DNS tests apliecināja, ka Entrims ir Gērija īstais tēvs.
Man nav laika klausīties jūsu blēņās.
Es nemeloju, Koton. Pārliecība šī vīra balsī mudināja domāt, ka tā patiešām ir. Es par jūsu personiskās dzīves līkločiem uzzināju nesen, Metjūss atzina. Gerijs nav jūsu īstais dēls. Un jums pašam to pavēstīja tikai pirms dažiem mēnešiem.
Kā jūs vispār to varat zināt?
Entrims jau vairākus mēnešus novēro jūsu bijušo sievu. Mēs noklausījāmies viņa zvanus kādam Džordžijas detektīvam, kuru viņš bija nolīdzis.
Kāpēc viņš tā rīkojas?
Jādomā, ka jūsu bijusī sieva viņu nicina. Viņa nav ļāvusi ar zēnu sazināties. Acīmredzot Entrims nolēma organizēt abiem satikšanos.
Realitāte uzbrāzās spēji kā sitiens.
"Gērija bioloģiskais tēvs ir šeit?" Malons drudžaini domāja.
Vai Gērijs to zina? viņš jautāja.
Metjūss pamāja. Diemžēl, jā.
Man jādodas prom.
To es nevaru pieļaut, Metjūss atteica.
Ketlīna klausījās sarunā. Cik noprotams, starp Bleiku Entrimu un Malona dēlu pastāvēja tieša saikne.
Par to Malons acīmredzami neko nebija nojautis.
Pazīdama Entrimu, Ketlīna nebija pārsteigta. "Viņam ir bērns? Un bērna māte viņu ienīst? Gan jau tāpēc, ka viņš arī to sievieti kādreiz ir iekaustījis."
Abi bruņotie vīri joprojām nenovērsa ieročus no Malona.
Viņa nolēma izlīdzināt spēkus izlēkusi no aptumšotās skatītāju ložas, izšāva un ar lodi kājas lielā noguldīja vienu no bruņotajiem vīriešiem.
Otrs nekavējoties reaģēja un pavērsa ieroci pret citu mērķi.
Pret viņu.
Malons dzirdēja šāvienu un redzēja vīru nokrītam. Kreisajā pusē parādījās Ketlīna, kura bija izšāvusi uz vīrieti, un otrs steigšus pavērsa ieroci pret viņu. Malons iesaistījās sievietes uzsāktajā spēlē un iešāva otram vīrietim kājā. Tas sabruka. Ričardsa pieskrēja pie ievainotajiem un savāca ieročus, kamēr abi locījās sāpēs. No brūcēm šļācās asinis, notraipot tenisa korta klājumu.
Mēs ejam prom, viņš paziņoja Metjūsam.
Tā ir kļūda.
Es gribu apraudzīt savu zēnu. Malons piegāja tuvāk spiegošanas lielmeistaram.
Nupat dzirdētie jaunumi un tas, ka viņam nebija izdevies sazināties ar Entrimu, nozīmēja pamatīgas nepatikšanas.
Turieties no manis tālāk! viņš brīdināja.
Jums nepatiks tas, ko uzzināsiet.
Gan izturēšu.
Tomēr viņš nejutās par to pārliecināts.
Jums ir četri aģenti, kuriem nepieciešama medicīniskā aprūpe, ierunājās Ketlīna, nomērķējusi uz Metjūsu.
Metjūss pašūpoja galvu. Jūs nudien esat savdabīga persona.
Es izrādīju iecietību, sagādādama tikai ievainojumu kājā. Nākamajā reizē es tik žēlsirdīga vis nebūšu.
Es arī ne, Malons piebilda.
Vai jūs esat gatavs tādēļ riskēt ar dzīvību? Metjūss viņam vaicāja.
Jājautā, vai jūs pats esat uz to gatavs.
Viņš pameta ar roku Ričardsai, un abi izsteidzās no ēkas pēcpusdienas saulē. Neviena aģenta neredzēja. Abi skriešus devās pa kreisi, garām izslavētajam dārza labirintam, un nonāca uz ielas, pa kuru aizsteidzās līdz pils ieejai. Te gar ietvi stāvēja taksometru rinda. Vienā iekāpuši, viņi aizbrauca.
Liels paldies, Malons sacīja.
Mazākais, kā varēju atlīdzināt.
Domas neprātīgi šaudījās. Sameklējis tālruni, Malons atkal zvanīja Entrimam. Nekā.
Vai jūs nevarat viņu atrast? Ričardsa jautāja.
Malons papurināja galvu.
Uz kurieni? vaicāja šoferis, sēdēdams aiz organiskā stikla norobežojuma.
Uz viesnīcu Goring.
Es dzirdēju, ko Metjūss stāstīja par jūsu puiku.
Un es gribu… Malons pagriezās pret Ričardsu. Lai jūs izstāstāt visu, ko zināt par Bleiku Entrimu.
52. nodaĻa
Karaliene nomira mierīgi savā guļamkambarī, iegrimusi ilgā miegā, no kura vairs nepamodās. Mani māca skumjas. Es vienmēr biju uztvēris viltvārdi par savu valdnieku. Viņš stiprināja gan monarhiju, gan nāciju, vienlaikus izvairīdamies no karaliskā pienākuma apprecēties un radīt pēcnācējus. Karali Henriju allaž paturēs atmiņā viņa draisko trakulību dēļ. Elizabetes mantojums paaudzēm ir viņas sasniegumi.
Karaliene atstāja precīzus rīkojumus, kā rīkoties pēc viņa nomiršanas. Nāves dienā viltvārdis atlaida visus un piesauca mani tuvāk.
Klausies, viņš bilda aizsmakušā, tikko sadzirdamā balsī.
Nepārtraukts viņš runāja vairākas minūtes, tērējot jau tā vārgos spēkus. Viņš stāstīja par karalieni Ketrinu Parru. Par laiku neilgi pēc tam, kad šī krāpšana tika sarīkota, un vēlāk kad karalis Henrijs nomira un viņu nosūtīja dzīvot atraitnes namā.
Viņa atklāja mūsu viltību, viņš stāstīja. Viņa zināja, ka es neesmu princese.
Tas bija pilnīgi iespējams, jo Ketrīna Parra, karalim Henrijam dzīvam esot, bija pavadījusi daudz laika kopā gan ar princesi Mēriju, gan ar princesi Elizabeti.
Taču viņa mani nenodeva un uzlūkoja šīs pārvērtības ar zināmu ironiju, jo, viņasprāt, taisnīgums nācis pār nelaiķa vīru. Viņa neaizstāvēja Henriju. Viņa nebija gribējusi kļūt par par sievu, taču piespiesta. Tirānam piedienīgās īgnās dabas dēļ viņai vīrs diez ko nepatika. Viņa pildīja savu karalienes pienākumu bez (trieka un ilgojās vienīgi brīvības, ko viņai beidzot sniedza karaļa nāve.
Taču ceturto vīru karaļa atraitne izvēlējās neveiksmīgi. Tomass Seimūrs bija intrigants un manipulētājs. Sen alkdams apprecēt princesi Elizabeti, viņš izmantoja katru izdevību pieglaimoties tai. Karaļa atraitne, varen uzjautrināta, vēroja vīra flirtu ar jauno princesi, jo zināja, ka nekas no tā nevar iznākt. Kad kļuva skaidrs, ka vīrs savas aušības nepārtrauks, Ketrīna Parra, lai izvairītos no skandāla un iespējamās atmaskošanas, aizsūtīja viltvārdi dzīvot citur.
Seimūra tuvošanās man bija negaidīta. Manā dzīvē tas bija vienīgais laiks, kad noslēpums tika apdraudēts. Taču karaļa atraitne mani pasargāja un bēdājās, mani sūtot prom. Aizbraukšanas dienā mēs aprunājāmies divatā, un viņa lūdza saudzēt sevi un allaž piesargāties. Viņa lika man saprast, ka rūpīgi glabās noslēpumu par lielo krāpšanu. Dažus mēnešus vēlāk viņa nomira, taču pirms aiziešanas vēl uzrakstīja man vēstuli, kuru es saņēmu jau [)ēc viņas nāves, un tajā viņa rakstīja, ka reiz es būšu karaliene. Viņš pasniedza man vēstuli. Dod man to līdzi kapā.
Es palocīju galvu, uzklausīdams doto uzdevumu.
Mūsu beidzamās sarunas laikā karaliene Ketrīna atklāja kādu mana vectēva, stāstu. Kādu noslēpumu, kas domāts vienīgi karaliskajai Tjūdoru dzimtai. Taču mūsu vairs nav. Tālab uzklausi mani, labais Robert, un izpildi visus rīkojumus burts burtā.
Es atkal pamāju ar galvu.
Karalis Henrijs ataicināja savu karalieni pie nāves gultas, tāpat kā es pasaucu tevi. Mans vectēvs arī tika paaicināts pie sava tēva. Katru reizi noslēpums tika nodots nākamajai paaudzei. Karalis Henrijs gribēja, lai sieva to izstāsta lielam Edvardam. Bet viņa to neizdarīja. Viņa izstāstīja tikai man un cerēja, ka es ar šīm ziņām izrīkošos, cik vien labi pratīšu.
Es klausījos tik saspringti, ka pats jutos pārsteigts.
Ir kāda vieta, zināma vienīgi četrām dvēselēm. Trīs no tām jau ir taisaulē, kur es pats drīzumā nonākšu. Tu būsi piektais, kurš to zinās. Tajā vietā es esmu noglabājis lielas bagātības, tapat kā pirms manis to darījuši mans vectēvs un vecvectēvs. Tur es esmu novietojis arī princeses Elizabetes mirstīgās atliekas. Tomass Perijs izraka tās no kapavietas Overkortā un nogādāja turp. Tu nedrīksti mani apglabāt karaliskajās kapenēs! Mēs nevaram būt droši, ka šo kapu kādudien neatrok. Tad mans noslēpums, kuru esmu tik cītīgi glabājis dzīves laikā, nāktu gaismā. Novieto princesi Elizabeti manā kapā, un mani viņas atdusas vietā. Tad loks būs noslēdzies, un visi būs drošibā. Es gribu, lai tu zvēri pie Dieva rokas, ka tu man paklausīsi.