— Jūs nejokojat, Paganela kungs?
— Nē, es nejokoju. Pat zirgi un citi mājlopi šeit ir ievērojami rāmāki. Jūs paši par to pārliecināsities.
— Tas nevar būt.
— Un tomēr tas tā ir. Noziedznieki, kas nometināti šai dzīvinošajā un veselīgajā gaisā, pēc dažiem gadiem morāli atdzimst. Filantropiem tas ir zināms. Austrālijā visi cilvēki kļūst labāki.
— Bet kāds tādā gadījumā kļūsit jūs, Paganela kungs, šai svētīgajā zemē, būdams tāpat tik ļoti labs? — lēdija Helēna ar smaidu sacīja.
— Es kļūšu brīnišķīgs, kundze, — tieši brīnišķīgs! — Paganels atbildēja.
X nodaļa
VIMERAS UPE
Nākamajā dienā, 24. decembri, karavāna devās ceļā jau gaismas svīdā. Karstumu gan juta, taču tas bija pilnīgi panesams. Ceļš vijās turpat vai pa līdzenu apkārtni, un zirgiem bija laba iešana. Pajūgs iebrauca paretā meža smalcē. Vakarā, kad bija nobraukts krietns gabals, ceļinieki apmetās uz naktsguļu pie Baltā ezera, kura ūdens bija sāļš un dzeršanai nederīgs.
Paganels bija spiests atzīt, ka šis ezers ir tikpat balts, kā Melnā jūra ir melna, Sarkanā jūra sarkana, Dzeltenā upe dzeltena un Zilie kalni zili. Profesionālās patmīlības mudināts, viņš gan mēģināja strīdēties, taču viņa argumentiem nebija nekādu panākumu.
Misters Olbinets, kā parasti, noteiktajā laikā pagatavoja un pasniedza vakariņas. Pēc tam ceļinieki — cits ratos, cits teltī — devās pie miera un drīz vien aizmiga, par spīti Austrālijas dingo žēlabainajām gaudām.
Aiz Baltā ezera pletās brīnišķīgs līdzenums, sētin nosēts krizantēmām. Pamodušies nākamajā rītā, Glenervens un viņa ceļabiedri nevarēja vien nopriecāties par krāšņo ainavu, kāda pavērās viņu skatienam. Karavāna atkal devās ceļā. Apkārtne bija līdzena, tikai tālumā vīdēja nelieli pauguri. Visapkārt līdz pašam horizontam pletās pavasarīga pļava vienos ziedos. Zilie smalklapaino linu ziedi jaucās ar Austrālijas akantu košo sarkanumu. Pļavas zaļumu rotāja daždažādas eremofilas, sāļo augsni klā- tin noklāja sidrabenes, balandas, lapu bietes, virsū mācās nakteņaugu dzimtas zili zaļie un sārtenie ziedi. Sie augi ir rūpnieciski izmantojami; no viņu pelniem ar skalošanas palīdzību var iegūt lielisku sodu. Ticis starp puķēm, Paganels tūdaļ kļuva par botāniķi un nosauca visus šos dažnedažādos augus un, neaizmirsdams savu vājību uz skaitļiem, nepalaida garām izdevību pateikt, ka Austrālijas florā līdz šim pazīstami četri tūkstoši divi simti augu veidu, kas pieder pie simt divdesmit dzimtām.
Pēc tam kad gluži ātri bija nobrauktas vēl desmit jūdzes, rati ieripoja staltu akāciju, mimozu un krāšņi ziedošu balto gumijkoku birzīs. Sī veldzējošiem avotiem bagātā līdzenuma augu valstij nevarēja pārmest nepateicību dienas spīdeklim, jo visu saules doto gaismu un siltumu tā bagātīgi atdeva atpakaļ smaržās un krāsās.
Dzīvnieku valsts turpretī bija daudz trūcīgāka. Tikai šur tur līdzenumā lēkāja kazuāri, taču pieiet tiem tuvāk nebija iespējams. Majoram tomēr izdevās nošaut kādu aizvien retāk sastopamu putnu. Tas bija žabiru — angļu kolonijas milzu dzērve. Putna augums sasniedza piecas pēdas, bet knābis, melns, plats, konisks, ar ļoti smailu galu, bija astoņpadsmit collas garš. Sarkani violetais galvas spalvojums krasi kontrastēja ar mirdzoši zaļo kaklu, spoži baltajām krūtīm un spilgti sarkanajām, garajām kājām. Daba, šķiet, bija izšķiedusi šī putna spalvām visu savu pamatkrāsu paleti.
Putns izraisīja vispārēju apbrīnu, un majors, bez šaubām, kļūtu par dienas varoni, ja Roberts dažas jūdzes tālāk nebūtu pamanījis un drosmīgi nošāvis kādu bezveidīgu dzīvnieku, kaut ko vidēju starp ezi un skudrulāci, līdzīgu neattīstītam pirmdzīvniekam. No aizvērtās mutes tam karājās laukā gara, staipīga un lipīga mēle, ar kuru šis dzīvnieks ķēra skudras, savu galveno barību.
— Tā ir ehidna, — Paganels paskaidroja, nosaukdams šo radījumu īstajā vārdā. — Vai esat kādreiz redzējuši tamlīdzīgu dzīvnieku?
— Viņš ir pretīgs, — Glenervens sacīja.
— Pretīgs, bet interesants, — Paganels attrauca, — turklāt sastopams vienīgi Austrālijā, un velti to būtu meklēt kādā citā pasaules daļā.
Paganels, protams, gribēja riebīgo ehidnu paņemt līdzi un nolēma to novietot bagāžas nodalījumā. Taču misters Olbinets pret šo nodomu sacēlās ar tādu sparu un sašutumu, ka zinātnieks bija spiests atteikties no ieceres saglabāt zinātnei vienreizīgo eksemplāru.
Tai dienā ceļinieki sasniedza simt četrdesmit pirmā garuma grāda trīsdesmit pirmo minūti. Pa ceļam viņi redzēja tikai dažus kolonistus zemkopjus un dažus skvoterus. Apkārtne šķita neapdzīvota. No iezemiešiem nebija ne miņas, jo mežonīgās ciltis klejo tālāk uz ziemeļiem pa bezgalīgajiem tuksnešiem, caur kuriem plūst Dārlingas un Marejas pietekas.
Glenervenu un viņa ceļabiedrus ļoti ieinteresēja kāda neparasta tikšanās, ko viņiem sagādāja viens no milzīgajiem ganāmpulkiem, kurus uzņēmīgie komersanti dzen no austrumu kalniem uz Viktorijas un Dienvid- austrālijas provincēm. Ap pulksten četriem pēc pusdienas Džons Mengls norādīja ceļabiedriem uz milzīgu putekļu stabu, kas pacēlās pie apvāršņa apmēram trīs jūdžu attālumā. Ko varētu nozīmēt šī parādība? Neviens nevarēja to īsti izskaidrot. Paganels svērās domāt par kādu meteoru, un viņa dzīvā iztēle jau meklēja tam dabisku izskaidrojumu. Taču Airtons, neļaudams ģeogrāfam aizmaldīties minējumu pasaulē, paziņoja, ka šos putekļus saceļ ganāmpulks.
Bocmanis nebija maldījies. Biezais putekļu mākonis tuvojās. Aizvien dzirdamāk skanēja baurošana, zviegšana un blēšana. Sai pastorālajā simfonijā ieskanējās arī cilvēku kliedzieni, svilpieni un lamas.
No trokšņainā mākoņa iznāca kāds vīrs. Tas bija četrkājaino armijas galvenais komandieris. Glenervens izjāja viņam pretī un tūdaļ uzsāka