lans un zibatmiņa ir te, viņš pavēstīja Entrimam. Bet mums ir aizķeršanās.
Viņš izklāstīja notikušo, neaizmirsdams aprakstīt arī nepazīstamo aģenti no Smago organizēto noziegumu pārvaldes.
Man nepatīk, ka iesaistījušās varas iestādes, Entrims atzina. Vai jūs varēsiet tikt prom?
Tā esmu paredzējis. Kā jūtas Gērijs?
Lieliski. Te ir klusums.
Te? Kur tas ir?
Pa nešifrētu tālruni nestāstīšu. Kad būsiet gatavi doties prom, piezvaniet vēlreiz, un es nosaukšu satikšanās vietu. Un, Malon… jo drīzāk, jo labāk.
Tur jums taisnība.
Viņš beidza sarunu un atkal iedomājās par to, kas notiek ārā.
Tālab viņš piegāja pie loga paskatīties.
Ketlīnu izveda uz ielas, rokas viņai bija sasietas uz muguras. Policisti aizturēja gājējus, lai varētu šķērsot ietvi, un viņai riebās izteiksme apkārtējo sejās visi šķita prātojam, kas ir šī sieviete un ko viņa nodarījusi. "Kāda jēga mani aizturēt? Lai pazemotu? Es esmu ilggadēja pārvaldes darbiniece un neko sliktu neesmu pastrādājusi."
Viņi pārgāja pāri ielai pie policijas automašīnas, kam aizmugures durvis bija atvērtas. Ketlīnai palīdzēja iekāpt, un durvis aizcirtās. Kamēr ārpusē rosījās un trokšņoja cilvēki, viņa sēdēja mēmā klusumā. Pa aptumšotajiem auto logiem pavērās skats uz grāmatveikalu un mis Mēriju. Neviens no
("otriem policistiem pat nebija papūlējies runāt ar veikala īpašnieci, un viss izskatījās arvien aizdomīgāk. "Kas īsti notiek?"
Malons vēroja, kā Ričardsu ar sasietām rokām ved pāri ielai un iestumj policijas automašīnas aizmugures sēdeklī.
Kāpēc viņu savāca? īans jautāja.
Varbūt viņa tomēr nebija no tās pārvaldes?
Bija gan, īans iebilda.
Bija jāpiekrīt. Viss liecināja par to, ka viņa nemelo.
Satiksme šaurajā ielā atjaunojās, un automašīnas lēni iekustējās uz abām pusēm. Abi policijas automobiļi stāvēja ielas pretējā pusē pie ietves, bākugunīm joprojām mirgojot. "Ko lai tagad iesāk? Skaidrs, ka ar Ketlīnu Ričardsu nekāda saruna nesanāks. Vai vajadzētu atdot zibatmiņu Entrimam un doties mājup?" Malons prātoja.
Kaut kas nebija kārtībā.
"Kā tie divi vīri zināja, ka jāierodas šai grāmatu veikalā? Kā aģente zināja, kurp jādodas? Tā, kura zināja manu vārdu?"
Un īana drošība joprojām bija apdraudēta.
Ielas malā apstājās melns sedans, un no tā izkāpa vīrietis. Gados. Sirmiem matiem, uzvalkā ar vesti. Soļodams ar spieķa palīdzību, viņš šķērsoja pretējo joslu, apgāja apkārt policijas automobilim, kurā sēdēja sasaistītā aģente, atvēra aizmugures durvis un cienīgi iesēdās viņai blakus.
īans neticeja savam acīm. Veco vīru ar spieķi viņš nemūžam neaizmirsīs.
Tovakar mašīnā pie Oksfordas loka stacijas sēdēja virs, kurš gribēja atgūt zibatmiņu, zēns ierunājās. Un lika otram mani nogalināt. Tas ir viņš.
32. NODAĻA
Ketllnai vajadzēja to paredzēt.
Sers Tomass Metjūss ieslīdēja automašīnā viņai līdzās uz sēdekļa.
Vai jūs reiz pieņemsities prātā? viņš apjautājās. Šaudīšanās veikalā! Ja nu kāds būtu nogalināts?
Bet neviens necieta. Dīvaini, vai ne?
Vai tas būtu mājiens?
Varbūt jūs to zināt labāk?
Tagad saprotu, kādēļ jūsu priekšnieki neieteica iesaistīt jūs šai lietā. Ja pareizi atceros, viņi brīdināja: "Viņa nav to rūpju vērta."
Vīrietis bija bruņojies. Veikalā atradās sieviete un bērns. Es rīkojos tā, kā uzskatīju par nepieciešamu.
Un kur ir misters Malons un īans Danns?
Vai tad Metropoles policija viņus neatrada?
Metjūss nīgri pasmīkņāja, drīzāk pauzdams aizkaitinājumu nekā uzjautrinājumu. Jācer, ka reiz jūs pati sāksiet mācīties no savām kļūdām.
Patiesībā viņa jau bija mācījusies. Kur ir Eva Pazana?
Jāpieņem, ka pagalam. Tieši tā, kā ziņojāt.
Mēs abi zinām, ka tā nav. Tādas profesores nav. Vismaz Oksfordā ne.
Sers Tomass Metjūss sēdēja, plaukstām aptvēris ziloņkaula globusu spieķa galā. Viņš joprojām vērās uz priekšu.
Es jūs novērtēju pārāk zemu, viņš visbeidzot noteica.
Vai tas nozīmē, ka es neesmu tik stulba, kā par mani domājāt?
Viņš pagrieza galvu pret sarunu biedreni. Tas nozīmē, ka es jūs novērtēju pārāk zemu.
Kāds ir jūsu nolūks?
Es sargāju šo nāciju. Patlaban tai draud nopietnas briesmas ar smagām sekām. Patiesībā visnotaļ apbrīnojami… Piecus gadsimtus sens notikums spēj radīt tādas nepatikšanas!
Jādomā, ka jūs neatklāsiet, kas tas ir par notikumu.
Acīmredzot. Taču vienu pateikšu skaidri. Tās ir reālas briesmas, tās nedrīkst ignorēt, un pēc vairākiem gadsimtiem mūs tajās ir iegrūdis jūsu Bleiks Entrims.
Malons cieši vērās īanā. Vai tu esi pārliecināts?
Viņam ir tāda pati nūja. Balta bumba galā ar visādām
kontūrām kā globusam. Uzvalks arī bija līdzīgs šim. Tas ir
vinš. /
Zēna paziņojums šķita vēl neaptveramāks, ja zina, kas šis vīrs ir.
Tomass Metjūss.
Ilggadējais Slepenā izlūkdienesta vadītājs. Vēl strādādams Tieslietu ministrijā, Malons vairākas reizes bija sadarbojies ar M/6, divreiz ticies arī ar Metjūsu. Šis vīrs bija asredzīgs, gudrs un piesardzīgs. Allaž piesardzīgs. Tādējādi viņa atrašanās netālu no Oksfordas loka stacijas liktenīgajā dienā pirms mēneša, kad tika noslepkavots Ferovs Karijs, rosināja daudz jautājumu.
Viens no tiem bija svarīgāks par citiem.
Tu sacīji, ka tevi iestūma mašīnā tas pats vīrs, kurš nogrūda Kariju vilciena priekšā. Tā patiešām bija?
lans pamāja. Tas pats.
Nonāvēšana piederas pie izlūkdienestu aktivitātēm tas nav noslēpums. Taču tīša slepkavība, ko britu zemē pastrādājuši britu aģenti? Upuris tuva sabiedrotā aģents? Un taj.i iesaistīts pats galvenais cilvēks personiski? Tas pacēla likmes neiedomājamos augstumos.
Entrims ticis uz pēdām kādai ievērojamai lietai.
Viņi abi jau labu brīdi sēž kopā mašīnā, īans aizrādīja.
Malons zēna balsī saklausīja bažas un bija spiests piekrist.
Vai jūs domājat, ka viņai draud ziepes? jautāja īans.
Jā gan.
Ketlīna aptvēra, cik nepatīkamā stāvoklī nonākusi. Viņa atradās Metjūsa varā.
Mis Ričardsa, par šo vitāli svarīgo lietu ir informēts pats premjerministrs. Kā jūs jau norādījāt Karalienes koledžā, tiek apieti likumi un varbūt pat pilnīgi pārkāpti. Šeit uz kārts liktas valsts intereses.
Viņa uztvēra skaļi neizteikto pārmetumu. "Tad kādēļ tu mums esi tāds apgrūtinājums?"
Jūs pats ieradāties pie manis, viņa atgādināja.
Tā bija gan. Kļūda, es to tagad apzinos.
Jūs man tā arī neļāvāt neko uzsākt.
Lūk, te jūs maldāties. Es jums devu visas iespējas. Taču tā vietā jūs uzdrošinājāties iet savu ceļu. Metjūss brīdi vilcinājās. Es zinu, ka jūs devāties iztaujāt apsardzes personālu Oksfordā un apciemojāt Tiesu innu uzraugu. Jums vajadzēja klausīt mani Karalienes koledžā un darīt, kā lieku.
Jums vajadzēja runāt ar mani godīgi.
Metjūss klusi iesmējās. Diemžēl šāda greznība te nav pieejama.
Ketlīna nebija vienisprātis, tomēr neiebilda un pajautāja: Kas notiks tālāk?
Tādi pārgalvji kā jūs agrāk vai vēlāk nonāk ceļa galā.
Tātad es esmu bez darba.
Kaut nu būtu tik vienkārši! Manis minētās valsts intereses, kuras mēs sargājam, prasa ārkārtējus drošības mērus. Parasti es vairos realizēt tādus pasākumus mūsu valsts robežās, taču šajā gadījumā es citu iespēju nesaskatu.