Meilmuts Kids pēkšņi apklusināja Kelu Galbreitu, uzlikdams roku viņam uz pleca. Viņi bija izgājuši ārā. Virs galvas ziemejblāzma, krāšņā draiskule, dižīgi plandīja savus krāsu brīnumus, pie kājām gulēja aizmigusi pilsētiņa. Kaut kur tālu leja gaudoja vientuļš suns. Karalis atkal grasījās runāt, bet Kids saspieda viņa roku, lai klusē. Gaudotāju skaits auga augumā. Suns pēc suņa pievienoja savu balsi dziesmai, līdz daudzbalsīgs koris pieskandināja visu nakti. Tam, kas pirmo reizi dzird šo savdabīgo, drūmo dziesmu, atklājas Ziemeļzemes pirmais un diženākais noslēpums; tam, kas to klausījies bieži, tā dun kā noslēpumains kapa zvans veltīgi izšķiestajiem pūliņiem. Tā skan kā mocītu dvēseļu gaudas, tajā sakopots viss ziemeļu mantojums, neskaitāmu paaudžu ciešanas — tā ir biedinājums un arī rekviēms tiem, kas noklīduši no cilvēces ganāmpulka.
Kels Galbreits viegli nodrebuļojās, klausīdamies, kā dziesma izdziest aizžņaugtos šņukstos. Kids skaidri lasīja viņa domas un līdz ar viņu izstaigāja vēlreiz visu ceļu cauri bada un slimību dienām, un visur viņu pavadīja pacietīgā Magdalēna, dalīdamās ar viņu ciešanās un briesmās, nekad nešaubīdamās, nekad nežēlodamas. Viņa gara acu priekšā aizslīdēja neskaitāmas ainas, bargas un skaudri iezīmētas, un pagātnes roka ar smagiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Sis būtu bijis īstais brīdis. Meilmuts Kids izjuta stipru kārdinājumu izspēlēt savu slēpto trumpi un vienā rāvienā laimēt spēli; tomēr šāda pārmācība vien būtu par vieglu, un viņš ļāva šim brīdim paiet garām. Nākamajā mirklī vīri jau spieda viens otram roku, un, kad karalis aizsoļoja lejup pa nokalni, sniegs sirdīgā protestā čirkstēja zem viņa krellītēm izšūtajiem mokasīniem.
Pārdzīvojuma nomocītā Magdalēna bija pavisam cita sieviete — vairs nebija tās koķetās šķelmes, kuras aizraujošie smiekli, pietvīkušie vaigi un mirdzošās acis pirms stundas bija likušas aizmirsties pat viņas skolotajiem. Gurda un nejūtīga viņa sēdēja krēslā tieši tāda pašā pozā, kādā Prinss ar Haringtonu viņu tur bija novietojuši. Meilmuts Kids savilka uzacis. Tas nu nekur nederēja. Kad pienāks brīdis tikties ar vīru, viņai vajadzēs prast, sevi neatklājot, uzņemt visu notiekošo ar augstprātīgu valdonīgumu. Bija ļoti svarīgi, lai viņa tai brīdī darītu visu tieši tā kā baltās sievietes, citādi šī uzvara vispār nebūs nekāda uzvara. Tādēļ viņš runāja ar Magdalēnu, runāja stingri un bez aplinkiem, iepazīstināja viņu ar vīriešu dzimuma vājībām, līdz viņa sāka apjaust, cik vīrieši visumā ir vientiesīgi un kāpēc sieviešu vārds viņiem ir likums.
īsi pirms Pateicības dienas Meilmuts Kids vēlreiz apciemoja misis Epingvelu. Viņa žigli pārcilāja savus sieviešu vizuļus, diezgan ilgu laiku pavadīja Klusā okeāna piekrastes sabiedrības manufaktūras noliktavā un kopā ar Meilmutu Kidu atgriezās viņa būdā, lai iepazītos ar Magdalēnu. Pēc tam sākās laiks, kādu šī būdiņa vēl nebija pieredzējusi, — tika piegriezts un pielaikots, sadiegts un šūdināts un veiktas neskaitamas citas brīnišķīgas un neizprotamas izdarības, vīriešu kārtas konspiratori pa to laiku bieži vien tika izraidīti aiz mājas robežām. Šādās reizēs «Operas nams» viņiem viesmīlīgi atvēra savas divkāršās durvis. Tik bieži viņi tur sēdēja, galvas kopā sabāzuši, un tik dedzīgi tukšoja kausus, uzsaukdami mīklainus tostus, ka apkārtējie dīkdieņi aiz tā visa samanīja līdz šim nezināmas atradnes, kas slēpj neaprēķināmas bagātības, un ir zināms, ka vairāki che-cha-quas un pat viens veterāns turējuši piekrautas ceļasomas aiz bāra letes, gatavi drāzties ceļā kuru katru mirkli.
Misis Epingvelas spējas bija apbrīnojamas; tālab, kad viņa Pateicības dienas vakarā nodeva Magdalēnu tās treneriem, tā bija tik ļoti pārvērtusies, ka vīri jutās gandrīz vai bikli tās priekšā. Prinss viņu ievīstīja kanādiešu segā, izrādīdams tik uzsvērtu goddevību, ka tā izskatījās vairāk pēc patiesas nekā pēc imitētas, bet Meilmuts Kids, pasniedzis viņai elkoni, kur pieķerties, juta, ka diezgan grūti palikt tikai paša izvēlētajā mentora lomā. Haring- tons, kura galvā nemitīgi atbalsojās zināmais cenu saraksts, soļoja aizmugurē un visu ceļu lejup uz pilsētu pat muti neatvēra. Nonākuši pie «Operas nama» sāndur- vīm, viņi noņēma segu no Magdalēnas pleciem un izklāja to sniegā. Izkāpusi no Prinsa mokasīniem, viņa nostājās uz segas jaunās zīda kurpītēs. Masku balle jau bija sasniegusi kulmināciju. Magdalēna vēl brīdi vilcinājās, bet vīrieši atrāva durvis vaļā un iebīdīja viņu iekša. Tad viņi mudīgi skrēja ap māju, lai ieietu tajā pa parādes durvīm.
— Kur ir Freda? — nepacietīgi taujāja veterāni, kamēr che-cha-cļuas tikpat dedzīgi prašņāja, kas ta Freda esot. Visā balles zālē dūca viņas vārds. Tas bija ikvienam uz lūpām. Nosirmojuši raktuvju strādnieki, kas lepojās ar savu amatu, vai nu augstmanīgā laipnībā sameloja šiem frantīgi uzpostajiem mīkstpēdiņiem pilnas ausis, — uz patiesības sagrozīšanu šie vīri bija meistari, — vai arī ar nikniem skatieniem pauda savu nicinājumu par viņu muļķību. Savi četrdesmit karali no Augšas un Lejas Laukiem bija sapulcējušies zālē, katrs no viņiem cerēja, ka ticis uz īstajām pēdām, un bija gatavs apliecināt savu minējumu pareizību ar zelta smiltīm no savas karaļvalsts. Vīram, kas stāvēja pie svariem un kam šovakar bija lemts grūtais uzdevums — svērt zelta maisiņus, vajadzēja dot palīgu, bet vairāki derību turētāji, kas prata izmantot gadījumu, atklāja vilinošus sarakstus, kur atzīmēja likmes un favorītes.
Kura ir Freda? Ik pa brīdim likās, ka grieķu dejotāja nupat ir atklāta, bet katrs atklājums sacēla paniku derības nosiēgušo lokā, un sākās traka jaunu derībnieku pierakstīšana, ko darīja tie, kuri labāk vēlējās palikt ārpus derībām. Sīs medības iepatikās arī Meilmutam Kidam, kura ierašanos ar skaļiem rēcieniem bija apsveikuši viņam pazīstamie dzīrotāji. Kidam bija vērīga acs soļu īpatnību atšķiršanā, kā arī dzirdīga auss balss tembra sa- klausīšanā, un viņš norādīja uz kādu brīnumainu dāmu, kas vizuļot vizuļoja kā «Aurora Borealis» — Ziemeļj blāzma. Tomēr grieķu dejotājā bija pārāk izmanīga pat viņa asajam skatienam. Lielum liela tiesa zelta meklētāju šķita izraudzījušies «Krievu princesi», kas bija visgraciozākā šaja zālē, un tātad vienīgi viņa varēja būt Freda Molufa.
Kadriļas laikā zāli paršalca gandarījuma klaigas. Viņa bija atrasta. Agrākajas ballēs, izpildot kadriļas figūru «lielais loks», Freda bija demonstrējusi nepārspējamu dejas soli ar pašas izdomātām variācijām. Kad nu šoreiz nosauca šo figūru, «Krievu princese» dejodama izdarīja tieši tādas pašas ķermeņa un locekļu kustības. Bet, tikko korī kliegtie saucieni «Nu es jau teicu!» bija satricinājuši šķērssijas, tā — āre! — dzīrotāji pēkšņi ieraudzīja, ka arī «Aurora Borealis» un vēl viena maska — «Pola gars» — izpilda tos pašus soļus tikpat graciozi. Un, kad vēl abi dvīņi — «Saules zaķīši», kā arī «Sala karaliene» nekavējoties viņas atdarinaja, vīram pie svariem vajadzēja sadabūt vēl otru palīgu.
Sala mākulī tīts, Bctlzs ieradās zālē tieši no ceļa, kad satraukums bija sasniedzis augstako pakāpi. Kad viņš sāka dejot, apsarmojušās uzacis pārvērtās ūdenskritumos, bet ūsas, vēl arvien sasalušas, šķita apbārstītas briljantiem, kas gaismas staros dzirkstīja visdažādākajās krāsās, kamēr dejā lidojošās kājas slīdēja pret ledus drumslām, kas grabēdamas bira no viņa mokasīniem un pusgarajām zeķēm. Ziemeļzemē deju sarīkojumi noris ļoti nepiespiestā atmosfērā, vīri no raktuvēm un sniega ceja ir aizmirsuši jebkuru izsmalcinātību, ja tiem tāda kādreiz bijusi; vienīgi augstākajās oficiālajās aprindās kaut cik ievēro konvencijas. Šeit kastu atšķirībām nebija nozīmes. Miljonāri un nabagi, suņu dzinēji un policijas jātnieki sniedza rokas «dāmām loka vidū» un joņoja apkārt pa apli, izdarīdami visneiedomājamākos lēcienus. Neizvēlīgi savās izpriecās, trakulīgi un neaptēsti — viņi tomēr nebija rupji, un viņu raupjais bruņnieciskums nemaz nepalika iepakaļ visizsmalcinātākajai pieklājībai.