- Un jūs vēl prasiet? - Indriķis iesaucās. - Vai tad jūs tiešām nedzirdējāt pagājušās nakts briesmīgo troksni Luvrā?
- Nedzirdēju.
- Tādā gadījumā saņemiet manu laimes novēlējumu. - Indriķis ļoti naivi noteica. - Jums ir lielisks miegs.
- Bet kas tad ir noticis? - Margerita vaicāja.
- Noticis tas, ka mūsu labā māmiņa pavēlējusi Morvelam un sešiem algotņiem mani apcietināt.
- Jūs?
- Jā, mani.
- Par ko?
- Vai tad kāds var nojaust mūsu mātes domu noslēpumus un atminēt viņas rīcības iemeslus? Es tos ļoti cicnu, bet nesaprotu.
- Un jūs bijāt izgājis?
- Tiešām, jūs uzminējāt. Vakar vakarā karalis uzaicināja mani pavadīt viņu uz Parīzi. Bet, ja nebiju es, tad manā guļamistabā bija kāds cits.
Kas?
- Šķiet, ka grāfs de la Mols.
- Grāfs de la Mols! - Margerita pārsteigumā iesaucās.
- Un kāds varonis ir šis provansictis! - Indriķis turpināja. - Iedomājieties, viņš ievainojis Morvelu un nogalinājis divus sargkareivjus.
- Ievainojis monsieur Morvelu un nogalinājis sargkareivjus?! Tas ir neiespējami! - Vai jūs apšaubāt viņa varonību?
- Nē, es tikai saku, ka grāfs de la Mols nevarēja būt jūsu guļamistabā.
- Kāpēc?
- Tāpēc… tāpēc… - Margerita stomījās, - tāpēc, ka viņš bija citur.
- O, ja viņš var to pierādīt, tad viss, protams, būs savādāk. Viņš pateiks, kur bijis, un šis apvainojums atkritīs pats par sevi.
- Viņam jāpasaka, kur viņš bija? - Margerita ātri ievaicājās.
- Protams… Viņu šodien arestēs un noklaušinās. Diemžēl pret viņu ir pierādījumi…
- Pierādījumi? Kādi?
- Niknais cīnītājs bija ģērbies ķirškrāsas mētelī.
- Nc tikai grāfam de la Molam ir ķirškrāsas mētelis, - sacīja Margerita.
- Es zinu vēl otru…
- Bez šaubām, - Indriķis viņu pārtrauca, - arī cs viņu zinu. Bet, ja pie manis nav bijis la Mols, tad mani apmeklējis tas otrais ķirškrāsas mētelī. Vai jūs zināt, kas viņš ir ?
- Ak, Dievs!
- Tā, lūk, ir tā nelaime. Ja de Muī apcietina, mēs esam pazuduši.
- Es saprotu.
- Bet de la Mols nevienu nekompromitēs. Vai jums šķiet, ka viņš varētu izdomāt… piemēram, ka viņš bijis pie dāmām… vai kaut ko tamlīdzīgu?
- Ja jūs par to vien baidāties, tad esat drošs: viņš neteiks ne vārda.
- Jūs domājat, ka viņš klusēs… klusēs arī tad, ja viņam par to vajadzēs samaksāt ar dzīvību?
- Jā, viņš klusēs.
- Jūs par to esat pārliecināta?
- Pilnīgi.
- Nu, tad ir labi, - Indriķis sacīja un piecēlās kājās.
- Jūs aizejat? - Margerita jautāja.
- Jā. Tas bija viss, ko es jums gribēju pateikt.
- Un jūs aizejat?…
- …lai pamēģinātu mūs visus izglābt no nelaimes, kādā mūs iegrūdis cilvēks ķirškrāsas mētelī.
- Mans Dievs, mans Dievs! - Margerita, rokas lauzīdama, vaimanāja.
- Nabaga jauneklis!
- Nudien, - aiziedams teica Indriķis, - tas grāfs de la Mols ir tiešām laipns un pakalpīgs džentlmenis.
VII
Māte karaliene rīkojas
Kārlis Luvrā atgriezās jautrs un apmierināts, bet pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar māti viņa garastāvoklis krasi mainījās. Likās, ka Katrīna būtu viņam aizdevusi savas dusmas, bet pati piesavinājusies viņa omulību.
- Grāfs de la Mols! - sacīja Kārlis. - Grāfs de la Mols!… Jāpasauc Indriķis un Alansonas hercogs: jaunais grāfs ir bijušais hugenots un Alansonas hercoga galminieks.
- Pasauc, ja vēlies, mans dēls, - Katrīna atbildēja, - tu tāpat neko neuzzināsi. Es baidos, ka Indriķis ar Fransuā ir daudz lielāki draugi, nekā mums šķiet. Viņus izjautādams, tu radīsi vienīgi aizdomas. Man liekas, ka labāk būtu dažas dienas nogaidīt un viņus abus uzmanīt. Ja tu ļausi vainīgajiem atpūsties, mans dēls, ja viņiem liksies, ka viņi tevi piekrāpuši, tic savā lielībā paši iekritīs slazdos. Un tad mēs uzzināsim visu.
Kārlis staigāja pa istabu, nezinādams, ko īsti iesākt.
- Nē, nē, es nevaru gaidīt, - beidzot viņš teica. - Jūs, māmiņ, nezināt, cik grūti ir gaidīt un mocīties šaubās. Turklāt ik dienu šie muižnicciņi paliek aizvien augstprātīgāki. Vēl šonakt divi nelieši iedrošinājās man pretoties. Ja grāfs de la Mols ir nevainīgs - jauki! Bet es gribu zināt, kur šonakt bija grāfs dc la Mols, kad Luvrā nogalināja manus ļaudis un kad Klošperšē ielā uzbruka man pašam. Vispirms lai atsauc Alansonas hercogu, bet pēc tam Indriķi! Es viņus nopratināšu pēc kārtas. Jūs varat palikt šeit, māmiņ.
Katrīna apsēdās. Pateicoties savai cietajai, noteiktajai dabai, viņa prata izmantot katru, pat visnepatīkamāko apstākli, lai drīzāk sasniegtu iecerēto mērķi.
Ienāca Alansonas hercogs. Saruna ar Indriķi bija viņam ļāvusi sagatavoties un viņš jutās mierīgs.
Viņa atbildes bija skaidras un noteiktas. Māte karaliene bija viņu lūgusi palikt savās istabās un viņš pagājušās nakts nolikumu nebija redzējis. Tā kā viņa istabu un arī Navarras karaļa istabu durvis iziet uz vienu gaiteni, tad viņš naktī bija dzirdējis kaut kādu troksni, pēc lam kliedzienus un pistoles šāvienus. Tikai tad viņš nolēmis atvērt durvis un ieraudzījis pa gaiteni skrienam kādu cilvēku ķirškrāsas mētelī.
Karalis ar māti saskatījās.
- Ķirškrāsas mētelī? - karalis noprasīja.
- Jā, - Alansonas hercogs apstiprināja.
- Vai, redzot šo mēteli, tev neradās nekādas aizdomas?
Alansonas hercogs pūlējās ar visiem spēkiem melot pēc iespējas
pārliecinošāk.