Man jāpiezvana, viņš sacīja. Pagaidi tepat. Es atgriezīšos pēc dažām minūtēm.
Gērijs vēroja, kā Entrims iziet, atstādams viņu vienu. Pa logu viņš redzēja galdus ar grāmatām un datoriem. Viņam nebija nojausmas, kas te īsti notiek, taču tas šķita svarīgi. "Interesanti, ko dara tētis?"
Vēl viņš cerēja, ka īans nav iekļuvis pārāk lielās nepatikšanās.
Māte skaidri apliecināja, ka nekad nav gribējusi ielaist viņu dzīvē zēna īsto tēvu. Iemesli netika paskaidroti, un pats Gērijs nebija ticis skaidrībā.
Tagad Gēriju māca vēl lielāks apjukums.
Bleiks Entrims šķita normāls vīrs. Arī viņš, tāpat kā visi citi, bija uzzinājis patiesību tikai nesen.
Un, to noskaidrojis, viņš uzreiz rīkojās.
Tas par kaut ko liecina.
"Ko lai iesāk?" Gērijs prātoja.
Viņam piedāvāta negaidīta iespēja. Prātā rosījās tūkstošiem jautājumu gan Entrimam, gan tētim. "Vai māte būtu ielaidušies ar citu vīrieti, ja tētis nebūtu viņu krāpis ar citām sievietēm? Entrims toreiz atradās turpat tuvumā. Viņš visu redzēja pats savām acīm. Viņš bija skaidri atzinis, ka māte bijusi ļoti sāpināta."
Vajadzēja ar kādu izrunāties.
Ar ko?
Mātei zvanīt nedrīkstēja. Tā būtu liela kļūda.
Un tētis meklēja lanu.
Nebija neviena, kurš varētu kaut nedaudz saprast viņa niknumu un apjukumu.
Izņemot Bleiku Entrimu.
3 1.nodaĻa
Malons vēroja Ketlīnu Ričardsu, kas turēja ieroci rokā gar sāniem, taču ne uz bridi neatrāva no viņa skatienu. Arī viņš žņaudzīja ieroci plaukstā. Pagriezies pret mis Mēriju, viņš jautāja: Kas te notika?
Vīrs, kurš nokrita pa kāpnēm, mēģināja aiziet, taču šī policiste izšāva cauri logam.
Viņam pie kājas bija piesprādzēta maksts ar ieroci, Ričardsa piemetināja. To viņš nomērķēja uz mani. Es nolēmu negaidīt.
Tas džeks sāka šaudīties, iejaucās īans. Cilvēki pajuka uz visām pusēm. Viņa… īans norādīja uz Ričardsu. …nogūlās uz asfalta. Tad viņš aizmuka.
Pārāk daudz cilvēku uz ielas, netiku pie šāviena, Ričardsa taisnojās.
Un neviens nav ievainots?
Ričardsa papurināja galvu. Visi ir sveiki un veseli.
Sirēnu kaukoņa pieņēmās skaļumā.
Metropoles policija, Ričardsa paskaidroja. Ļaujiet man visu nokārtot ar viņiem.
Labprāt. Mēs ejam prom.
Būtu labi, ja jūs tomēr pārdomātu, mister Malon. Man ar jums jārunā. Vai varat uzkavēties vēl mazliet, vismaz tik ilgi, kamēr es tieku galā ar policiju? Man būtu vajadzīgas vien dažas minūtes.
Viņš apsvēra lūgumu. Kāpēc gan ne?
Turklāt viņam pašam bija radušies daži jautājumi.
Kāpiet augšstāvā! mis Mērija piedāvāja. Gaidiet dzīvoklī, līdz policija aizies. Es iešu talkā šai jaunajai dāmai. Varu apgalvot, ka tas bija neizdevies aplaupīšanas mēģinājums. Viņa iejaucās un aizbiedēja zagļus.
Malonam nekas nebija pretī.
Labi. Mēs ar lanu būsim augšstāvā.
Ketlīna ātri novērtēja Kotonu Malonu. Dedzīgs. Koncentrējies. Un drošsirdīgs. Runājot neizrādīja ne mazāko šaubu.
Viņai nebija citu iespēju kā vien šaut pa uzbrucēju, kad tas atradās veikalā. Tas bija atbildējis ar pretuguni, un viņa baidījās par garāmgājēju drošību. Bet vai nu pretinieks bija vissliktākais šāvējs pasaulē, vai arī bija tīšām tēmējis augstu, lai nepakļautu cilvēkus briesmām. Ņemot vērā pēdējo dažu stundu laikā uzzināto, Ketlīna sliecās drīzāk ticēt otrajam secinājumam, un tas vienīgi vairoja jau tā augošo neizpratni.
Sirēnas kauca aizvien tuvāk, un drīz ielas malā apstājās divas Metropoles policijas automašīnas ar mirgojošām bākugunīm. No tām izkāpa četri policisti formastērpos un iesteidzās veikalā. Ketlīna jau bija pacēlusi savu dienesta apliecību, bet policistu vienības komandieri tas acīmredzot neinteresēja.
Atdodiet ieroci.
Kāpēc man tas būtu jādara? Ketlīna atjautāja.
Kāds mēģināja aplaupīt manu veikalu, iejaucās mis Mērija. Viņam bija ierocis. Šī sieviete viņu aizbiedēja.
Divi policisti nostājās sardzē pie ārdurvīm. Abi pārējie izturējās tik vienaldzīgi, it kā viņus neinteresētu pastrādātais noziegums.
Ieroci! policists atkārtoja.
Viņa pasniedza tam pistoli.
Ņemam ciet!
Otrs atlauza Ketlīnai rokas aiz muguras.
Viņa apcirtās, izmantoja prettvērienu un ietrieca ar ceļgalu vīrietim pa vēderu. Kad uzbrucējs sāpēs saliecās, viņa iespēra vēlreiz un pagriezās, lai izrēķinātos ar otru policistu.
Uz grīdas! tas pavēlēja, notēmējis ar ieroci.
Ketlīna nenobijās. Kālab jūs tā rīkojaties?
Nekavējoties!
Policisti pameta savas pozīcijas pie durvīm un nostājās no viņas pa labi. Ketlīna apsvēra iespēju pretoties, taču atzina, ka vienai pret trim nav daudz izredžu.
Rokas augšā! izrīkoja pirmais policists. Un gulties uz grīdas!
Viņa paklausīja, un policisti savažoja viņai rokas aiz muguras ar plastikāta saitēm, kas iegriezās miesā.
Tad Ketlīnu uzrāva kājās un izveda no veikala.
Malons pagriežas pret Ianu un noprasīja: Kur ir zibat-
mina?
/
Zēns smaidīja. Biju pārliecināts, ka mis Mērijas gājiens jūs neapmuļķos.
Veikala īpašniece pārāk ātri bija padevusies un norādījusi uz metāla kārbu turklāt zibatmiņa bija citā krāsā.
Zēns izvilka zibatmiņu no bikšu kabatas un pasvieda vīrietim.
Mis Mērija ir diezgan gudra, vai ne? īans noteica. Ir gan. Un arī bezbailīga. Viņa spēja blefot pat ar ieroča stobru pie galvas. Pieņemu, ka tie viri mazliet iekarsis, tiklīdz būs sapratuši, ka ir apvesti ap stūri.
Tas var radīt neērtības. Vai jūs varētu parūpēties par mis Mēriju? īans vaicāja.
Vari uz to paļauties.
Malons grozīja zibatmiņu pirkstos, atsaukdams atmiņā visu, ko bija lasījis tās failos. Ar paroli aizsargātais fails katrā ziņā ir visbūtiskākais.
Kāpēc tu aizbēgi no kafejnīcas? viņš jautāja īanam, jo iepriekš atbildi tā arī nebija saņēmis.
Man nepatīk sveši cilvēki. īpaši tādi, kas izskatās pēc policistiem.
Es arī esmu tev svešs.
Jūs esat citāds.
Kas nobiedēja tevi automašīnā tovakar, kad tu nozagi zibatmiņu?
lana vaibsti it kā sastinga, viņš apsvēra jautājumu. Kurš teica, ka es biju nobijies?
To skaidri varēja redzēt.
Tie abi varēja mani novākt. To rādīja vecā vīra seja, pirms ielaidu šiem acīs piparu gāzi. Viņš gribēja atgūt zibatmiņu un pēc tam mani nogalināt. Neko tādu man nebija gadījies piedzīvot. Zēns mirkli klusēja. Jums taisnība. Tas mani biedēja.
Malons apzinājās, cik grūti nākusi tāda atzīšanās, sevišķi cilvēkam, kurš neuzticas nekam un nevienam.
Tamdēļ es kafejnīcā no jums aizbēgu. Es ieraudzīju vīrus mēteļos, viņiem bija tāds pats skatiens. Man tādi nepatīk. Nekad agrāk mani neviens nav gribējis nobeigt.
Tad tāpēc tu aizbrauci uz Savienotajām Valstīm?
īans pamāja. Viendien saskrējos ar to džeku. Viņš piedāvāja doties uz Štatiem, un es nodomāju, ka tā varētu būt piemērota vieta. Varēja manīt, ka viņam draud nepatikšanas. Bet labāk tā, nekā palikt tepat. Es tikai gribēju tikt prom.
Apakšstāvā valdīja klusums.
Malons sameklēja savu mobilo tālruni un ievadīja pirmīt iedoto numuru.