī ar cilvēkiem. Tīrais un sausais gaiss te visu ātri izbalina: gan audeklu, gan dvēseli. Anglija novērtēja šo Austrālijas klimata īpatnību, sūtīdama šurp noziedzniekus, lai tie labotos.
— Vai tiešām šāda ietekme ir jūtama? — lēdija Glenervena vaicāja.
— Jā, kundze, šejienes klimats ietekmē gan dzīvniekus, gan cilvēkus.