Pārliecinājies, ka ejā neviena nav, Navarras karalis iesteidzās pie Alansonas hercoga, ātri aizvērdams durvis.
Hercogs viņu sagaidīja pirmajā istabā. Pielicis pie lūpām pirkstu, viņš satvēra Indriķa roku un ieveda viņu mazā kabinetā pils tornī. Tur neviens viņu sarunu nevarēja noklausīties.
- O, mans brāli, kāda drausmīga nakts!
- Kas gan īsti ir noticis?
- Jūs gribēja apcietināt.
- Mani?
- Jā, jūs.
- Par ko?
- Nezinu. Kur jūs bijāt?
- Karalis vakar vakarā aizveda mani uz pilsētu.
- Tātad viņš to ir zinājis, - sacīja Alansonas hercogs.
- Bet ja jūs bijāt izgājuši, kas tad atradās jūsu guļamistabā?
- Vai tad tur kāds ir bijis? - jautāja Indriķis, izlikdamies pārsteigts.
- Jā, kāds vīrietis. Izdzirdis troksni, es steidzos jums palīgā, bet bija jau par vēlu.
- Vai šo cilvēku apcietināja? - Indriķis uztraucās.
- Nē, viņš izglābās, vispirms bīstami ievainodams Morvelu un nogalinādams divus sargkareivjus.
- O, varonīgais de Muī! - iesaucās Indriķis.
- Tātad tas bija de Muī? - Alansonas hercogs steidzīgi noprasīja.
Indriķis saprata, ka pieļāvis kļūdu.
- Man tā vismaz šķiet, - viņš atbildēja. - Es viņu lūdzu ierasties. Gribēju ar viņu pārrunāt mūsu bēgšanu un paziņot, ka es visas tiesības uz Navarras troni esmu nodevis jums.
- Ja nu to kāds uzzina, tad mēs esam pagalam! - Alansonas hercogs iesaucās un nobālēja.
- Jā, Morvels neklusēs, - Indriķis piekrita.
- Viņš ir bīstami ievainots kaklā, - sacīja hercogs. - Pēc ārsta domām viņš astoņas dienas nevarēšot izrunāt ne vārda.
- Astoņas dienas! Pa to laiku de Muī varēs paslēpties drošā vietā.
- Bet varbūt, ka tas nemaz nebija de Muī, - hercogs turpināja.
- Jūs domājat?
- Jā! Šis cilvēks pazuda tik drīz, ka aculiecinieki ir ievērojuši vienīgi viņa ķirškrāsas mēteli.
- Bet tāds mētelis drīzāk pieder nevis kareivim, bet gan kādam galma švītam - sacīja Indriķis. - Neviens pat neiedomāsies, ka šādu mēteli valkā de Muī.
- Jums taisnība, - hercogs piekrita, - drīzāk var iedomāties…
Viņš šaubās apklusa.
-… ka tas bijis grāfs de la Mols? - Indriķis vaicāja.
- Jā. Es redzēju, kā šis cilvēks aizbēga, un pirmajā acu mirklī noturēju viņu par la Molu.
- Noturējāt? Varbūt, ka tas tiešām bija viņš.
- Vai viņš neko nezina?
- Neko! Vismaz neko svarīgu.
- Tiešām, es sāku ticēt, ka tas bijis grāfs de la Mols.
- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Tas būtu nepatīkami Margeritai. Viņai šī kavaliera liktenis ļoti interesē.
- Interesē? - Alansonas hercogs uztraukts jautāja.
- Protams. Vai tad jūs aizmirsāt, ka Margerita pati jums viņu ieteica.
- Taisnība, - hercogs dobjā balsī attrauca. - Turklāt negribēdams es viņai izdarīju pakalpojumu. Lai ķirškrāsas mētelis grāfu la Molu nenodotu, es aizgāju uz viņa istabu un atnesu mēteli pie sevis.
- Jūs esat rīkojies ļoti apdomīgi. Tagad esmu gatavs ne vien derēt, bet pat apzvērēt, ka tas ir bijis grāfs.
- Arī tiesas priekšā?
- Zvēru pie sava goda, jā! - Indriķis atbildēja. - Viņš varbūt kaut ko gribēja man nodot no Margeritas.
- Ja es varētu cerēt uz jūsu atbalstu, - sacīja hercogs, - es viņu atklāti apvainotu.
- Ja jūs viņu apvainosit, es jūs, protams, neapstrīdēšu.
- Bet karaliene?
- Jā, karaliene.
- Jāuzzina viņas domas.
- Es iešu noskaidrot.
- Nedomāju, ka viņa jums pretosies, - hercogs turpināja. - Šim jauneklim ir varoņa slava, pat uz kredīta. Iespējams, ka viņam būs jāsamaksā ari procenti un kapitāls…
- Ko lai dara! - Indriķis atbildēja. - Šai pasaulē neko nedod par velti!
Ar smaidu atvadījies no hercoga, Indriķis uzmanīgi palūkojās gaitenī.
Pārliecinājies, ka nekas nedraud, viņš ātri aizsteidzās pie kāpnēm, kas veda uz Margeritas istabām un pazuda.
Ari Navarras karaliene bija ļoti uztraukta. Viņu nemierīgu darīja nakts uzbrukums, kurā bija piedalījušies karalis, Anžū hercogs, Indriķis un Gīzs. Viņi gan laikam nebija atklājuši neko lādu, kas viņu varētu kompromitēt: sētnieks, kuru la Mols un Kokonna bija atsējuši no vārtiem, apgalvoja, ka klusējis kā kaps. Bet Margerita saprata, ka divi karaļi un divi prinči neuztrauksies par niekiem un bez dibināta iemesla nemēģinās ielauzties kādā Klošperšē ielas namā. Atlikušo nakts daļu Margerita bija pavadījusi pie hercogienes un atgriezusies Luvrā, tikai gaismai austot.
Viņa tūlīt devās gulēt, bet nevarēja aizmigt, un katrs vismazākais troksnītis lika viņai nodrebēt.
Piepeši viņa izdzirda, ka pie slepenajām durvīm kāds klauvē. Kad ienāca Gijona un pateica, ka ieradies Indriķis, Margerita lika viņu ielaist.
Pie durvīm Navarras karalis apstājās. Nekas neliecināja, ka viņš jūtas kā apvainots vīrs. Viņa plānās lūpas kā aizvien rotāja viegls smaids un nekas viņa sejā neliecināja par nule pārdzīvotajiem šausmu mirkļiem.
Viņš jautājoši palūkojās uz Margeritu, it kā lūgdams atļauju palikt ar viņu vienatnē. Margerita saprata vīra skatienu un deva Gijonai zīmi aiziet.
- Es zinu, kā jūs mīlat savus draugus, - Indriķis iesāka, - un es ļoti nožēloju, ka man jums jāziņo visai bēdīga vēsts.
- Kāda, monsieur ?
- Viens no mūsu labākajiem draugiem ir nokļuvis neveiklā stāvoklī.
- Kurš?
- Dārgais grāfs de la Mols.
- Grāfs de la Mols ir nokļuvis neveiklā stāvoklī? Kā tā?
- Tāpēc, ka iesaistīts kādā aizvadītās nakts nolikumā.
Lai gan Margeritai piemita spēja savaldītais, tomēr viņa samulsa.
- Kas tad ir noticis? - beidzot saņēmusies, viņa jautāja.