Smagie rati atkal ripoja tālāk savu ceļu un apstājās tikai vakarā Tal- bota kalna pakājē.
Paganels īsti laikā atgādināja, ka šodien ir divdesmit piektais decembris, tas ir, Ziemsvētki, kuri angļu ģimenēs tiek turēti lielā godā. To nebija aizmirsis arī stjuarts, un teltī uzklātais vakariņu galds bija tik bagātīgs, ka klātesošie to slavēt slavēja. Misters Olbinets bija pārspējis pats sevi. No līdzpaņemtajiem krājumiem viņš bija pagatavojis vairākus eiropiešu ēdienus, pie kādiem Austrālijas tuksnesīgajos klajumos nav viegli tikt. šai smalkajā mielastā tika pasniegts brieža šķiņķis, sālīta vērša gaļa, kūpināts lasis, miežu un auzu miltu cepumi, tēja neierobežotā daudzumā, viskijs pārpilnībā, dažas pudeles portvīna. Bija tāds iespaids, itin kā ceļinieki atrastos Malkolmas pils lielajā ēdamzālē Skotijas kalnienē.
Patiesi šais dzīrēs bija itin viss, sākot ar ingvera zupu un beidzot ar saldajiem pīrādziņiem. Paganels tomēr uzskatīja par vajadzīgu papildināt desertu ar augļiem no savvaļas apelsīnu koka, kas auga tuvējā kalna pakājē. Gan jāatzīstas, ka šie apelsīni, ko iezemieši sauc par mokalijiem, bija diezgan bezgaršīgi, bet pārkostās sēkliņas svilināja muti kā Kaijenas pipari. Ģeogrāfs aiz mīlestības pret zinātni ēda šos augļus tik cītīgi, ka apdedzināja aukslējas un nebija vairs spējīgs atbildēt uz neskaitāmajiem majora jautājumiem par Austrālijas tuksnešu savdabībām.
Nākamajā dienā, 26. decembrī, nenotika nekas svarīgs, pie kā būtu vērts pakavēties. Ceļā gadījās Nortonas upes izteka un tālāk — pusizžu- vusī Makenzijas upe. Laiks pieturējās jauks, un karstums bija gluži ciešams. Vējš pūta no dienvidiem, nesdams līdzi spirgtumu tāpat kā ziemeļu vējš Ziemeļu puslodē. Paganels pievērsa tam sava jaunā drauga Roberta Granta uzmanību.
— Tas ir ļoti iepriecinošs fakts, — viņš piebilda, — jo Dienvidu puslodē caurmērā ir karstāks nekā Ziemeļu puslodē.
— Kāpēc? — zēns jautāja.
— Kāpēc? — Paganels pārjautāja. — Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka ziemā Zeme ir tuvāk Saulei?
— Esmu, Paganela kungs.
— Un ka ziemā auksts ir vienīgi tāpēc, ka Saules stari krīt slīpi?
— Protams.
— Tad redzi, draudziņ, tieši šā iemesla dēļ Dienvidu puslodē ir karstāks.
— Es nesaprotu, — Roberts izbrīnījies atbildēja.
— Padomā labi, — Paganels turpināja. — Kad pie mums Eiropā ir ziema, kāds gadalaiks ir šeit Austrālijā, zemeslodes pretējā pusē?
— Vasara, — Roberts sacīja.
— Un šai laikā Zeme atrodas vistuvāk Saulei… Vai tagad saproti?
— Saprotu …
Rati bīstami sasvērās.
— Un vasara Dienvidu puslodes zemēs ir karstāka nekā vasara Ziemeļu puslodē šī Saules tuvuma dēļ.
— Skaidrs, Paganela kungs.
— Tātad, kad mēs sakām, ka Zeme ir tuvāk Saulei ziemā, tad tas ir pareizi vienīgi attiecībā uz zemeslodes ziemeļu daļas iedzīvotājiem.
— Tas man nekad nebija ienācis prātā, — Roberts noteica.
— Nu gan atceries to uz visiem laikiem, draudziņ.
Roberts ar prieku noklausījās šo kosmogrāfijas lekciju, turklāt vē! uzzināja, ka Viktorijas provinces gada vidējā temperatūra ir septiņdesmit četri grādi pēc Fārenheita (-ļ-23°33/ pēc Celsija).
Vakarā ceļinieku pulciņš apmetās piecas jūdzes aiz Lusdala ezera starp Dramonta kalnu, kas paceļas ziemeļos, un Draidena kalnu, kura pazemā virsotne iezīmējas pie dienvidu apvāršņa.
Nākamajā dienā pulksten vienpadsmitos no rīta pajūgs sasniedza Vimeras krastus pie simt četrdesmit trešā meridiāna.
šī pusjūdzi platā upe vēla savus dzidros ūdeņus starp divām augstām gumijkoku un akāciju rindām. Pa starpām dažas krāšņas mirtes slēja piecpadsmit pēdu augstumā savus garos, sērojošos zarus, kas bija rotāti ar ' sarkaniem ziediem. Koku lapotnē laidelējās milzums putnu — vālodzes,, žubītes, zeltspārnainie baloži, nemaz nerunājot par pļāpīgajiem papagaiļiem. Lejā ūdenī draiskojās tramīgo un nepieejamo melno gulbju pāris. Reti sastopami Austrālijas putni drīz nozuda kādā līkumā, ko meta Vimeras upe, nesdama valgmi šai valdzinošajai ielejai.
Tikmēr rati apstājās uz zaļas zāles paklāja, kura bārkstis nokarājās pār straujajiem ūdeņiem. Nebija nedz pārceltuves, nedz tilta. Tomēr tikt otrā krastā vajadzēja. Airtons sāka meklēt piemērotu braslu. Ceturtdaļ- jūdzi augšup pa straumi upe, šķiet, bija seklāka, un viņš nosprieda, ka šai vietā varēs pārbraukt pāri. Vairākās vietās izdarītie mērījumi rādīja, ka upe šeit nav dziļāka par trim pēdām.
Tātad rati šai vietā varēja kaut kā tikt pāri.
— Vai nav nekādas citas iespējas šķērsot upi? — Glenervens jautāja bocmanim.
— Nekādas citas iespējas nav, milord, — Airtons atbildēja, — turklāt šis brasls man neliekas bīstams. Gan tiksim pāri.
— Vai lēdijai Glenervenai un mis Grantai nevajadzētu izkāpt no ratiem?
— Nekādā gadījumā. Mani vērši turas stingri uz kājām, un es vedīšu tos pa drošu ceļu.
— Tad brauciet, Airton, — Glenervens noteica. — Es paļaujos uz jums.
Jātnieki ielenca smagos ratus, un karavāna apņēmīgi devās ūdenī. Parasti, kad pajūgs brauc pāri upei, visapkārt ratiem piestiprina tukšas mucas, kas vajadzības gadījumā tos notur virs ūdens, šoreiz šādas glābšanas jostas nebija un vajadzēja paļauties vienīgi uz vēršu nojautu un vedēja piesardzību. Airtons, sēdēdams uz bukas, vadīja pajūgu; majors iiin abi matroži šķēla ātro straumi dažas tuāzes pa priekšu. Glenervens un Džons Mengls turējās katrs savā ratu pusē, gatavi kuru katru mirkli nākt palīgā pasažierēm. Paganels un Roberts noslēdza gājienu.