Viņš novērsa acis no ekrāna.
M/6 arī zināja visu par viņa darīšanām.
Vai viņam ir izvēle?
Entrims izlasīja norādījumus. Nav tālu. Pusstundas laikā viņš varētu būt klāt. Pie kājām gulēja mugursoma, kuru viņš bija savācis noliktavā. Tajā glabājās Sesila piezīmju oriģināls un atlikušās perkusiju sprāgstvielu briketes. Vajadzēja noliktavā paņemt vienu no uzbrucēju ieročiem, taču tobrīd svarīgāk šķita bēgt, cik vien ātri iespējams.
Zēns stāvēja pie viena no kafejnīcas logiem un skatījās uz ielu.
Par viņu Metjūss nebija bildis ne vārda.
Varbūt Gēriju varētu izmantot.
Savā labā.
Gēriju bija pārņēmis apjukums.
Šis vīrs, viņa bioloģiskais tēvs, krietni atšķīrās no viņa tēva. Allaž svārstīgā garastāvoklī. Emocionāls. Asu mēli. Taču Gērijs jutās pieaudzis un uzskatīja, ka spēs ar to tikt galā lai gan viss šeit notiekošais viņam bija kaut kas jauns.
Viņš gan nupat bija pieredzējis, kā šis vīrs sadedzina trīs cilvēkus un to nemaz nenožēlo. Tā sieviete acīmredzot Entrimu pazina, jo divreiz bija nosaukusi viņu vārdā, un brīdi pirms sprāgstvielu detonēšanas viņš bija sievieti ķircinājis. "Vari sapūt ellē, Denīza!"
Tētis tikai vienreiz bija runājis par nogalināšanu. Tas notika pirms mēneša, kad viņi trijatā, kopā ar māti, atradās Kopenhāgenā. "Tas nav nekas tāds, ko patiktu darīt, taču šad un tad no tā nevar izvairīties." Gērijs spēja to saprast.
Bleika Entrima pieeja šķita citāda. Bet tas nenozīmēja, ka tā ir nepareiza. Vai slikta. Tikai atšķirīga.
Entrims izskatījās satraukts. Noraizējies. Nobažījies.
Nebija vairs tik pašpaļāvīgs kā vakar, kad atklāja, ka savulaik bijis kopā ar viņa māti.
Apstākļi bija mainījušies.
Ieraudzījis, ka Entrims paceļ no grīdas mugursomu, Gērijs piegāja viņam klāt.
Iesim.
Kurp?
Uz to vietu, kas minēta piezīmēs. Tagad es zinu, kur tā atrodas.
Un mans tētis?
Es nezinu, kā lai ar viņu sazinās. Vispirms aiziesim tur, un pēc tam izdomāsim, kā viņu atrast.
Izklausījās loģiski.
Taču tev būs jāizpilda viens mans lūgums.
56. nodaĻa
Malons bija gatavs rīkoties. Gatavs darīt jebko. Taču pareizais risinājums joprojām nedevās rokā. Ar Bleiku Entrimu sazināties nekādi nevarēja, un Gēriju atrast nebija iespējams. Viņš niknojās uz sevi par vairākiem nepareizi pieņemtiem lēmumiem un sprieda, ka viņa nevērības dēļ dēls tagad ir briesmās. Mis Mērija un Tanja bija parādījušas viņam Roberta Sesila piezīmju atšifrējumu, un viņš kopā ar Ketlīnu Ričardsu nule bija izlasījis tekstu no sākuma līdz beigām.
Melno nuīku abatijas vairs nav, Tanja pastāstīja. Jau sen vairs nav.
Atkal slikti jaunumi tie šķita aizvien krājamies.
Tai vietā ir izbūvēta Blekfraiarsas metro stacija, Tanja turpināja. Patlaban tā ir slēgta, jo tiek pilnībā rekonstruēta.
Viņš klausījās māsu stāstījumā par staciju, kas uzcelta jau deviņpadsmitajā gadsimtā. Tur saplūda vilcienu un metro līnijas. Pirms gada staciju nojauca un tās vietā cēla modernu ēku ar stikla fasādi, kas pamazām ieguva apveidus. Vairāk nekā gadu tur nebija pieturējis neviens vilciens. Taču metro sliežu ceļš joprojām stiepās pazemē.
Tur valda milzīgs juceklis, mis Mērija sacīja. Visur norit būvniecība. Ietves apkārtnē ir slēgtas. Stacija atrodas upes krastā blakus rosīgai ielai.
Jūs apgalvojat, ka šī četrsimt gadu senā mikla nonākusi strupceļā.
Tad… kādēļ Slepenais Izlūkdienests izrāda tādu interesi? vaicāja Ričardsa. Kāpēc Tomasam Metjūsam tas ir tik svarīgi, ja reiz tur nekā nav?
Malons atbildi zināja. Tāpēc, ka tur tomēr ir kaut kas atrodams.
Viņš aši pārdomāja iespējamos variantus un secināja, ka tādu ir gaužām maz. "Nedarīt neko? Nemūžam! Piezvanīt Stefanijai Nellei? Varbūt, taču iespējamā palīdzība varētu nākt pārāk vēlu. Sameklēt Entrimu pašam? Neiespējami. Londona ir liela."
Tātad izeja ir tikai viena.
Viņš pagriezās pret Ričardsu. Vai jūs varat sazināties ar Metjūsu?
Ketlina pamāja. Man ir viņa numurs.
Zvaniet! Malons norādīja uz tālruni viesnīcas numurā.
Ketlīna piedeva pavēlniecisko toni. Kurš gan varēja Malonu vainot? Viņš bija pilnīgā neziņā, un vienīgo risinājumu, iespējams, varēja piedāvāt vīrs, kurš tikko mēģināja viņus abus nogalināt. Šīs spiegu darīšanas pavisam atšķīrās no viņas ikdienas darba. Situācija šķita maināmies vai ik brīdi, bez iepriekšēja brīdinājuma un gandrīz bez laika reaģēt. Šis aspekts gan viņai patiesībā patika. Tomēr neskaidrība par to, kurš ir kurā pusē un kur ir viņas vieta, dzina izmisumā.
Taču viņa vismaz vēl stāvēja uz kājām.
Piedalījās spēlē.
Un tas kaut ko nozīmēja.
Viņa sastādīja Metjūsa numuru.
Atskanēja divi signāli.
Kāds pacēla klausuli.
Es jau pieņēmu, ka nepaies ilgs laiks, un jūs kontaktēsieties ar mani, sacīja Metjuss. Tālruni viņa pasniedza Malonam.
Malons satvēra klausuli un teica: Klausieties. Dievs vien zina, kur atrodas mans dēls. Viņš negribēja iesaistīties šajā…
Negribēja. Viņu iepina šajā lietā ar viltu.
Un jūs to pieļāvāt. Es nezināju. Jūs zinājāt. Jūs izmantojāt mani, un jūs izmantojāt Ričardsu.
Es nupat sazinājos ar Bleiku Entrimu. Tieši to viņš gribēja dzirdēt.
Vai Gērijs ir pie viņa?
Jā. Viņi bēguļo. Entrims nogalinaja trīs manus aģentus.
-Kā?
Uzspridzināja, noturēdams par ienaidniekiem.
Un Gērijs?
Viņš atradās tuvumā, taču nav cietis.
Malons saprata, ka ir laiks izspēlēt trumpi. Man ir zibatmiņa ar pilnu Roberta Sesila piezīmju atšifrējumu. Es to izlasīju. Tas nozīmē, ka es to neaizmirsīšu.
Arī man tagad ir šis atšifrējums.
Un es zinu, kāpēc visa šī jezga. Viņš brīdi klusēja un piebilda: Īrija.
Klusums otrā galā apstiprināja aizdomas.
Kas jums vajadzīgs? Metjūss beidzot ievaicājās.
Mans dēls. Es vēlos aizbraukt prom no šejienes.
Un kā paliek ar visu to, ko esat uzzinājis?
Tā būs manas drošības ķīla. Ar vienu klikšķi es varu nosūtīt šo failu pa elektronisko pastu Stefanijai Nellei. Es pat esmu to jau ielādējis. Vai vēlaties, lai es viņai to nosūtu? CIP droši vien priecātos uzzināt, ka viņu meklētais patiešām pastāv. Piedevām viņi priecātos uzzināt, ka esat nogalinājis divus CIP vīrus. Iespējams, pārvalde jums atmaksās un cels šos notikumus gaismā… kaut vai tādēļ, lai iespītētu Dauningstrītai.
Metjūss pasmējās. Mēs abi zinām, ka šādas jūsu rīcības iznākumā man vairs nav ko zaudēt. Turpretim jums ir. Jūsu
dels.
Tieši tā, suņabērns tāds! Tāpēc negvelziet tukšu. Vienosimies.
Es zinu, kurp dodas Entrims. Arī viņam ir Sesila piezīmju atšifrējums.
Melno mūku abatijas vairs nav.
Redzu, ka jūs patiešām daudz zināt. Taisnība, tās vairs nav. Taču Tjudoru svētnīca vēl ir savā vietā. Ja es jums atdošu Entrimu, vai jūs man atdosiet zibatmiņu?
Es tik un tā varu visu izstāstīt Vašingtonā.
Tad jums nebūs pierādījumu, un Vašingtonas pārstāvji nekādi nevarēs izdarīt spiedienu. Runājot par aģentiem… Ticiet man, uz viņiem gulstas daudz vairāk nekā divu manu vīru bojāeja. Tāpēc es esmu ar mieru riskēt.