Kas notiks ar šiem dārgumiem? mis Mērija vaicāja.
Tiem, kurus jūs nozagāt?
Arī tā nav jūsu darīšana, Entrims atcirta, uzmetis sievietei stingru skatienu.
Un kā tad paliek misters Malons un tā dāma? mis Mērija prašņāja.
Kura dāma?
Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente, īans paskaidroja. Tā, kura šaudījās grāmatveikalā, kad tie vīri atnāca pēc zibatmiņas.
Malons neko neminēja par sievieti, Entrims sacīja.
Un mēs jau divreiz esam runājuši pa telefonu.
Varbūt viņš sprieda, ka šāda informācija nav jūsu darīšana, dzēlīgi bilda mis Mērija.
Kur ir mans tētis? Gērijs jautāja.
Hemptonkortā.
Tad viņa ir kopā ar tavu tēvu, lans apgalvoja.
Vai viņai ir vārds?
Mis Mērija pamāja. Viņa uzrādīja man savu žetonu. Ketlina Ričardsa.
Ketlīna nedeva ceļā stāvošajam vīrietim laika atjēgties, notrieca viņu zemē un iegrūda ceļgalu viņam cirksni.
Gulošais sāpēs iekliedzās.
Viņa uzlēca kājās.
Ierocis joprojām atradās zem jakas, cieši piespiests mugurai. Cilvēki pārsteigti nolūkojās, daži atkāpās, atbrīvodami vietu. Viņa uzrādīja apkārtējiem savu dienesta žetonu.
Oficiāla aizturēšana. Neaiztieciet viņu!
Vīrietis joprojām locījās sāpēs uz grīdas.
Tanī mirklī viņas skatienu piesaistīja novērošanas kamera.
Problēma.
Izskrējusi cauri vēl dažām baroka stila istabām, Ketlīna atskārta, ka atrodas pils sētas puses stūrī. Pa labi uz aizvērtām durvīm bija uzraksts, vēstot, ka šo izeju drīkst lietot tikai ārkārtas gadījumos.
Tāds šis gadījums noteikti bija, tāpēc viņa atrāva durvis vaļā.
Lejup veda kāpnes.
Entrims bija satriekts. Šo vardu viņš nebija dzirdējis desmit gadus. Šai jezgā iejaukta arī Ketlīna Ričardsa?
Tā nevar būt sagadīšanās.
Aprakstiet šo sievieti!
Pēc visa spriežot, viņa nebija daudz mainījusies.
Mēs ar Malonu izglābām to dāmu no tiem pašiem, kuri mēģināja novākt mani, lans apgalvoja. Ari viņu grasījās nogalināt.
Pastāsti, ko zini!
Viņš klausījās пana Danna stāstījumā par atgadījumu Oksfordas loka stacijā un vēlāko sadursmi. Vienbrīd viņš pārtrauca zēnu:
Vai tu zini, kas bija tie vīri Bentley automobilī todien, kad gāja bojā mūsu cilvēks?
Vecāko vīrieti sauca Tomass Metjūss. Tā sacīja Malons, ieraudzījis viņu vakar vakarā uz ielas iepretim grāmatveikalam.
Vēl viens trieciens.
Slepenā Izlūkdienesta vadītājs.
Ko tas viss nozīmē?
Entrims noklausījās pārējo un jau krita panikā. Vēl nesen tik gludais operācijas nobeigums nupat bija kļuvis nedrošs. Pietika jau ar iepriekšējās dienas vakaru, kad Malons ziņoja par Smago organizēto noziegumu pārvaldes darbinieka klātbūtni. Ja vadība uzzinās, ka te tieši iesaistīts M/6, turpmākā rīcība nav paredzama. "Mani katrā ziņā pametīs likteņa varā. Atstās vienu. Ļaus arestēt."
Vai vēl ļaunāk.
"Man jārunā ar Daidala biedrību. Viņi negribēs, lai notikumi vēršas plašumā. Nemaz negribēs."
Malons un Tanja vēlreiz iegāja Spoku galerijā, tikai šoreiz abi pa to pašu nodriskāto paklāju virzījās pret cilvēku straumi uz Lielo zāli.
Izsteigušies cauri galerijai, viņi šķērsoja Sardzes kambari, iegāja starptelpā, no kurienes ceļš veda pa kreisi uz Lielo zāli un lejup uz pirmo stāvu. Te vienkāršās baltās sienas greznoja dzīvnieku ragi. Tanja devās taisnā ceļā pie kāpnēm, vairīdamās no durvīm uz Lielo zāli.
Šurp, mister Malon. Tās ved uz virtuvēm.
Bet Malons pakāpās malā un palaida garām apmeklētājus.
Kāpnes aizšķērsoja metāla ķēde, brīdinot nenākt, taču viņi pārkāpa pāri un devās lejup.
Viens no uniformētajiem darbiniekiem piegāja pie nožogojuma un uzsauca: Tur nedrīkst iet!
Viss kārtībā! Tanja atsaucās. Tā esmu es.
Darbinieks acīmredzot pazina sievieti un pamāja ar roku.
Mūsējie ir visnotaļ centīgi, Tanja stāstīja. Ik dienas ierodas milzum daudz apmeklētāju, kas mīļuprāt klīst pa visu pili. Labi, ka esmu šeit strādājusi jau divdesmit gadus.
Klusībā Malons pateicās gan par Tanjas klātbūtni, gan par to, ka viņam zem jakas vēl aizvien bija kautiņā iegūtais ierocis.
Pirmajā stāvā viņi sadzirdēja uz kāpnēm soļus. Viņiem sekoja.
Tie noteikti bija abi viltus policisti.
Nedrīkst tūļāties, Tanja aizrādīja.
Viņi izgāja pa durvīm, kurām nebija roktura. Slikti. Vienkāršs aizbīdnis brīnišķīgi noderētu. Šī noteikti bija mūsdienīga avārijas izeja no otrā stāva bet agrāk domāta kalpotājiem, kas virtuvē sagatavoto ēdienu nogādāja augšup uz Lielo zāli.
Uz abām pusēm aizstiepās garš, šaurs gaitenis.
Visur drūzmējās apmeklētāji.
Tanja nogriezās pa kreisi, tad pa labi un iegāja Lielajā virtuvē. Malons atsauca atmiņā visu, ko zināja par šo pils daļu. Vairāk nekā piecdesmit telpas trīs tūkstošu kvadrātpēdu platībā, un agrākos laikos te strādāja divsimt cilvēku. Šeit astoņsimt Henrija VIII galma locekļiem gatavoja divas maltītes dienā. Viņi stāvēja plašā telpā ar augstiem griestiem un balsinātām sienām, te kurējās divi pavardi. Visur bija apmeklētāji tie fotografēja, tērzēja un droši vien iztēlojās sevi piecsimt gadu senā pagātnē.
Nāciet, mister Malon. Iesim te. Viņa veda vīrieti cauri virtuvei un apstājās pie durvīm, kas veda slēgtā pagalmā. Palūkojiet, vai tur negrozās mūsu uzraugi!
Viņš pavērās gar durvju stenderi, palaida garām dažus tūristus un pamanīja vienu no vīriem gaitenī, kurā viņi bija iegājuši, nokāpdami lejā pa kāpnēm. Malons ar Tanju bija apmetuši U-veida loku.
Viens no tiem atrodas mums aiz muguras.
Tanī brīdī Malons pagriezās un ieraudzīja virtuvē grozāmies sekotāju, kurš vēl nebija abus bēgļus ievērojis.
Nāciet! viņš mudināja.
Viņi šķērsoja pagalmu, un Malons redzēja vīrieti dodamies dziļāk garajā gaitenī. Tomēr tas, kurš atradās aiz muguras, drīz būs klāt.
Mums jātiek aiz tām durvīm, Tanja sacīja, rādīdama uz gaiteņa labo pusi divdesmit pēdas tālāk. Ja pasteigtos, tad viņi pagūtu nozust tur, iekams vīri viņus pamanīs.
Kādēļ mēs tur negājām uzreiz? Malons vaicāja.
Tad viņi mūs pamanītu, jo tobrīd gāja mums aiz muguras. Šādi mēs radījām nelielu apjukumu.
Te nekas nebija iebilstams.
Sieviete drošā gaitā aizsteidzās pa gaiteni un pazuda aiz durvīm.
Viņš sekoja, strauji nokāpa pa īsām akmens kāpnēm un attapās stāvam uz ķieģeļu grīdas telpā, kas kādreiz kalpojusi par pils vīna pagrabu. Velvētos griestus balstīja trīs kolonnas. Pa logiem ielauzās saules stari. Gar ārējām sienām rindojās un telpas centrālo daļu pildīja uz sāniem noguldītas milzīgas vīna mucas.
Tanja devās uz telpas otru pusi, un Malons ieraudzīja citas kāpnes, kas beidzās pie aizvērtām durvīm. Viņa devās lejup pa pakāpieniem. Pie durvīm bija elektroniskā slēdzene, bet Tanja ievadīja kodu un aicināja Malonu sekot.
Tikām abi sekotāji bija tikuši līdz vīna pagraba durvīm.
Viens iegrūda roku zem jakas.
Malons zināja, ko tas nozīmē.
Tāpēc viņš rīkojās vēl straujāk, izvilka savu ieroci un raidīja lodi pa labi no durvju ailas. Slēgtajā telpā ar akmens sienām šāviens nodārdēja līdzīgi sprādzienam. Apmeklētāji, kas apbrīnoja vīna mucas, izskatījās neapmierināti, taču tad saprata, ka vīrietim rokā ir ierocis, un pārbijās. Izmantodams vispārējo apjukumu, Malons noskrēja lejā pa kāpnēm un izspraucās pa durvīm pie Tanjas. Sieviete bez vilcināšanās aizcirta durvis.