- Pirmajā brīdī, jūsu majestāte, - viņš teica, - man tiešām šķita, ka tas ir mans galminieks.
- Kurš?
- Grāfs dc la Mols.
- Kāpēc grāfs de la Mols neatradās pie tevis, kā to prasīja viņa pienākums.
- Es vinu vakar vakarā atlaidu.
>
- Labi, vari iet, - sacīja karalis.
Alansonas hercogs devās uz durvīm, pa kurām bija ienācis.
- Pa tām ne, - Kārlis viņu aizturēja, - ej pa otrām.
Un viņš Fransuā parādīja durvis, kas veda uz viņa aukles istabu.
Kārlis nevēlējās, ka Alansonas hercogs un Indriķis sastopas.
Viņš nezināja, ka viņi bija jau satikušies un dažas minūtes bija aprunājušies.
Pēc Alansonas hercoga aiziešanas Kārlis deva zīmi iesaukt Indriķi. Negaidīdams karaļa jautājumu, viņš iesāka pirmais:
- Sire, priecājos, ka jūs mani ataicinājāt. Es jau pats gribēju nākt un pie jūsu majestātes meklēt taisnību.
Kārlis sarauca uzacis.
- Jā, taisnību, - Indriķis atkārtoja. - Bet vispirms atļaujiet pateikties, ka jūs, majestāte, vakar vakarā aizvedāt mani no Luvras. Tagad es zinu, ka jūs izglābāt man dzīvību. Bet par ko, kāda nozieguma dēļ mani ir gribējuši nogalināt?
- Jūs negribēja nogalināt, bet tikai apcietināt, - Katrīna dzīvi attrauca.
- Kaut arī tā! Vai es esmu kaut ko noziedzies? Ja mani turēja par vainīgu vakar vakarā, tad tāds es esmu arī šorīt. Sakiet, sire, par ko mani apvaino?
Kārlis šaubīdamies palūkojās mātē, jo nezināja, ko atbildēt.
- Jūs pieņemat šaubīgus cilvēkus, mans dēls, - karaliene sacīja Indriķim.
- Tā. Un satikšanās ar šiem šaubīgajiem cilvēkiem mani kompromitē, vai ne?
- Jā, Indriķi.
- Tad miniet šos cilvēkus, nosauciet viņu vārdus! Kas viņi ir? Parādiet man viņus!
- Indriķim tiešām ir tiesības prasīt paskaidrojumus - karalis piebilda.
- Un es tos prasu! - sacīja Indriķis, saprazdams, ka atrodas izdevīgā stāvoklī. - Es prasu tos no sava labā brāļa Kārļa, no savas mīļās mātes. Vai, apprecējis Margeritu, es neuzvedos kā labs vīrs? Par to pajautājiet viņai pašai! Vai es neizturos kā īsts katolis? To jums pastāstīs mans garīdznieks. Vai, beidzot, es neesmu labs radinieks? To apgalvos visi, kas piedalījās vakardienas medībās.
- Jā, tā ir taisnība, Indriķi, - sacīja karalis. - Bet, ko lai dara? Stāsta, ka tu gatavojot sazvērestību.
- Pret ko?
- Pret mani.
- Ja šis apvainojums ir patiess, tad man vakar nevajadzēja iejaukties, kad jūsu ievainotais zirgs nevarēja piecelties un saniknotais mežakuilis metās jūs saplosīt.
- Viņam ir taisnība, māmiņ! - Kārlis iesaucās.
- Bet kas pie jums bija aizvadītajā naktī? - Katrīna jautāja.
- Tagad ir grūti atbildēt par sevi, kur nu vēl par citiem, - atbildēja Indriķis. - Es izgāju pulksten septiņos vakarā. Desmitos mans brālis Kārlis aizveda mani sev līdzi un mēs pavadījām kopā visu nakti. Būt pie viņa majestātes un vienlaikus zināt, kas notiek istabās, tas nav manos spēkos.
- Un tomēr izrādās, - Katrīna sacīja, - ka viens jūsu galminieks ievainojis Morvelu un nogalinājis divus algotņus.
- Viens mans galminieks? Kurš?
- Visi norāda uz grāfu de la Molu.
- Grāfs de la Mols nepieder manai svītai, madame. Viņš kalpo Alansonas hercogam, kuram viņu ieteica jūsu meita.
- Bet kas gan ir bijis pie tevis, Indriķi? - Kārlis uzstāja. - Varbūt tomēr grāfs de la Mols?
- Kā lai es to zinu, sirel Varbūt viņš, varbūt kāds cits… Grāfs de la Mols ir labs kalps, viņš dievina Navarras karalieni. Margeritas vai Alansonas hercoga uzdevumā viņš bieži ierodas pie manis. Bet es negalvoju, ka šoreiz tas ir bijis la Mols.
- Tas ir bijis viņš, - sacīja Katrīna. - Aculiecinieki ir pazinuši viņa ķirškrāsas mēteli.
- Vai grāfs de la Mols valkā kirškrāsas mēteli?
- Jā.
- Bet cilvēks, kas tā apstrādājis manus ļaudis, - piezīmēja Kārlis, - un Morvelu…
- …ir bijis ķirškrāsas mētelī? - Indriķis jautāja.
- Pilnīgi pareizi.
- Es neko nevaru noliegt, - sacīja Indriķis. - Bet man liekas, ka tādā gadījumā vajadzētu pratināt nevis mani, jo es nebiju pat mājās, bet gan grāfu de la Molu, kas bijis manās istabās. Es tikai gribu jūsu majestātes vērību pievērst kādam apstāklim.
- Kādam?
- Ja man būtu nolasīta pavēle par apcietināšanu un es nebūtu padevies, bet pretojies, tad es būtu vainīgs un pelnītu sodu. Bet jūs taču gribējāt apcietināt nevis mani, bet cilvēku, uz kuru šī pavēle nemaz neattiecas. Viņu gribēja aizturēt, viņš aizsargājās, turklāt lieliski, un viņam bija tiesības tā rīkoties.
- Tomēr… - Katrīna iesāka.
- Vai pavēlē bija teikts, ka jāapcietina mani? - Indriķis vaicāja.
- Jā, - Katrīna atbildēja, - un pats karalis to parakstīja.
- Bet vai tur bija teikts, ka manā guļamistabā drīkst apcietināt arī kādu citu?
- Nē!
- Tātad, ja izrādīsies, ka es neesmu sazvērnieks, bet cilvēks, kas bijis manā guļamistabā, ir mans līdzbiedrs, viņš ir nevainīgs. Sire, - Indriķis pagriezās pret karali, - es neatstāšu Luvru. Viens jūsu majestātes vārds, un es došos uz jebkuru cietumu, kur vien jums labpatiks mani ieslodzīt. Bet kamēr noziegums, kurā mani apvaino, nav pierādīts, man ir tiesības sevi dēvēt un es arī sevi saukšu par jūsu majestātes uzticamu pavalstnieku un brāli.
Un savas dižciltības apziņā, kas līdz šim viņā nebija novērota, Indriķis palocījās pret Kārli un izgāja no istabas.
- Bravo, Indriķi! - iesaucās Kārlis, kad Navarras karalis bija aizgājis.
- Bravo? Par to, ka viņš paturēja virsroku? - Katrīna vaicāja.
- Un kas par to? Ja mēs abi cīnāmies ar rapieriem un viņa zobens skar manu plecu, vai tad es nesaucu: bravo? Jūs veltīgi izturaties pret viņu tik nicinoši, māmiņ.