Tā bija šabiru, milzu dzērve.
sarunu. Lopu dzinējs jeb, pareizāk sakot, stokklpers bija arī vienas ganāmpulka daļas īpašnieks. Viņa vārds bija Sems Mečels, un kopā ar ganāmpulku viņš devās uz austrumu provincēm, uz Portlendas līci.
Ganāmpulkā pavisam bija divpadsmit tūkstoši septiņdesmit pieci dzīvnieki: tūkstoš vēršu, vienpadsmit tūkstoši aitu un septiņdesmit pieci zirgi. Visus šos noliesējušos dzīvniekus, kas bija iepirkti Zilajos kalnos, tagad dzina uzbaroties uz Dienvidaustrālijas leknajām ganībām, lai pēc tam tos
pārdotu ar lielu peļņu. Tā Sems Mečels, pelnīdams divas sterliņu mārciņas uz vērsi un pusmārciņu uz aitu, cerēja iegūt pavisam simt piecdesmit tūkstošus franku. Tas, protams, bija ienesīgs veikals. Bet cik daudz pacietības un enerģijas vajag, lai aizdzītu galā šo stūrgalvīgo ganāmpulku, cik •daudz pūļu tas prasa! Peļņa, ko dod šis skarbais amats, nenāk viegli!
Kamēr ganāmpulks devās tālāk cauri mimozu birzīm, Sems Mečels dažos vārdos pastāstīja par savu darbu. Lēdija Helēna un Mērija Granta izkāpa no ratiem, jātnieki nolēca no zirgiem, un, apmetušies kāda kupla gumijkoka paēnā, visi klausījās stokkīpera stāstā.
Sems Mečels atradās ceļā jau septiņus mēnešus. Caurmērā viņš veica desmit jūdzes dienā, un viņa nebeidzamajam ceļojumam vajadzēja turpināties vēl trīs mēnešus. Sai grūtajā darbā viņam palīdzēja divdesmit suņi un trīsdesmit dzinēji. Starp dzinējiem bija pieci nēģeri, kas lieliski prata uzmeklēt pēc pēdām no ganāmpulka noklīdušos lopus. Sai armijai brauca nopakaļ seši rati. Dzinēji, apbruņojušies ar pātagām, kuru kāts bija astoņpadsmit collas garš, bet ādas siksna deviņas pēdas gara, lauzās cauri dzīvnieku gūzmai, atjaunodami kārtību, kas nemitīgi tika pārkāpta, bet suņi kā vieglā kavalērija joņoja gar abiem flangiem.
Ceļinieki bija pārsteigti par kārtību, kāda valdīja ganāmpulkā. Ikviena •dzīvnieku suga soļoja atsevišķi, jo vēršu un aunu starpā nav saticības — pirmie nekad negānīsies tur, kur otrie gājuši pāri. Tāpēc vēršus vajadzēja dzīt pa priekšu, un tā viņi, sadalīti divos bataljonos, soļoja armijas priekšgalā. Aiz vēršiem divdesmit dzinēju komandai sekoja pieci aitu pulki, bet .zirgu eskadrons virzījās arjergardā.
Sems Mečels vēl uzsvēra, ka īstie šīs armijas vadoņi nav nedz cilvēki, nedz suņi, bet gan daži vērši, gudri «līderi», kuru autoritāti atzīst visi viņu ciltsbrāļi. Ar lielu cieņu viņi soļoja pirmajā rindā, instinktīvi izraudzīdamies labāko ceļu, un acīmredzot bija dziļi pārliecināti par savām tiesībām baudīt vispārēju atzīšanu. Patiesi ar šiem vēršiem vajadzēja rēķināties, jo ganāmpulks tiem pakļāvās bez ierunām. Ja «līderiem» ienāca prātā apstāties, vajadzēja ievērot viņu vēlēšanos, un veltīgi bija mēģināt" pēc atpūtas likt viņiem doties tālāk, ja viņi paši to nevēlējās.
Stokkīpers vēl pastāstīja dažus interesantus faktus par neparasto karagājienu, kas pelnījis, lai to iemūžinātu Ksenofonta spalva. Kamēr šī armija virzās pa līdzenumu, viss noris gludi. Nav jāpārvar nedz grūtības, nedz nogurums. Lopi ganās pa ceļam, dzesē slāpes daudzajos strautos, nakti guļ, dienu soļo un klausa suņu rejām. Turpretī, kad ceļš ielokās lielajos kontinenta mežos, eikaliptu un mimozu audzēs, grūtības pieaug. Rotas, bataljoni un pulki sajūk vai izklīst, un vajadzīgs krietns laika sprīdis,
lai tos atkal sakārtotu. Dievs pasarg, ja nozūd kāds «līderis», tas jāatrod par katru cenu, lai neizceltos vispārējs sajukums, un melnajiem dzinējiem pēdu dzīšana bieži vien prasa vairākas dienas. Kad uznāk spēcīgas lietavas, laiskie dzīvnieki atsakās kustēties, bet pērkona negaisa laikā baiļu satracinātos lopus pārņem īsta panika.
Taču ar stokkīperu enerģiju un izdarību šīs grūtības, kas radās aizvien no jauna, līdz šim izdevās pārvarēt. Milzīgais ganāmpulks virzījās uz priekšu jūdzi pēc jūdzes, līdzenumi, meži un kalni palika aiz muguras. Tomēr visām labajām īpašībām, enerģijai un izdarībai vajadzēja pievienot kaut ko vairāk: ne ar ko nesalīdzināmu pacietību, kas neizsīkst ne vien stundu, ne vien dienu, bet veselām nedēļām, — pacietību, ko prasa pārcelšanās pār upēm. Stokkīpers spiests apstāties pie upēm nevis tāpēc, ka tās būtu nepārejamas, bet gan tāpēc, ka tās paliek nepārietas. Vienīgais šķērslis ir ganāmpulka stūrgalvība. Vērši padzērušies tūdaļ griežas apkārt. Aitas, vēl nepiegājušas pie ūdens, izklīst uz visām pusēm. Jāgaida nakts, lai atkal mēģinātu iedzīt ganāmpulku upē, taču arī tam nav panākumu. Tad aunus dzinēji ienes upē ar varu, bet aitas tomēr neuzdrošinās tiem sekot. Ganāmpulku mēģina ietekmēt, nedodot tam vairākas dienas dzert, taču lopi cieš slāpes, tomēr nekust ne no vietas. Uz otru krastu pārnes jērus, cerot, ka mātes, dzirdēdamas viņu brēcienus, steigsies pie tiem. Taču jēri blēj, bet aitas paliek otrā krastā. Šāds stāvoklis reizēm ilgst veselu mēnesi, un stokkīpers vairs nezina, ko iesākt ar savu blējošo, zviedzošo un maurojošo armiju. Te pēkšņi kādā jaukā dienā bez kāda redzama iemesla, nez kādas kaprīzes pamudināta, daļa ganāmpulka sāk brist pāri upei, taču atkal rodas jaunas rūpes: nedrīkst ļaut ganāmpulkam pa galvu pa kaklu mesties upē. Rindās izceļas sajukums, un daudzi dzīvnieki noslīkst spēcīgajā straumē.
Tāds bija Sema Mečela stāsts. Kamēr viņš runāja, ganāmpulka lielākā daļa bija pagājusi garām stingrā kārtībā. Stokkīperam atkal vajadzēja stāties savas armijas priekšgalā, lai izraudzītos labākas ganības. Viņš atvadījās no Glenervena un viņa ceļabiedriem, visiem sirsnīgi paspiezdams roku, pēc tam uzlēca mugurā lieliskam Austrālijas zirgam, kuru turēja aiz pavadas viens no dzinējiem. Pēc mirkļa viņš jau bija nozudis putekļu mākonī.